Telefona kontrole

Ļoti zemiski ir rakņāties pa otra telefonu vai datoru. Man paroles telefonam nav (īsti nezinu kam tā vakjadzīga). Sievai un bērniem ir, es tās nezinu.
Neatzīstu arī telefona pacelšanu cita vietā, es nekad tā neesamu darījis un nedarīšu. Atzvanīs, sazvanīs vēlāk, nav ko "palīdzēt".

Zinām viens otra paroles, bet ne tāpēc, lai papētītu otra telefonu. Neko neslēpjam viens no otra. Ir bijis tā, ka whatsapp kāds uzraksta un ja es vai draugs kaut ko darām otrā istabā, tad palūdzam viens otram izlasīt ziņu.
Bet tā neaiztiekam viens otra telefonu. Brīvi izmantojam telefonu viens otra klātbūtnē.

Attiecībās, kur valda uzticēšanās vienam otram, visas paroles u.c. piekļuves veidi ir zināmi, kā telefonam, tā epastam, jo tas ir ērti ikdienā, kaut vai, lai nosūtītu epastā steidzamu failu no mājas datora un no pareizā epasta konta, kamēr pats esi darbā. Bet faktam, ka abi zina viens otra paroles neviena no pusēm vispār nepievērš uzmanību, jo tas ir tik dabiski, ka nepastāv rakņāšanās pa otra telefonu. Kā arī cilvēks, kam nav nekā slēpjama no otras puses (normālas attiecības, mirstīgiem cilvēkiem, ne biznesa haizivīm u.c. noteiktu kastu pārstāvjiem), neizjūt diskomfortu par atklātību.
Kā teikt, ja gribēs piekrāpt, piekrāps un ja nāksies pieķert, tāpat pieķers. Nav ko pašam pirms laika stresu celt, kur tas vispār neeksistē.

Ļoti zemiski ir rakņāties pa otra telefonu vai datoru.

Pilnībā pievienojos. Tas ir līdzīgi kā lasīt svešas vēstules. Tas nav par ir vai nav kaut kas slēpjams, bet gan par elementāru otra privātuma respektēšanu. Šāda rīcība, manuprāt, tas liecina par kaut kādu iekšējo nedrošību, zemu pašapziņu.

Agrāk manās attiecībās ir bijis tā, ka es zinu piekļuvi sava vīrieša telefonam, bet manam nezina, agrāk vnk nebiju pārliecināta par to cilvēku, ar ko biju kopā- ka viņš neies un nerakāsies utt, man tomēr ir savas privātās sarunas ar draudzenēm/draugiem, kur ir arī informācija par viņu dzīvi, ko manam daugam nemaz nebūtu jāzina. Pati arī pa kluso pa bijušo telefoniem nelodāju, neredzu jēgu- ja viss ir slikti, to tāpat var just, tam nav jāmeklē pierādījumi telefonā. Un ja viss ir labi, tad neredzu jēgu mēģināt kko izrakt, vienīgās reizes, kad gāju bijušo telefonā, bija viņu klātbūtnē. Bet tagad nezinu, kā es darītu, neesmu vēl nonākusi līdz tik nopietnām attiecībām, lai būtu vajadzība dalīties ar telefoniem :D

Manu telefona paroli zina un telefonā ir atvērtas uz noklusējumu visas programmas, tā ka var ieiet visos sociālajos tīklos, e-pastos bez paroles ievadīšanas. Bet atsevišķi paroles sociālajiem tīkliem, e-pastam nezina, ja vajadzētu ieiet no kaut kurienes, kur nav programmas atvērtas.
Telefonam paroli uzskatu, ka ir pašsaprotami zināt, bet ir nesmuki to izmantot, lai pārbaudītu otru. Jo lai arī esam partneri, uzskatu, ka man tāpat var būt sava privātā telpa, sarakstes ar draudzenēm vai ģimeni, kas nav paredzētas lasīšanai mīļotajam. Ja gribētu, lai viņš to zina, tad runātu ar pašu. Bet cilvēkiem attiecībās privātā telpa mēdz pazust un sanāk, ka ir neizpratnē - kā? Tu no manis kaut ko slēp?
Ne vienmēr nevēlēšanās dot savu telefonu nozīmē kā slēpšanu vai krāpšanu, bet gan vēlēšanos saglabāt vismaz kaut kādu privāto telpu, esot attiecībās, kas citādi daļai cilvēku sāk izšķīst. Nav jau problēmu iedot telefonu, lai skatās bildes vai izmanto internetu vai piezvana, bet man tomēr īsti nepatīk, ja skatās sarakstes vai citas privātas lietas, pat, ja tur nekā tāda nav, jo uzreiz jūtos tā, it kā mani pārbaudītu, jo citādāk es nesaprotu priekš kam to vajag?

Telefonam ir parole, kuru zin vīrs, jo dēls pateica. Dēlam parole tika pateikta, jo bieži ir situācijas, kurās man ir nepieciešams, lai viņš piezvana manā vietā (atrodos pie stūres) un noskaidro kaut ko, pabrīdina par kaut ko (tuvāko lokā). Pati izmantoju pirkstu nospieduma atbloķēšanu. Man nav iebildumu, ka paroli zina arī vīrs. Vīrs tādu neizmanto vispār. Telefoni ir brīvi pieejami, bet kaut kā iegājies, ka bez brīdinājuma un otra klātbūtnes viens otra telefonus neizmantojam. Slēpjama nekā nav ne viņam, ne man.
Bet, arī tad, ja vīram būtu parole, kuru es nezinātu - mani tas neuztrauktu. Uzskatu, ka visi soc tīkli un tā tālāk, piederas pie otra privātās telpas, kurā man nav jāveic kaut kāda revīzija un jāuzstāda savi "tā var, šis nav pieņemami".

Telefona saturu viens no otra neslēpjam. Paroles gan ir uzliktas, bet tas vairāk bērnu dēļ - lai tie nelien telefonā un nesastrādā visādus brīnumus. Ja vīrs ar kādu ilgāku laiku čato, tad, ja mani interesē, ar ko notiek sarakste, viņš man arī parāda. Tā ka mums viss caurskatāmi un atklāti.

Viens otra telefonus neizmantojam, bet ja tāda vajadzība rastos, zinu, ka varētu viņam pajautāt un viņš neatteiktu, tāpat arī es dotu viņam savu telefonu. Slimīgi greizsirdīga es neesmu un pa lielam mani neinteresē, ko viņš savā telefonā dara.

Abiem - pirksts vai parole. Nezinu vīra, domāju, viņš nezina manu. Ja vajadzētu, iedotu, taču man arī šķiet - līst svešā telefonā ir līdzvērtīgi, kā lasīt svešas vēstules.
Vīra datora paroli gan zinu, jo datoru izmantoju darba vajadzībām.

Nav man attiecības.. Iepriekšējās attiecībās neņēmu ne viņa telefona, ne viņš manu.
Ir jābūt attiecībās arī kaut kādām savām privātajām lietām, es telefonu nedodu pilnīgi nevienam un ne jau tāpēc, ka būtu kas slēpjams, bet vienkārši nepatīk. :-P

Dzervenes, tu puiša vājprātīgo kontroli paciet, kādas vēl normalitātes apspriešanas?

Izteicu savu personīgo viedokli par to, kā uzskatu. Lai arī spēju paciest daudz ko, tas nenozīmē, ka uzskatu, ka tā ir pareizi vai ka tam tā vajadzētu būt. Bet es dodu laiku, lai tas mainītos, jo minētā kontrole sākās pēc tam, kad tika uzķertas slēptas sarakstes. Pēc ilga laika tās tika pārtrauktas, bet ieradumi no viņa puses palika. Šajā gadījumā vainota tieku pati no viņa puses un arī jūtos vainīga, kaut gan normālā situācijā tam pat tā nebūtu vajadzējis notikt, bet ir tā, kā ir. Turklāt, es saucu visu piedzīvoto notikumu buķeti, bet tas nenozīmē, ka tas tā ir visulaiku.

Viņš zin gan manējo,gan es viņa telefona paroli.Nav nekādu problēmu,ka viņš paņem manu telefonu,vai es viņa.Bieži viņa vietā atbildu vai nu messinger vai whatsapp sarakstēs,protams,tad kad palūdz.Viņš mazāk dzīvojas pa manu telefonu.Viens otram ik pa laikam uzliekam smieklīgu zvana vai sms melodiju,mīļu atgādinājumu.Ja viņš pēkšņi sāktu aizliegt aiztikt savu telefonu vai nomainītu paroli,tas man liktu vairāk alkt ložņāt pa telefonu.

Zinām viena otra paroles"nosacīti", tas ir, zin kad pasaka, bet jau ātri vien aizmirstam un kad vajag atkal prasam, kāda bij' tev parole:-D, telefonā nelielu,bet atzīšos ir bijis kārdinājums(s):-D, ziņkāre:-D.

Līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka neesmu jutusi vēlmi nedz čekot, nedz dalīties ar telefona saturu. Bet tad vienu periodu satikos ar telefona apmāto, galva vienmēr nokārta, skatījās telefonā pat tad, kad sēdējām kafejnīcā. Visu laiku kaut ko raksta, skrollo... Viņš, pretēji man, atradās entajos sociālajos tīklos. Vai nu tur sēdēja, vai ar kaut ko sarakstījās. Un tad gan man radās sajūta, ka viņam tur tajā telefonā ir vesela pasaule, par kuru man nav ne jausmas. Vienreiz, kad šis bija tualetē, uzmetu acis telefonam, kas iepīkstējās, lai redzētu saraksti, kas parādās uz ekrāna, to neatbloķējot. Tā arī laikam bija vienīgā reize, kad "stalkoju". Bet visu laiku bija tā sajūta "Nu kas tev tur pie velna ir tajā telefonā?".

Telefonu bloķēju ar bioemtrijas datiem, viņš arī, līdz ar to paroļu nav. Bet ja viņš pļūdz , lai iedodu savu telefonu , uzzvaņīt vai ko izdarīt iedodu un tieši tā pat otrādi. Laptopam paroles viens otra zinām. Kādreiz pašā sākumā bija piesēdies pie mana laptopa, kas bija ieslēgts, kko lasījis un man nopīkat skype, protams, ka viņš izlasīja nu laikam teju visas nesenās sarakstes, bāc, es biju dusmīga, ne jau tāpēc , ka man būtu ko slēpt, bet tāpēc, ka tomēr nenoturējās un sāka visas lasīt. Baigais kašķis no manas puses,riebjās , kad kāds uz pirksitem skatās.(t) Kopš tās reizes nav līdis nekur.

aurum man tā ziņkāre ir tieši šī iemesla dēļ, draugs ir Facebook,es un tad ir maza ziņkārība; zināt kas ,ko viņam raksta, ko pats, vai ir kādas meitenes,kas grib iepazīties, starp citu arī reāli tā bij', draugs pastāstīja, ka viņa kolēģa meita , viņam prasīja vai es esmu Facebook un draugs teica, nē,un protams pajautāja kam tev? Atbilde-gribu redzēt vai varēšu tevi viņai nocelt(t):-D

Sognare, bezkaunīga tā kolēģa meita :-D bet nu jums jau veselīgi izklausās, tas ir forši, ka draugs dalās, kas viņam tur notiek :-)

aurum protams jauki,ka pastāstīja, bet rezultātā man visu laiku , bij' jādomā, vai tik viņa nelien klāt, vai neflirtē , neraksta utt:-D. Godīgi varbūt būtu bijis labāk, ja to nebūtu teicis:-D:-D