Babybox

starp citu, var pat iet uz tuvāko slimnīcas uzņemšanu jebkurā laikā. kolēģes kolēģe ar neizturamu panikas lēkmi gāja, kaut ko iedeva pirmajai palīdzībai.

Tu to ta nopienti doma? Mos laukos dzivo un vispar....izlasi rakstu ko ieliku un ar empatiju mazliet iesledzot padoma.

Tas ir ļoti bīstami, tev steidzami jāmeklē palīdzība, bērns ir jāatstāj pie uzticamiem cilvēkiem, vai ir tev radinieki/vecāki, kam bērnu atstāt, , tikai neatdod babybox. Tev varētu būt depresija ar pašnāvnieciskām tieksmēm, tā neesi tu, tā ir slimība, viss sliktais, kas tev nāk galvā ir slimības simptomi/murgi. Tev steidzami ir jāsāk lietot medikamenti un jāmeklē psihiatrs. Tā ir slimība, tas nav normāls stāvoklis un ir jāmeklē palīdzība, nedari neko neapdomīgu, tev ir pēdējais brīdis sākt ārstēties.

Rīdziniece
Lietotājas diskusijām sekoju līdzi, viņa ir no Rīgas. Nekādi dabīgie preperāti viņai nepalīdzēs. Tomēr piekrītu, ka ieteikums par "mucu" ir ļoti neētisks joks.

džī, ieteikums nebija par mucu, bet par (pret) baldriāna puspudeli, kas nu baigi palīdzēs. es nezinu, kur tur var saskatīt ieteikumu par mucu.

Varēji iztikt bez vārda "slīcināšanās". Pat, ja Tu nesaproti kā tas var ietekmēt, pamudināt vai "iedzīt", tev jāsaprot, ka ir piemērotas un nepiemērotas reizes.

Mellene 1, Lieta tāda, tik vecu bērnu var nodot adopcijai. Kā noprotu tu esi jaunā māte, pēcdzemdību depresija gadās. Ja tev ir kāds radinieks sarunā uz pāris dienām atstāt bērnu pie viņa , izbrauc, izvēdini galvu, zinu cilvēku, kam tas palīdzēja. Būšana ar bērnu un savas dzīves pilnīga pakārtošana tam viņu līdz tai noveda., Tas bērns viņu vienkārši noēda gan burtiski, gan emocionāli.

Lieta tāda, tik vecu bērnu var nodot adopcijai

nu nevar. Nestāsti te muļķības. Bērnu adopcijai var nodot tikai tādā gadījumā, ja viņš ir juridiski brīvs - vecāki miruši vai nav zināmi. Šajā gadījumā bērnam ir vecāki un pat ja viņiem tiek atņemtas vecāku tiesības, bērns nav juridiski brīvs, jo vecāki savas tiesības var atgūt jebkurā brīdī. Šajā gadījumā bērns var tikt nodots audžuvecākiem, kas ir pavisam kraut kas cits nekā adopcija.

Pašnāvība nav izeja, nav tik grūti piezvanīt uz krīzes tālruni un izstāstīt savu sāpi. Domāju ka tieši ar šo te vienu zvanu ir jāsāk risināt problēmas, jo bērna nodošana/atdošana ir galējis variants.

labi, labi, kāds var izlasīt, ka iesaku slīcināties cisternā. tātad nepareizi uzrakstīju, taisnība.

Krīzes skartajiem negribas dzidēt, ka kaut kas ir viegli izdarāms. Tādēļ jau rodas problēmas, jo parastajiem cilvēkiem ir vieglie izdarāms. Šiem cilvēkiem ir jābūt līdzās un jābūt kopā. To nekas neaizstāj. Diskusijas autorei ir milzīgas problēmas, kuras neviena pamācība neatrisinās. Neviena cildena doma nenovērsīs. Neviens vārds nemainīs. Viņa vienkārši ir "viņa pati" kā viņa to pazīst. Baigi traki viņai tur "sevī" iet.

Krīzes skartajiem negribas

-- negribas? drīzāk - nav saprotams

Palasīju autores iepriekšējos ierakstus. Problēma ir jau sen, bet izskatās, ka autore vai nu negrib, vai pati nevar to risināt. Visā šajā gan man īsti nav skaidrs kur ir bērna tēvs - autores vīrs?

Ārzemēs. Bet nav svarīgi - kur kāds ir vai nav. Viņa jūtas tā kā viņa jūtas. Nav jēgas iztirzāt. Forums ir forums - es saprotu. Bet diskusijas autorei katrs komentārs var tapt par pēdējo pilienu. Diemžēl, mūsdienu sabiedrība tāda vienkārši ir - katrs ar savu ādu.
Nav būtiski kā kāds raksta, runā vai attēlo; nav būtiski ko viņš dara vai kas viņš ir, kam pieder, no kurienes nāk, kā ir tapis; nav būtisks ne dzimums, ne rase, ne tautība - cilvēks ir svarīgs. Ja spējam saskatīt problēmu, identificēt problēmu, nojaust nepareizo - ir jācenšās novērst negatīvo neitralizējot - nevis izsverot "super pozitīvo". Kāds, kurš vēlas izdarīt pašnāvību NAV sadzirdēts no saviem laika biedriem, nevajag iedomāties, ka kāds forumietis ar savu ideju būs labāks piemērs, vai pēkšņi uzdos "liktenīgo" jautājumu. Ir jāizprot pats fakts - izmisums. Tas, paldies dabai, nav dots katram.

Te cilvēkiem bez medicīniskās izglītības vai pieredzes ar pašnāvnieku vajadzētu pievaldīt savus pirkstus. Jo sevišķi tiem, kam nav pat sajēgas atvērt Skalbes.lv un izlasīt, ko vajag, un ko nē teikt cilvēkam, kas apspriež pašnāvību. Cik nenopietni var izturēties pret citu cilvēku dzīvību, vnk skumji... Atkārtošos - gadu nodzīvoju ar pašnāvnieku un visi tie "vienkārši saņemies" vai "tu jau tuviniekiem nodari pāri" ir pēdējā lieta, ko tādam cxilvēkam gribas dzirdēt. Vajag taču prasties apvaldīt savu nevēlamo kāri nodragāt kāda anonīma cilvēka pašapziņu vismaz kādreiz. Administrācijai arī šo diskusiju vajadzētu dzēst.

ko Jūs, Pārsliņa, cilvēkam vajag tik vien kā galvu izvēdināt un saņemties...

Pētījumi rāda, ka lielākā kļūda no sabiedrības puses esot ignorēt indivīda izteikumus (vēlmi) par pašnāvību. Pat muļķīga atbilde ir labāka nekā nelikties ne zinis.. Tā kā komentārs šajā tēmā jau ir solītis uz priekšu :)

ko Jūs, Pārsliņa, cilvēkam vajag tik vien kā galvu izvēdināt un saņemties...

Kur ir tā robeža, kad cilvēks tiešām ir aktieris ar uzmanības deficītu, un, kur viņam patiešām ir slimība? (t)

Kur ir tā robeža, kad cilvēks tiešām ir aktieris ar uzmanības deficītu, un, kur viņam patiešām ir slimība?

Sniegt palīdzību būt krietni vienkāršāk, ja būtu tāda konkrēta robeža. Ir, protams, dažādi kritēriji, pēc kuriem ārsts vadās, lai noteiktu pašnāvības risku.. tomēr.. ne vienmēr realitāte sakrīt ar grāmatā aprakstīto. Manuprāt, labāk pārspīlēti pievērst šai problēmai uzmanību, nekā palaist kaut ko garām..

Es to vienkārši jautāju, jo rados pašai ir viens indivīds, kurš teju pēc katra strīda ar draudzeni iet uz upi slīcināties. (t) Tad abi salabst un viss atkal skaisti. Un tā vairāku gadu garumā. Jā, viņš ir nesavaldīgs, neapdomīgs, pat stulbs, bet es viņu nevaru uzvert kā citādi kā aktieri. :-|