mūsdienas

Kas ir lielas pārmaiņas? :-D

Mūsdienās vairāk kārdinājuma visapkārt, cilvēkiem gribas pamēģināt vienu otru un trešo. Nav pacietības pieslīpēties un izvēlas vieglāko ceļu pacelt asti un iet katram savu ceļu. Jo uz katra stūra var satikt citu. Un nopietnas attiecības prasa nedaudz piepūli, lielu sapratni, spēju piekāpties, nolikt malā savu ego, dažkārt uzupurēties otra dēļ utt. Tagad cilvēki arī vairāk sagaida viens no otra. Agrāk bija labi kā ir, dzemdēja bērnus agri, audzināja tos un virs pelnīja naudu.

Mani arī intresē nopietnas attiecības, laigan esmu tāds jauns. Bet tomēr man ir liela morāles vērtība. Es esmu rakstijis pat rakstus par to, kāpēc manuprāt šādi notiek, kāpēc nopietnas attiecības ir grūti atrast un par blakus lietām, kas to ietekmē.

pag, iedomājies baznīcā laulātu pāri, kam pagastā (ne viņai, ne viņam) nolaist pa kreisi jau bija samērā sarežģīti, kur nu vēl šķirties un precēties ar citu vai dzīvot grēkā bija neiedomājami. Iemesls - tā vienkārši ir. precies kaut 10 reizes utt. stulbi bija gan toreizējā stingrība, kad nemīloši bija spiesti dzīvot kopā visu mūžu, gan tagadējā izlaidība, kad pēc pirmās iegribas var vizināties tālāk. katram savs...

Mūsdienās ir daudz vairāk interesantu laika pavadīšanas veidu, nav laika kam piekāpties, samierināties, pielāgoties, ja sevi var nodarbināt ar ko interesantu.
Arvien vairāk cilvēku spēj nodrošināt savu dzīvi patstāvīgi, nav atkarīgs no otra algas, dzīvesvietas.

Ja ar nopietnām attiecībām domā laulības, tad manuprāt, agrākos laikos vairāk cilvēku precējās un bija precēti, jo tā bija pieņemts. Nereti to darīja ar nemīlamiem cilvēkiem, apkārtējo mudināti. Praktiski nebija pāru, kas gadiem vienkārši ir attiecībās bez precībām. Mūsdienās daudzi patiesi iemīlas un izveido skaistas un ilgstošas attiecības, taču ar precēšanos nesteidzas un daži pat netaisās to darīt - taču neteiktu, ka tās nav nopietnas attiecības. Nepiekrītu, ka nopietnas attiecības mūsdienās ir retums, jo, man šķiet, vairāk kā 90% manu paziņu ir nopietnās attiecībās.

Lai gan nedomāju, ka agrāk bija kaut kā vieglāk atrast partneri nopietnām attiecībām (vismaz abpusēji mīlošām), domāju, ka mūsdienàs nav vairs jāizjūt tik izteikta sociālā stigma, ja esi viens. Vai vismaz ir vieglāk no tās izvairīties. Līdz ar to cilvēkiem (vismaz dažiem) ir vieglāk būt vieniem, nekā piespiesties būt attiecībās, kuras viņiem 100% nesaista.
Pieļauju arī, ka salīdzinoši jauni cilvēki saprot, ka veidot karjeru, ceļot, citādi “iztrakoties” (ne tikai izklaides ziņā, bet arī izklaides) ir vieglāk, kad esi viens, jo nav ar otru jārēķinās. Neko sliktu es tur neredzu. Nedomāju, ka agrāk bija kā īpaši labāk un tagad sliktāk, vienkārši citādāk.

Kad jautāju mammai, viņa atbildēja, ka precējās, jo visi apkārt precējās - visas draudzenes 20 gadu vecumā jau bija precētas sievas un sociālā spiediena dēļ viņa arī "gribēja". Vecmamma, savukārt, bija tikusi pie liela vēdera un vasaras mīla bija jāpārvērš par "nopietnajām" attiecībām. Un tādu stāstu ne mazums.
Vienkāršāk varbūt bija tāpēc, ka gan sabiedrība, gan valsts ļoti tieši norādīja un teica priekšā, ko darīt. Tagad, kad var darīt, ko grib, visi pēkšņi kā apžilbuši sikspārņi. Toties ja precas, tad jau ar kādu pārliecību par to, ko dara.

Uzlabotas kontracepcijas iespējas, tāpēc var ilgāk novilkt bērnus un nepalikt ar vienu partneri. Senāk nebija citu variantu kā obligāti palikt pie vienas, savādāk visu ciemu apbērnojot, ar kolhoza algu nepietiks. :-D
>>
Otra lieta ir senāk cilvēki bija spiesti pieaugt daudz ātrāk. Mūsdienās, ja domā par 22 gadīgu cilvēku, tad bieži domā par bērnu, kas mācās augstkolā un nedēļas nogales Koijotos pavada. Senāk jau padsmit gados jaunieši tika likti pie darba, skolu bija jau pabeiguši.
>>
Tehnoloģiju laikmets, kas cilvēkiem parāda, cik daudz dažādu iespēju pasaulē ir. Senāk, ja visas meitas ciemā bija jau ar savu puisi, tad tagad, zin, ka iespēja ir pamainīt dzīvošanas vidi, studiju vidi, darba vidi, sociālo vidi un savu nākotni veidot var pēc savas patikas.
>>
Vēl, ko ir nodarījis tehnoloģiju laikmets - paplašinājis potenciālo partneru loku, kas padarījis meitenes prasīgākas un izvēlīgākas. Agrāk atrast nedzērāju un nevardarbīgu vīrieti jau bija sasniegums. Protams, prasību celšana nav nekas slikts, jo apprecēt dzērāju un sitēju nav prāta darbs, labāk dzīvot vienai. Kā jau minēju iepriekšējā diskusijā, pirmo reizi pasaules vēsturē mums ir pilnīga brīvība sievietei izvēlēties savu partneri. Vīriešiem vēl ir grūti šo pieņemt, tāpēc visi tizleņi un neveiksminieki nomirs vieni. Diemžēl, dēļ šī cietīs arī sievietes, kas nevarēs atrast partneri, jo neatbilst sabiedrības veiksmīgāko vīriešu standartiem.

Domāju, ka esam kļuvuši pārāk lieli karjeristi. Vairs nav tik daudz laika attiecību veidošanai un stiprināsanai, iespējams pie vainas arī pārlieku milzīgā brīvdomāšana, vēlēšanās būt brīvam, nepiespiestam.

Agrāk izrauties kaut kur ārpus sava ciema - tā bija privilēģija izredzētajiem, mūsdienās tas ir iespējams katram, no tā arī visas izrietošās sekas.

Vīriešiem vēl ir grūti šo pieņemt, tāpēc visi tizleņi un neveiksminieki nomirs vieni.

Kā tu nodefinētu vārdus "tizlenis" un "neveiksminieks"? Viņi nav savā starpā sinonīmi, vai katram ir savi kritēriji?

Es neteiktu ka grūti. Vispār ko tu domā ar nopietnām attiecībām? Būt precētam, būt kopā 5 gadus vai 10, vai ir bēni? Kas padara attiecības par nopientām tavā uztverē.
Ja ņem aspektu par laulības esamību/ neesamību, tad agrāk pastāvēja izteikti lielāks sabiedrības spiediens uz sievieti, sasniedzot noteiktu vecumu, ka viņa precējas ar pirmo,kas pagadījās. Man kaimiņos dzīvo viena šāds tantiņa ar savu vīru, kas vienmēr visiem sludina tikai neprecieties jauni, jo viņa to nožēlo, kā saprotu. (Veci cilvēki izsaka savus komentārus vnm):-D Tagad ir tieši otrādi, ja tu apprecies jauns visi uzreiz domā ka tās ir shot gun wedding:-D, kas vairumā gadījum tā arī ir.

Nu nu, esmu dzirdejusi tiiik daudz stastus ka tika laista pa kreisi, man rados ta darija, pat vectevs laida pa kreisi. Vienkarsi bija ta iekartots, agri japrecas, berni... ja sanak palikt stavokli tad ari japrecas mil vai nemil utt

naitskai, tu jau par jaunākiem laikiem runā, nevis baznīcu, muižu un pagastiem.

Toties ja precas, tad jau ar kādu pārliecību par to, ko dara.

--hmm, šķiršanās procents, šķiet, joprojām ir ap 50...

Procents, pieņemsim pagājušā gada. Bet kad tie jaunizceptie šķirteņi precējās? Cik gadi pavadīti laulībā? Cik vispār kopā? Kas toreiz un tagad tur kopā tos, kas nešķiras?

Pirmkārt, ir daudz interesantākas lietas/pasākumi, nekā attiecības.
Otrkārt, mūsdienās ne tikai sievietēm, pat jau meitenēm(17-18 gadi) prasību līmenis attiecībā pret pretējo dzimumu ir lielāks un garāks, nekā tualetes papīra rullis, tāpēc arī tas viss tiek pasniegts ka "grūti atrast labu partneri" vai "normāli veči ir beigušies". Protams puišiem arī ir prasības, bet tomēr dāmām šīs te prasības ir izteiktākas un ar katru dienu/mēnesi/gadu šī prasību latiņa tiek celta aizvien augstāk.

Cik esmu dzirdējis no vecāku un vecvecāku notāstiem kā bija kādreiz, tad varu secināt, ka kādreiz jau īsti nebija ko citu darit, ka dzemdēt, audzinat bērnus un precēties. Aizbraukt jau arī kaut kur patālāk no Latvijas varēja tikai retais, kas notiek pasaule varēja uzzinat tikai no radio, avizem, tv. Sabiedribas spiediens ari bija liels, nedod dievs ja esi viens, tad uzreiz bija nievājošas frāzes kā - vecmeita, vai ari uz vīriešiem varbūt viņš ir zils.

Nav pacietības pieslīpēties un izvēlas vieglāko ceļu pacelt asti un iet katram savu ceļu. Jo uz katra stūra var satikt citu. Un nopietnas attiecības prasa nedaudz piepūli, lielu sapratni, spēju piekāpties, nolikt malā savu ego, dažkārt uzupurēties otra dēļ utt

Varbūt pat labi, ka tā. Dažreiz ir vieglāk atrast citu, ar kur nav tik daudz ''jāslīpējas'', nerviem tas nāk tikai par labu. Man paziņu lokā ir pāris, kuri jau 10g šītā slīpējas, manuprāt, tā ir podā nolaista dzīve.

mūsdienās ne tikai sievietēm, pat jau meitenēm(17-18 gadi) prasību līmenis attiecībā pret pretējo dzimumu ir lielāks un garāks, nekā tualetes papīra rullis, tāpēc arī tas viss tiek pasniegts ka "grūti atrast labu partneri" vai "normāli veči ir beigušies".

Vai ne. Mans personīgi mīļākās frāzes ir - ''satiekos tikai ar vecākiem vīriešiem, jo viņi ir nobriedušāki, "skatos vai virietis spēs parūpēties par ģimeni''. Tas protams smuki skan sabiedrības acīs, kaut gan vienkāršā valodā runājot tas skan šādī - "vai vīrietim ir nauda, un cik daudz viņš pelna", bet nu tā taču nevar skaļi teikt, jo tad visi apkārtējie blaus - Gold diggere

..jau meitenēm(17-18 gadi) prasību līmenis attiecībā pret pretējo dzimumu ir lielāks un garāks, nekā tualetes papīra rullis..

Te kā reiz nesen bija diskusija, kur tika apgalvots, ka tikai pret nabaga sievietēm ir nereālas prasības, turpretī pret vīriešiem - nieks vien. Un tās pašas diskusijas iespaidā - šķeit, ka viss tas par precēšanos un bērnu dzemdēšanu/audzināšanu nav mainījies. Kā iss bija uzkrauts sievietei uz pleciem, tā joprojām ir... Ate palasot, sanāk, ka tomēr nav viss tik traģiski! Dzīvojam brīvā sabiedrībā un neesam spiesti neko darīt un ne par ko atbildēt... :-D Cosmo style... :-D

Vai ne. Mans personīgi mīļākās frāzes ir - ''satiekos tikai ar vecākiem vīriešiem, jo viņi ir nobriedušāki, "skatos vai virietis spēs parūpēties par ģimeni''. Tas protams smuki skan sabiedrības acīs, kaut gan vienkāršā valodā runājot tas skan šādī - "vai vīrietim ir nauda, un cik daudz viņš pelna", bet nu tā taču nevar skaļi teikt, jo tad visi apkārtējie blaus - Gold diggere

Manuprāt, Tava problēma ir tajā, ka Tu jauc kopā divas dažādas lietas. Gold diggeres ir sievietes, kuras tiekas ar vīrieti tikai tāpēc, ka viņam ir nauda. Un nav svarīgi, kāds ir pats vīrietis - resns-tievs, garš-īss, plikpauris-ar matiem utt,, jo šīm sievietēm svarīgāks par vīrieša izskatu un rakstura īpašībām, ir šī vīrieša materiālais stāvoklis, piederošie īpašumi, statuss sabiedrībā. Lūk, tās ir gold diggeres.
Es, savukārt (un, domājams, tāpat kā daudzas citas sievietes manā vecumā), esmu gandrīz 30 gadīga sieviete, kura savā dzīvē sasniegusi pietiekami. Un tāpēc es, izvēloties potenciālo partneri, pilnīgi noteikti uzstādīšu savas prasības, jo man nav vajadzīgs vidusskolu beidzis čalis, kurš saņem minimālo algu un joprojām dzīvo pie mammas. Un jā, es zinu dažus tādus 30-gadīgus čaļus, kuri savos gados patiešām joprojām dzīvo pie mammas un pelna minimālo algu. Neuzskatu, ka tas, ka man saistošāki, interesantāki, pievilcīgāki šķiet par mani vecāki vīrieši, kuri savā dzīvē jau ir kaut ko sasnieguši, mani padara par gold diggeri.

Un, ja tā padomā, var saprast arī 20 gadīgas meičas, kuras tā saka. Jo es nebrīnos, ka ir meitenes, kuras, lai arī pašas nav sasniegušas kaut ko īpašu un vērā ņemamu, tomēr vēlas, lai blakus ir nobriedušāks, vecāks, pieredzējušāks vīrietis, kuram ir gan labs darbs, gan alga, gan sava dzīvesvieta, ne tāds pats students, kurš mitinās kojās, pārtiek no Roltona un izklaides ziņā dod priekšroku "Coyote Fly". Un tam nav nekāda sakara ar gold diggerēm! Meitenes tādā vecumā (jā, es biju tieši tāda pati!) vispirms vērtē vīrieša briedumu, neatkarību, patstāvību! Protams, tam visam līdzi nāk nauda. Taču tā nav noteicošā lieta! Ja uzskati, ka visas sievietes, kurām interesē par sevi vecāki, bagātāki vīrieši, ir gold diggeres, varu minēt - pats esi no tiem, kurš sievietei neko vairāk par svaigu gaisu un mīlestību arī nevar piedāvāt!