Pirmā atmiņa

Man bija gads un četri mēneši kad pārradās no dzemdību nama mamma ar mazo brālīti. Atceros vēl šodien kā ar veco tēvu sēdējām uz soliņa un gaidījām, kad viņi pārbrauca. Protams tajā brīdī nesapratu ne ko gaidām, ne kāpēc, bet šis moments palicis atmiņā kā viens no pirmajiem.

Atceros sevi tikai uzsāktot bērnu dārza gaitas četru gadu vecumā.. bet nav iespiedusies tāda viena konkrēta pirmā atmiņa, tikai fragmentēti notikumi. Pirmā spilgtākā/sāpīgākā atmiņa ir no ~5 gadu vecuma, kad spēlējoties nokritu un spēcīgi sadauzīju degunu.. atceros ceļu mājās ar asiņu strūklu uz neondzeltenas jaciņas

Tik ātri nevar izdomat, kas ir pirmā lieta, ko atceros. Pat kaut kādi sapņi nāk prātā un dažas random epizodes. :D

Pirmais ko atceros ir mūsu visas ģimenes pārvākšanās uz vecāku tagadējo dzīvesvietu. Man tad bija kādi 2 gadiņi, sēdēju uz palodzes pie omes un raudāju, jo mamma ar tēti brauca prom ar visām mēbelēm. :-D Pēc tam jau visu daudz maz skaidri atceros no bērnības. (l)

Up

Pieneņu lauks, kur ar mammu sēdējām un pinām vainadziņus, kad man bija 3 gadi.

Nezinu vai tas ir pirmais, ko atceros, jo tagad vispār liekas, ka neko neatceros, bet - atceros, ka pamodos no pusdienas laika gulēšanas mājās un mamma nebija klāt. Šausmīgi sāku raudāt, paņēmu viņas halātu, ar kuru viņa parasti staigāja par māju un cieši mīļoju un raudāju viņā, likās, ka kāds ir nozadzis mammu un visu ko man atstājuši bija halāts.
Bet nu protams, mamma vienkārši bija izgājusi no istabas. Biju noteikti ļoooooti maza.

Atceros, kā gulēju grozā ar savu sedziņu un man omes māsas lielais melnais labrodors iebāza sejā savu purnu (l) smējos un viss kutēja.

:-)

Up

Atceros to dienu, kad manai gultiņai noņēma sānu redelītes un pielika mazo apmalīti, lai varu pati iekāpt un izkāpt. Tad man bija pāri gadiņam.