Vai gatavojat?

Gatavoju,un man patīk gatavot. Katru dienu to nedaru, jo iipaši vasarā. Taču dzīvoju viena, bet dzīvojot ar otru pusi ļoti reti bija situācija, kad es viena esmu pie plīts un rūpējos par ēdienreizēm, tas parasti tika darīts kopā,-nevis es pie plīts, viņš dīvānā atpūšas :-D:)

Patīk gatavot, bet sev negatavoju. Gatavu nepērku, izbaudu vasaru, kad var dabūt ogas, augļus un dārzeņus, ko nav nepieciešams gatavot un var ēst svaigu.
Man vajag kādu, kuram varu gatavot :-D

Bet Sognare, kāds ir teicis, ka neprot gatavot? Es gatavoju ļoti labi un garšīgi, bet mums ir iekārtots, ka to dara viņš. Un abiem tas pilnīgi apmierina. Tad kas tur slikts? Es rūpējos par to, lai viņam ir tīras, smaržīgas drēbes, sakopta vide un bērnam, protams, ēst taisu un lielākoties mājas rūpes ir uz mani, izņemot pusdienu/vakariņu gatavošanu.

Brokastis man pašai ir banāns, vai kaut kāds gatavs paēdamais. Brokastis mēdzu uztaisīt tikai savas brīvdienās, tas ir cept pankūkas vai omleti.
Pusdienas parasti ieturētas tiek ārpus mājas,darbā. Ja ir brīvdiena, arī tiek ēsts ārpus mājas, pasūtīts, dažreiz arī taisu.
Vakariņas nu ļoti reti, ārpus mājas vai kaut kāds auglis, kaut kas ļoti viegls, arbūzs, ķirši, auzu putra.
Ar vīrieti atšķiras darba laiki. Ja gatavoju jebko taisu uz diviem un atstāju ledusskapī. Viņš arī ēd ārpus mājas, gan viens , gan ar mani kopā. Tā viņš pats sev var uztaisīt. Šodien uztaisīja gan brokastis, gan pusdienas mums abiem pats :D

Man vispār šefpavāra profesija vienmēr ir likusies diezgan pievilcīga vīriešos

vai ne!
un ja vēl nomazgā traukus ... :-D(l)

Vasarā gandrīz negatavoju, ja nu kādus salātus sagriežu, darbs nodrošina pusdienas. :D
Sezonā, kad gribas siltas vakariņas, gatavot pašai reti sanāk, parasti atnāku mājās no skolas / darba un viss jau gaida uz plīts. :D

Viena mājās gatavoju ļooooooti reti. Ja gatavoju, tad pārsvarā kopā ar draugu. Pirmkārt, viņš ir ārkārtīgi cimperlīgs ar ēdienu, var gadīties, ka pagatavoju, bet viņam negaršo un viņš neēd. Otrkārt, es bieži mājās vienkārši "knakstinos" - lielo maltīti (pusdienas) paēdu ārpus mājas. Tagad vispār vasara, stūķēju tik ogas un augļus iekšā. Tad nu sevi ar vakariņām apgādā viņš.

A dibenu tie sevi pabarot nespeejiigie sev noslauka? Vai to arii slaukaat?|-)

Mazā vācu ragana, lai to noskaidrotu, jāraksta jauna diskusija:-D:-D

Sveikas,
Cik daudz no Jums noslauka (ar zināmu regularitāti)?
Vai ir arī dāmas, kas neslauka un, kā tiekat pie tīrām biksītēm? Pasūtat vai pērkat slaucītāju? Šei es domāju arī par gadījumam, kad nepieciešams slaucīt vīrieti, bet neslaukat

Praktiski negatavoju. Varbūt reizi pāris mēnešos (brokastu sviestmaizi vai vēršaci par gatavošanu neuzskatu). Vīrietis pabaro gan sevi, gan mani.

Tad man ir jautājums, ko jūs uzskatāt par gatavošanu? Ja kotletes, karbonādes, tad es arī nekad negatavoju. :-D Es tādas lietas vienkārši neēdu. Varbūt 2x gadā. Man vienas maltītes sagatavošana 2 cilvēkiem aizņem 20-30min laika, ne tāpēc, ka nebūtu laika/būtu slinkums/neprastu gatavot, bet gan tāpēc, ka man biešu aukstā zupa vai grieķu salāti šķiet veselīgāks ēdiens nekā, nezinu, kartupeļu sacepums ar cūkgaļu. Par vīrieša piebarošanu runājot, tieši vīrs man ir tas, kas iebilst pret pārāk sātīgu ēdienu vakariņās - nevarot pagulēt.

Šajā dzīves periodā gandrīz nekad neko negatavoju. Lielākoties paēdu ārpus mājas, tāpat arī manējais. Mums arī ļooti patīk divatā ēst kafejnīcās, restorānos.
Ja sanāk vairāk pa mājām dzīvoties, tad gatavo manējais, viņam patīk un arī labi sanāk. Sākumā, kad uzsākām kopdzīvi, daudz vairāk gatavoju, gribējās pārsteigt ar savu prasmi :-) Vēlāk sapratu, ka viņš baigi nesajūsminās, ka es to spēju. Uzskatu, ka mūsdienās, kad laiks rit tik ātri un dzīve ir varen steidzīga, ir bezjēdzīgi izniekot laiku pie plīts, ja vien tā nav profesija.
Ja aizbraucam pie maniem vecākiem uz vairākām dienām, tad gan brokastis vienmēr gatavoju es, jo zinu, kur kas virtuvē atrodas. Ar vecākiem nekad neēdam kopā, jo viņi jau sen no rīta ir paēduši :-D
Bet iepriekš ir bijis citādi, esmu gatavojusi visas ēdienreizes, katru dienu, vīrietis to no manis gaidīja un man tolaik šķita, ka tas ir ļoti pareizi.
Vēl man šķiet, ka, vīrietis strādā, bet sieviete dzīvojas pa māju, tad tas ir tikai normāli, ka viņa katru dienu stāv pie plīts, tā ir tāda tolerance, loģisks pienākumu sadalījums esot cieņpilnās attiecībās. Bet, protams, var arī tā nedarīt.
:-)

Gatavoju daudz, vīrs negatavo, tad būtu par daudz eļļa, par daudz tas un šitais un viņš daudzko nemāk, brokastis mācētu, kaut ko vienkāršu. Man ir bērni, man ir jāgatavo, iesaistu arī bērnus.
Esmu vecmodīga, aizspriedumaina, bet nesaprotu kā sieviete var neprast gatavot ēst, nu kā?

gatavoju katru darba dienas vakaru vīram pusdienas uz nākamo dienu. viņš ņem ēdienu no mājām :-) protams, vīrs arī pats var uztaisīt sev pusdienas, bet neko vairāk par saceptiem kartupeļiem un cīsiņiem.. :-D es bieži taisu plovu, cepju kabačus, pankūkas utt. vienīgi žēl, ka vīrs neēd cūkgaļu (to mēs vedam no laukiem), viņam par treknu visa veida gaļa, izņemot vistas :-D esmu vairāk gaļēdāja, nekā viņš..
bet sūdzēties nevaru, ja es atbildu par ēst gatavošanu, trauku mazgāšanu, tad vīrs dara visu pārējo - drēbes, grīdas utt. es tikai šiverējos pa virtuvi...

Gatavoju. Bet ne katru dienu, citreiz, kad uztaisu zupu, pilnīgi pietiek 2 vai 3 dienām. Bet pusdienās ar vīru parasti ejam uz vietējo kafejnīcu, tur ir garšīgi, ātri un lēti. :-)
Jā, ja vakariņās sataisu kaut ko, kas apēdas par vienu reizi, tad sanāk gatavot arī katru dienu:-D
Vīrs negatavo, nav viņam pacietības un arī nesanāk īpaši un, protams, slinkums:-D
Citreiz, kad esmu ļoti nogurusi darbā vai slikti jūtos, tad vīrs aizved uz kafejnīcu gan sevi, gan mani:-D
Man patīk gatavot, patīk mēģināt jaunas lietas, bet pēdējā laikā eksperimentiem vienkārši nav enerģijas. :-/

Negatavoju nemaz. Vakarinjas parasti pasuutam uz maajaam, vai ejam uz kaadu kafejniicu.

Darba dienās vakariņas gatavoju pārsvarā es, ja gadās būt vēlāk mājās, tad draugs gatavo.
Brīvdienās citreiz gatavojam kopā. Šad tad izejam kur ārā paēst, bet tas tā kādu reizi divās nedēļās.

Tas, kurš gatavos, atkarīgs no ēdiena, ne tā, ka kāds no mums gribētu/negribētu to darīt. Piemēram, plovu, sparģeļus,cepešus, steikus, fritētos, konfitētos ēdienus gatavo vīrs, bet zupas, zivis, piedevas, putras, saldos es, taču nav tā, ka otrs sēž malā un nepalīdz, nē, viens vairāk komandē un kontrolē procesu, bet otrs labprāt piedalās un palīdz. Ārpus mājām ēdam brīvdienās, jo tad būtu muļķīgi mājās sēdēt un neizbaudīt laiku ārpus tām.

Esmu vecmodīga, aizspriedumaina, bet nesaprotu kā sieviete var neprast gatavot ēst, nu kā?

Šeit tu pati teikuma sākumā esi atbildējusi uz jautājumu teikuma beigās. Nu nav visām sievietēm prioritāte dzīvē katru dienu pošīt pie plīts, lai pabarotu vīrieti. Un neviens vecis vēl tāpēc badā nav nomiris.

Es ļoti labprāt gatavoju, tiešām patīk tas process un garšo ēst :-D tā kārtīgi gatavoju 2/3 maltītes nedēļā, nereti tā, lai pietiek divām vakariņām. Vīrs parasti palīdz, ja viņš ir mājās. Pāris reizes nedēļā tiek izvēlēts kaut kas ātri gatavojams, un pāris reizes ārpus mājās/take-out. Pusdienas gan katrs ēdam kafūžos pie darba.
Mani gatavot mājās motivē tādu vidējo restorāniņu/kafejnīcu kvalitātes nesamērība pret cenu, Protams, ne visur un vienmēr, bet vairākas reizes ir sanākusi vilšanās vietās, par ko citi jūsmo. Varbūt vienkārši nav paveicies, bet katrā ziņā zinu, ka daudz ko pati varu pagatavot atbilstoši savai gaumei, turklāt tas man sagādā prieku :-)