Šovasar precos, palikušas mazāk kā 2 nedēļas. Viss noorganizēts, viesi ielūgti, gredzeni nopirkti un kleita stāv skapī.
Ar draugu esam kopā ļoti ilgi- 8 gadus, dzīvojam kopā jau vairākus gadus, viņš ir mans pirmais un vienīgais. Attiecīgi- man 27, viņam 28. Satiekam ļoti labi, praktiski nestrīdamies, viens otru smīdinām, atbalstām utt. Tiešām varu teikt, ka tieši viņš mani pazīst vislabāk, jo daudz kam esam izgājuši cauri kopā. Šo gadu laikā mana ģimene ir viņējā (un otrādi), mani draugi ir viņa (un otrādi). Viņš šo gadu laikā ir daudz ko mainījis sevī, lai kļūtu labāks priekš manis, daudz kam piekāpies manis dēļ. Zinu, ka viņš būs ideāls tēvs un vīrs. Nekad neesmu viņu krāpusi, viņš man arī nē, cik nu zinu. Agrāk sapņoju par kāzām, bērniem un ģimeni, bet, kad viss ir rokas stiepiena attālumā - uznāk bailes.
Tiešām varētu teikt, ka mums ir ideālas attiecības, taču ir viens bet. Es jūtu, ka man dzīvē piektrūkst piedzīvojumu vai kaisles, nezinu, kā to labāk saukt... Iezogas domas, ka neesmu izbaudījusi, kā tas ir - būt brīvai meitenei, dzīvot vienai, iet uz randiņiem, spontāni aizbraukt ceļojumā vai padzīvot citā valstī. Liekas, ka dzīvoju pārāk normāli... Neteikšu, ka sekss mums būtu kaut kāds woow, ja godīgi orgasmu seksa laikā nekad neesmu sasniegusi.
Jau iepriekš ir bijušas domas par to, bet kaut kā tas tika nogludināts un aizmirsts. Es gribētu ar draugu nobāzēties tā, lai viņš ir mans pēdējais, jo viņš tiešām ir ļoti labs cilvēks. Šobrīd žēl to lietu, ko dzīvē neesmu piedzīvojusi. Nevaru saprast, vai tas ir pirmskāzu stress, vai tiešām tur apakšā ir kaut kas vairāk.
Jūsu domas, ieteikumi, pieredze par šo situāciju? Cik normāli ir tā justies?