Sveikas dāmas un kungi! Vēlos aprunāties par notiekošo ar sevi un sev apkart.
-Pavasari iepazinos ar tiešām fantastisku vīrieti, tikamies gandriz katru vakaru,naktis un brivdienas pavadijam kopā ar berniem (viņam divi un man viens) ļoti pieķēros viņiem un viņi man. Paliku satāvokli izrunajam visu, bet sagadijas ta kad bija spontanais aborts (mana vaina bija ta kad viņam pateicu par to tikai nedēļu velak jo nebiju emocionali gatava ko tadu pateikt) viņš pie ta vainoja sevi kad man ko tadu nacas parciest. Tad pēc ta kontakti partruka uz trim nedēļām, vispar nekontaktējamies. Tad nu tgd nedeļu atpakaļ pats atkal saka rakstīt, velejas satikties, satikamies pie vina, saprotu kad mums simpatijas ir abpusejas, kopa jutamies ļoti patikami. Bet tomer taja paša laika es kaut kā nejutos droša par to visu jo pa vidu mums ir ļoti daudz traucēkļi kuriem patik iejaukties un bojat dzives. Esmu galiga nesaprasana vai pateikt viņam kad nevaram neko veidot vai tomer pa spiti visam mēģinat ka bus ta bus. Varbut varat man sniegt kādu padomu.
1
