Hm, es, patiesībā, sapratu, kas te tika domāts ar palīdzības mērīšanu zaudējumos. Pirmā lieta, ko mēs zaudējam, tiklīdz palīdzam kādam citiem - savs laiks. Tā ir arī pirmā lieta, ko cilvēki nenovērtē, pazaudē, šķiež, tāpat kā dārgums, ko daudzi no mums mēģina vienkārši paņemt sev vai nozagt, bet tā jau ir cita tēma. Arī aprunāšanās ar kādu, teorētiski, rada, tātad, zaudējumus.
Par sevi man grūti teikt. Esmu cilvēku cilvēks, bet ar mēru. Cigareti es prasītājam uz ielas nedošu, jo tā nav nekāda palīdzēšana bet gan iegribu apmierināšana, tanī pat laikā ir bijušas situācijas, kad esmu "cietusi zaudējumus" svešinieku dēļ, ko nekad arī neesmu ieraudzījusi pēc tam. Reiz kādai meitenei Vecrīgā bija slikti, piemēram - sazāļota. Draugiem bija pilnīgi vienalga, viņas puisis vēl uzbrauca beztēmā. Aizvedām ar taxi mājās. Kaut kādi tādi gadījumi ir bijuši vairākkārt, bet tā īsti es nespēju nosaukt to, kas mani pamudina palīdzēt konkrētās situācijās.
Palīdzības saucieniem internetā īsti neticu, tātad kaut kādā mērā tomēr nostrādā tas "savējais" moments. Bet tas nav nekas tāds, no kā būtu tagad jākaunas vai jāpārdzīvo - oi, cik visa Tava palīdzība savtīga, oi, kādi visi mēs rasiti/seksisti/snobi. Tā tas ir pie visiem dzīvniekiem, tikai cilvēkiem tā lieta ir sarežģītāka, jo prāts sarežģītāks kā citiem zvēriem.