Nebiju gaidījusi, ka Dziesmu svētku koncerts uz mani varētu atstāt tādu iespaidu. Kopš pati tajos piedalījos, nebiju vairs skatījusies nevienu koncertu. Pirmais, pie kā aizrāvās elpa un sariesās asaras, bija Dievs, Tava zeme deg. Visa estrāde pēkšņi iedegās sarkana un tās ērģeles paņēma "līdz kaulam". Sirds trīcēja pie fragmenta no "Lāčplēša". Dons man nepatīk, bet viņa dziedājums par bērnu krustcelēs neatstāja vienaldzīgu. Un atkal - lieliskie gaismas efekti. Karogu masti dega sarkani kā lāpas, pa visu estrādes perimetru. Bet pie Virs galvas mūžīgs Piena ceļš es jau sēdēju un bimbāju. Tā ir mana vismīļākā dziesma, arī vienmēr skatoties Sprīdīti, riešas asaras, kad tā skan.