Man ir viena uzticama draudzene jau no bērnības, kuru uzskatu sev gandrīz vai par māsu, jo zinu, ka viņa būs tā draudzene uz mūžu un nenodos. Manuprāt, draudzību nemaz nevar tā mākslīgi izveidot, piemēram, tā pati iepazīšanās lilit, ka "Hey, draudzējamies?". Man, lai ar kādu spētu sadraudzēties, vajag vismaz kādas kopīgas intereses un paziņas. Nevaru iedomāties, ka es spētu tā vaļsirdīgi sarunāties, piemēram, par sirdslietām ar forumā iepazītu cilvēku. Protams, to var darīt vispārināti, bet tas sanāk kaut kā..virspusēji. Man vajag, lai cilvēks vismaz zina mūsu attiecību stāstu un manu otru pusīti, lai spētu kaut ko ieteikt, jo mēdz būt nianses, kas piešķir visam pavisam citādu nokrāsu. Protams, nenoliedzu, ka šādi var izveidot draudzību, bet esmu skeptiski noskaņota par to, cik ilga būs šāda draudzība.
Un par intrigām un skaudību, kura it kā ir visu sieviešu draudzības neatņemama sastāvdaļa. Muļķības, domāju, ka tāpēc viņa ir mana draudzene, jo mēs viena otru neskaužam un nevijam intrigas. Tas ir vienkārši bērnišķīgi. Tā nav draudzība, bet drīzāk paziņu attiecības. Normālā draudzībā skaudībai un intrigu vīšanai nav vietas.