Priekš kam

Dzīves cikls un izdzīvošana tāpat ved uz vienu iznākumu un tas ceļš ir tāds vienkārši ritošs, atkārtojošs, visu laiku jādomā par lietām, bez kurām neizdzīvot šo ciklu līdz galam. Un tas viss uz apli, ar katru jaunu dienu, nedēļu.

Aizsūtīt te lielāko daļu uz kādu no valstīm, kur notiek karadarbība, kur cilvēki katru dienu cīnās par savu dzīvību un izdzīvošanu, tad uzreiz visām bezjēdzība pārietu un kāds pārsteigums - pēkšņi gribētos dzīvot.
Gribās redzēt kā cilvēki katru dienu cīnās par to, lai nodzīvotu kaut vēl vienu dienu? Piesakaties par brīvprātīgajiem kādā no nedziedināmo slimību aprūpes centriem.

Es neredzu jēgu dzemdēt bērnus, jo tas ir darbs - audzināt, vēl pie tam tiešām nezini, kas beigu galā pieaugs.
Es neredzu jēgu novecot, jo, novecojot, neizbēgāmi pievienojas vārgums un slimības.
Es tā varētu turpināt un turpināt par bez maz vai katru dzīves detaļu, kaut vai ēst gatavošanu (tajā diskusijā par ēst gatavošanu teicu, ka neredzu jēgu pielikt pūles tam). Un nē, es netroļļoju, man vienkārši ir depresija, lai cik tas kādam smieklīgi neizskatītos, es nekam neredzu jēgu, bet dzīvoju automātiski, jo tā vajag, lai nesāpinātu sev tuvos.

Tik ļoti manas domas un sajūtas!
.
Man vispār pēdējos gadus moka doma, ka cilvēce kaut ko dara nepareizi, nu nevar būt tā, ka 7 miljardi izredzēto cilvēku, kam bija lemts piedzimt, ir paredzēti tikai tam, lai pieaugtu, strādātu un nomirtu. Bet kā vajadzētu būt, nu nezinu. Es arī neredzu jēgu dzīvei. Un katru dienu es domāju, diskutēju par citiem, kāpēc mēs esam, dzīvojam, bardaks galvā un tās dziļās domas aiziet tik tālu, ka šķiet, sāku jukt prātā

Bet tajā pašā laikā manī ir milzīga vēlme dzīvot, milzīga!

kam bija lemts piedzimt, ir paredzēti tikai tam, lai pieaugtu, strādātu un nomirtu

+

Jaestades, esmu bijusi valstī, kur notiek karadarbība, jo mani radinieki tur dzīvo. Ja mani ņemtu dienestā, ietu un karotu par to valsti. Bet, pirmkārt, karot mani nelaistu valsts, otrkārt, manī ir līdzjūtība pret sev tuvajiem.

Ēdiens jau tik lai izdzīvotu. Kam garšīgāks, kam viss liekas bezgaršīgs. Kas ēd zivi, kas ēd gaļu.

Ar līdzjūtību es domāju to, ka saprotu, ka viņiem sāpēs, ja ar mani kas notiks.
Tai pašā laikā vēlos teikt, ka es neesmu no tiem ņaudētājiem "man ir depresija", kādi te ik pa laikam ir. Ja paskatās manus komentārus pie tām diskusijām, tad tie visdrīzāk ir skeptiski, jo uzskatu, ka depresijas piedēvēšana sev ir pārvērtēta un esmu pāraugusi to sevis žēlošanās posmu.

Visiem jau tas ceļš diezgan līdzīgs, nu tādā ziņā, ka piedzimst, mācās, strādā, mācās atkal, ēd, paklaidējas, pēcnācēji lielākoties, cīņa par visu, beigas.

Gribās redzēt kā cilvēki katru dienu cīnās par to, lai nodzīvotu kaut vēl vienu dienu? Piesakaties par brīvprātīgajiem kādā no nedziedināmo slimību aprūpes centriem./quote]
Šis "arguments" ir sviests. Uzskatu, ka tādiem nav jādzīvo, tas ir, ja ar mani kas notiktu, tad es uztaisītu pašnāvību, ja ar man tuvajiem - cīnītos par eitanāzijas iespēju (citā valstī, protams). Zinu, ka mani radinieki ir tādās pašās domās, jo būt kādam par slogu nav patīkami.
Neesmu "labestīgo dienu" upuris. Mans viedoklis ir (citiem tā šķiet) ļoti skarbs šajos gadījumos. Protams, ja kāds grib dzīvot tā, tad tā ir viņu darīšana, ar ieroci nestaigāju, bet līdzjūtību mani tas neizsauc.

Pa lielam, jēgas nav, bet vai ar šādu domāšanu ir vieglāk dzīvot? Droši vien ne. Kāda jēga meklēt jēgu? Vieglāk ir tvert dzīvi un plūst. Kā arī ritējums un cikliskums ir elementi, kas raksturīgs kā dabā, tā cilvēka dzīvē.

Es ieviesīšu kādu disonansi šajā depresīvajā diskusijā... nu tad piedalāmies cīņā par Spicpapēdīšu karalienes krēslu, kurā patreiz sēž Susū. Kā? Uzrakstiet man privāti, atbildēšu :)

Labi , ka man nav tik garlaicīga dzīve8-)

Mischa, piekrītu tev, ka nav jēgas meklēt jēgu, tāpēc arī, piemēram, man notiek automātiskā dzīvošana. Pagaidām gan neesmu sapratusi, kā no tās iegūt prieku, bet gan jau ar laiku. :)

Cik esmu domājusi par to, tad man jēdzīgs būtu tas, kas sniedz man prieku un labsajūtu

Man ir līdzīgi un, manuprāt, tas ir pietiekami, jo, ja būtu runa par cilvēces jēgu, cilvēka (vispārīgi, ne konkrēta indivīda) dzīves jēgu, tad varētu aizdomāties par to, cik nenormāli daudz mēs esam uz pasaules, cik daudz līdzīgu mums, sākt domāt par planētām un visumu kā tādu. Principā jau varētu teikt, ka nekam nav īpašā jēga. Visam (vai vismaz tuvu tam) ir kaut kāds sākums un beigas, tāpēc nekas daudz neatliek kā izbaudīt (vai vismaz censties izbaudīt) to, kas dots. Protams, ir lietas, kuras pienākas darīt (X,Y, Z iemesla dēļ), bet bez tā iespējams nenovērtētu tik ļoti foršos mirkļus. Nezinu, kaut kā tā...
P.S. Tīri statistikai - man nekas Tavā rakstītajā nelikās uzjautrinošs.

Jēziņ, kamēr es muļļājos, Mischa ir uzrakstījusi to, ko centos pateikt daudz īsāk un kodolīgāk :-D

Labojums - Mischas teiktais ir īsāks un kodolīgāks - tā iet, kad izlaiž vārdus un komatus (t).

Man arī daudz, kas liekas bezjēdzīgi, bet es sev izveidoju rīcības plānu turpmākajiem 7gadiem- kas man jāsniedz, ko man jādara...Pirms tam nospraustos mērķus jau esmu sasniegusi. Tiesa gan plāns var paildzināties uz ilgāku laiku, jo ne vienmēr viss notiek kā mēs ieplānojam un ir atkarīgs, tikai no mums. Ja es sasniedzu savus plānu punktus, tuvojos mērķim, tad man dzīve šķiet jēdzīgāka.
Dārta. Ieteiktu Tev arī mēģināt izveidot dzīves plānu. Izdomāt, kas Tev pietrūkst, lai justos laimīga. Ko darīt, lai veidotu savu dzīvi tā, lai sasniegtu mērķus, kas tuvinās Tevi laimei.
Ja jūties nelaimīga, jo nav darbs, puisis, tad meklē darbu ,puisi. Ja nevari atrast sev vēlamajā sfērā darbu, tad nolaid latiņu un paņem vnk līdzīgu sfēru. Pastrādāsi 1gadu līdzīgā darba sfērā un varēsi atkal mēģināt sūtīt uz savu, jo ir darba devēji, kuri negrib , baidās ņemt darbiniekus bez jeb kādas darba pieredzes.

un ir atkarīgs, un ne viss ir atkarīgs

Sniegpulkstenīt, man ir vīrietis, izglītība un darbs savā sfērā.
Bet labi, es nevēlos šo diskusiju pataisīt par savu žēlabu diskusiju. Piekrītu Mischas un Pasadenas viedoklim par dzīves jēgu.