Kādas kuram tajā sviestā ir tiesības

es nekad neizšķirtos normāli, es čakarētu un vilktu garumā to visu kā vien varētu. Kā reiz teica mana mamma manam vīram :"Es tavā vietā viņu neprecētu, viegli tu no viņas nekad vairs netiksi vaļā"

ar varu nenoturesi!

Pat esot laulībā pa lielam materiāli man neko nevajag , gribi dod ,gribi nedod, nedošana manas vēlmes neietekmēs. Es visu var pati .... Pēc konkrētiem notikumiem manā dzīvē, es nevienam neuzticos, ne no viena neko negaidu , rēķinos tikai ar sevi , un nav nekādu pārsteigumu - ideāli.

Atslēgas vārds ir vēlas ....
Viņš man pēc nedēļas lūgties, lai paņemu bērnu atpakaļ. Mana dūda ir vēl vairāk koncentrēta uz sevi nekā es, viņa ir uzlutināta un ja nedabūs konfektes noēdīs visus matus no galvas, principā tikai es varu ar viņu ko sarunāt un tikai mani viņa klausa. Tā kā varat droši mani beigt baidīt ar sazin ko, tomēr es labāk pazīstu savu ģimeni

[tiesiba izrads tev nemaz nav GIMENE! Katrs pats ar sevi, un viens otram neuzticaties. Vel pie tam ne tu ne meita viru un tevi vispar piere nenem...tipa kads kreisasi lohs, ja kas tiksim galaa...jezin...Jo vecak jo...paliec

Wooooow! Kāds te ir pārskatījies filmas!
Nekādas dokumentu izsūtīšanas pa pastu nenotiek un lietas, kas jārisina ar bērnu, jārisina tiesā klātienē, citādi tas vecāks, kurš tiesu neapmeklē, tiek noteikts kā neienteresēts un tur sākas jezga ar aizbildniecību pār bērnu. Nav nekāda "es bērnu dzemdēju sev". To, pie kura bērns paliks, ja vien viens no vecākiem pats neatsakās, piemēram, neizrādot interesi ierasties tiesā, nosaka bāriņtiesa. Tāpat, kad laulātie dala kopīpašumu, arī tur bāriņtiesai ir teikšana, tā pārstāv bērna intereses, lai tādas "neko no viņa negribu" neapdalītu bērna tiesības uz materiālo labklājību.
Otrs bērns nav dzimis laulībā, līdz ar to vienīgās mantiskās tiesības viņam ir uz alimentiem. Uz laulāto kopīpašumu šādu tiesību nav.

arī vīrs būs nolēmis, ka vēlas, piemēram, pilnu aizbildniecību par bērnu.

Atslēgas vārds ir vēlas ....
Viņš man pēc nedēļas lūgties, lai paņemu bērnu atpakaļ. Mana dūda ir vēl vairāk koncentrēta uz sevi nekā es, viņa ir uzlutināta un ja nedabūs konfektes noēdīs visus matus no galvas, principā tikai es varu ar viņu ko sarunāt un tikai mani viņa klausa. Tā kā varat droši mani beigt baidīt ar sazin ko, tomēr es labāk pazīstu savu ģimeni ;-)

tad nebūtu jautājums par mantu un naudu , jo mans ir mans un pati likumīgā ceļā , tas jebkurā gadījumā paliek mans]

šķiršanās lietās, kur iesaistīts bērns, nekad runa nav tikai par mantu un naudu, bet par bērna labklājību. Tava manta un nauda neko nedos, ja arī vīrs būs nolēmis, ka vēlas, piemēram, pilnu aizbildniecību par bērnu. Tev ieteiktu paskatīties plašāk, nevis uzskatīt, ka viss vienmēr notiek un notiks pēc tava prāta.

Es jau minēju , es nejaukties attiecībās ar bērnu , tikai šaubos ka bērns būtu sajūsmā, pārāk dažādi mums ir uzskati par audzināšanu un meita daudz labāk atbalsta manis noteikumus. Bet jebkurā gadījumā, pagaidām šķirties neplānoju....

ja kāds tomēr pa vidu visai čakarēšanai, saprastu, ka vislielākais cietējs ir bērns]

Domāju, ka wee gadījumā šis ir diezgan nereāli, jo viņa uzskata, ka bērns ir viņas privātīpašums.
Un lielākoties šķiršanās gadījumos pieaugušie bērnu izmanto kā līdzekli, lai ieriebtu viens otram. Reti kad ir tādi, kas to visu spēj nokārtot civilizēti un bez lepnības, aizvainojumiem utt.

Man nav jāpazīst otrs, man pietiek ar to ,ka pazīstu sevi un ja tu lasītu uzmanīgāk , tad nebūtu jautājums par mantu un naudu , jo mans ir mans un pati likumīgā ceļā , tas jebkurā gadījumā paliek mans , līdzīgi,kā viss kas iegūts pirms laulības. Savukārt, man neko nevajag... Pat esot laulībā pa lielam materiāli man neko nevajag , gribi dod ,gribi nedod, nedošana manas vēlmes neietekmēs. Es visu var pati .... Pēc konkrētiem notikumiem manā dzīvē, es nevienam neuzticos, ne no viena neko negaidu , rēķinos tikai ar sevi , un nav nekādu pārsteigumu - ideāli.

Visfeināk būtu, ja kāds tomēr pa vidu visai čakarēšanai, saprastu, ka vislielākais cietējs ir bērns un saviem ego būtu jākāpj pāri:-)

es , vienkārši , ar vīru esmu kopā 14 gadus , tāpēc zinu kā rīkotos

otru pilnībā pazīt nav iespējams, var sanākt pamatīgs pārsteigums. Cilvēks ļoti mainās brīdī, kad ir dusmīgs, aizvainots, kad lieta nonāk līdz šķiršanās, kad runa ir par naudu un mantu.

es čakarētu un vilktu garumā to visu kā vien varētu

nu, kā jau teicu, laulībās ir arī otrs cilvēks, ar kura rīcību ir jārēķinās, tu vari domāt, ka čakarētu viņu, bet var sanākt arī otrādāk - viņš var čakarēt tevi un izčakarēt tā, ka beigās pati nesapratīsi kurš kuru izčakarējis.

Www, nav nekāda sāpe , es , vienkārši , ar vīru esmu kopā 14 gadus , tāpēc zinu kā rīkotos. Zinu savu attieksmi pret laulību un nostāju kad es precējos. Tāpat zinu ,ka ja būtu situācijā kādā minēja autors , es nekad neizšķirtos normāli, es čakarētu un vilktu garumā to visu kā vien varētu. Kā reiz teica mana mamma manam vīram :"Es tavā vietā viņu neprecētu, viegli tu no viņas nekad vairs netiksi vaļā"

man patīk tas par 'spermas donoriem'... ar to dūdiņa atzīst, ka jau sākotnēji likusies gultā ar spermas šlircīti un, piedodiet, bet bieži ar maka donoru.. nu johaidī, nesanāca kopdzīve, bet tad parādīt savu IQ ar rupjībām par spermas donoru...

burvīga iespēja čakarēt otru, gluži manā stilā.

Vispār var sanākt tā, ka otrs čakarē Tevi... Bet par atskaitot apzinātas otra čakarēšanas, nav gan gluži tā, ka vīriešiem ir vienalga par bērniem, vismaz pietiekoši lielai daļai nē. Pietiekoši daudzi pāri iziet cauri ļoti nepatīkamai un pat neglītai cīņai par bērna aizbildniecību, tiešām nedomāju, ka iesaistītajiem tas ir kas burvīgs.

burvīga iespēja čakarēt otru

nuja, jo

galvenais ,lai man ir labi 

Wee, sāpe protams liela, bet vienmēr jāatceras, ka bērniņa tiesības uz abiem vecākiem. Uzskatu, ka tur bez visām tiesām, Tev ir pienākums neliegt bērnam otram vecāku, ja protams tēvs izrāda interese. Liekas, ka emocijas vēl nav norimušas, bet šī nav situācija, kur palikt zem sitiena bērna nepieciešamības. Novēlu Tev spēku un viedumu.:-)

:D

Es dzemdējusi tad tagad to gribu es ... Man ar to pietiek.

Nu bet lūdzu , atnāktu ar advokātu, kurš visu runātu manā vietā , ja es tā gribētu ... Šķirties vairākus gadus - burvīgi principā , ja es negribētu šķirties , burvīga iespēja čakarēt otru, gluži manā stilā.

ja es gribētu šķirties man nebūtu pienākums kaut ko pārrunāt un tikties ar cilvēku ar kuru vairs nevēlos neko kopīgu un otrādi ]

Arī šeit tu maldies, jo tiesa var uzlikt par pienākumu abiem tikties ar mediatoru, ar kura palīdzību pārrunāt dažādas lietas, kas saistītas ar bērnu utt. Vai arī noteikt samierināšanās laiku. Bet vispār šķiršanās caur tiesu ir ļoti piņķerīgs un sāpīgs process, kas var ilgt gadiem.

Burvīgi , šis pierāda tik to , ka ja es gribētu šķirties man nebūtu pienākums kaut ko pārrunāt un tikties ar cilvēku ar kuru vairs nevēlos neko kopīgu un otrādi , katrs var darīt kā grib un uzskata par pareizu

mani ar varu neviens nepiespiedīs neko parakstīt]

šeit tu ļoti maldies, tiesa var izšķirt arī bez tavas piekrišanas. Pie tam, arī tad, ja tu neierodies tiesā vairākas reizes, tad var izšķirt bez tavas klātbūtnes.