Tas sākās pirms vairākām dienām vai varbūt nedēļām? Es nezinu, nepamanīju vai labāk vienkārši teikt ir neapzinājos, jo to es sāku pamanīt, bet likās, ka mums katram taču mēdz gadīties sliktās dienas. Dienas, kad viss ko gribas darīt ir gulēt, tas tik ļoti ir apnicis, bet lai pieceltos no gultas, izietu ārā vai vienkārši sākt kaut ko darīt ir pagrūti, liekas, ārprāts, esmu palicis tik slinks, bet tomēr motivācijas, lai kaut ko darītu, no mums prasa tik daudz enerģijas...un tad sākam domāt, vai patiešām tas mums ir vajadzīgs? Šo dienu pagulēšu, rīt iešu kaut ko darīt, līdz pienāk rītdiena un notiek tieši tas pats. Mēs nejūtamies labi, tas, ka sēžam mājās nepadara situāciju labāku. Gribas raudāt, kāpēc? Nav ne mazākās jausmas. Garstāvoklis ir drūms, neapmierinātības sajūta ar sevi, liecies uzvilkts, šad tad naktī celies augšā un tad nu centies atkal aizmigt. Tad vēl sajūta, ka esi diez gan nederīgs, nemīlēts un vienkārši nevajadzīgs. Smadzenes jau sen tevi sauc par kaut kādu autistu, jo tev ir ģimene un draugi, kuri mīl tevi, bet tu vienkārši to nejūti. Tu to zini, bet nesajūti.
Jūtams saskarmes trūkums ar cilvēku. Var jau protams ar telefona palīdzību un sociālu tīklu palīdzību pačatot ar kādu, parunāt pa telefonu ar kādu u.t.t., bet visi čati, sarunas liekas tik pliekanas, virspusējas un brīžiem pat pavisam liekas un nevajadzīgas. Izstāstīt par to, kā jūties tu negribi, tu nevari...nezini kā to uzsākt. Pats nesaproti kā jūties, tā it kā brīžiem emocijas vispār neeksistētu, kur nu vēl kādam to skaidrot. Vieglāk mēģināt izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis, izturēties tā, kā cilvēki gaida no tevis un vieglāk neapgrūtināt ar savām problēmām un domām, jo ja tu pateiksi, ka nejūties labi, tad uzreiz jautājums taču būs pretī - kāpēc? kas noticis? vai varu kā palīdzēt? Bet tu pats nesaproti, kas noticis, tu nespēj saskatīt kārtīgu iemeslu, bet tas neaptur tevi no sliktas pašsajūtas. Ja cilvēkiem netiek dots kārtīgs, saturīgs cēlonis visam, tad viņi to neuzskatīs vispār par svarīgu. Pat pats saprotošākais nespēs palīdzēt, jo nesapratīs kā, domās, ka vienkārši slikta diena, slikts garīgais un kaut kad jau pāries. Kad pāries, tad viss būs kārtībā un viss būs pa vecam, ko tad viņš te atkal grib?, kaut kāds uzmanības trūkums vai kas. Jā, to viņi visbiežāk padomās.
To, ko domās par tevi draugi un tuvākie variēs visdažādākajos veidos, bet viņi nepalīdzēs, ja nebūs izgājuši paši kam līdzīgam cauri, jo vienkārši nesapratīs.
Psihologs vai kāds mediķis varbūt spētu palīdzēt saprast, kas notiek, bet, lai pie viņiem vērstos, jabut patiesi nopietnam stāvoklim, vismaz tev tā šķiet. Vēl joprojam nomoka domas, ka pāries, nekas jau tik nopietns tas nav. Nav no mušas jāuzpūš zilonis.
Es tā vēl aizvien domāju, lai gan nevajag sevi arī noniecināt, jo ne tikai fiziski jābūt veselam un jājūtas labi, bet gan arī emocionāli.
3
