Savējais vs svešais

Un posts rodas tad, ja palīdz tikai ar nosacījumu, ka palīdzību dabūs atpakaļ. Ja visi domātu, kā iepriekš rakstīju, būtu daudz labāka dzīve. Varbūt teiksiet: es tā darīšu, bet citi - ne? Un tā arī visi paliek domājam iepriekšējā teikumā izteikto domu. Esiet pirmie, kas domā citādi!

Pie tam žēloties par laika zudumu, kad ir palīdzēts otram, liecina, ka cilvēks domā tikai par sevi. Sēdēšana forumā, tv skatīšanās vai sēdēšana ar draugiem ir daudz nejēdzīgāka laika zaudēšana tādā izpratnē, ka nekas pilnībā netiek izmainīts pasaulē.

Pirmajam teikumam var piekrist. Taču pēc palīdzības otram cilvēks to "nelietderīgi" izmantoto laiku vienalga iztērēs tieši tāpat, līdz ar to laika zaudējums būs.

Pirmajam teikumam var piekrist. Taču pēc palīdzības otram cilvēks to "nelietderīgi" izmantoto laiku vienalga iztērēs tieši tāpat, līdz ar to laika zaudējums būs.

Teorētiski jā, bet praktiski to nav iespējams izmērīt. Laika zudums pēc definīcijas nav izmērāms un ir ļoti relatīvs. Bieži dzīvē ir novērots tā, ka tie, kuri patiesi ir aizņemti ar daudziem projektiem un ir sabiedrībā zināmi cilvēki, ir daudz atsaucīgāki uz palīdzēšanu nekā tie, kuri neko jēdzīgāku kā storiju likšanu instagramā par savu dzīvi nedara. Paradokss, bet tai pat laikā arī lieliski parāda, kāpēc vieni ir tur, kur ir un citi nav nekur, jo vieni visur saskata iespējas, kamēr citi visus aprēķinus veic, balstoties uz personīgo pašlabumu un komforta līmeņa esamību.

Šis arguments galīgi neiztur kritiku. Laiku mēs zaudējam kopš dzimšanas un katra diena mūs tuvina nāvei, rupji runājot. Pie tam žēloties par laika zudumu, kad ir palīdzēts otram, liecina, ka cilvēks domā tikai par sevi.

Neviens nežēlojas par laika zudumu palīdzot, tas tika izzīsts no pirksta. :-D
Diezgan interesants viss Tavs komentārs, patiesībā, bet te jau kaut kāda apakštēma izveidojas. Optimāli izmantots laiks nav tikai tas, kas tiek ielikts kaut kādā kustībā - mācībās, darbā utt. Optimāli izmantots laiks ir arī tāds, kas paliek pašam Tev - gulēt, ēst, klausīties mūziku vai kaut vai forumā sēdēšanai atvēlētie mirkļi. Tas, ka Tvaika ielā attopas cilvēki, kam šī harmonija nav sasniedzama un izprotama, ir fakts. Bet es galīgi par šo tēmu nevēlējos aizfilozofēties, vienkārši norādīt, ka katra sasaiste ar cilvēku - zvans, tikšanās, saruna uz ielas - paņem mūsu laiku un uzmanību. Un tas ir katra paša ziņā, kam to veltīt un kā izlietot.
Tas, ka esmu kādreiz kādam palīdzējusi, nenozīmē, ka tagad sēžu un skumstu pēc tām piecām minūtēm, ko veltīju to darot, jo, ak, cik ļoti sāp tie zaudētie mirkļi. Nē, vienkārši - izsveru, kad un ko darīt. Esmu iesaistījusies sabiedriskos un labdarības projektos, kuru realizācija prasa mēnešus, bet mērķa kaut kādu labumu gūt sev, un to darot esmu apbalvota dubultā - ar pieredzi, zināšanām, kontaktiem. Atbildot uz skudrulāča komentāru pie viena - es vispār nesatraucos par tādām situācijām, jo tiešām cieši ticu, ka tas labais darbs kaut kā nonāk tālāk pasaulē, kā jau Tu minēji. Un arī tad, kad labsirdība tiek izmantota ļaunprātīgi, var no situācijas kaut ko iegūt - viss, vienkārši, atkarīgs no tā, kā indivīds raugās uz lietām.

Te jau jūs pareizi atzīmējat, ka, cilvēks, dodot otram, faktiski, iedod pie reizes arī pats sev. Tomēr, ja tā došana sāk pārsniegt saņemšanu, cilvēks ar dzīvi vairs nav tik apmierināts. Te tika pieminētas 5 min otram veltītā laika. Ziniet, tas ir gaužām maz. Vai būtu ar mieru arī mēnešiem vai gadiem kalpot svešam cilvēkam gluži kā savam bērnam?

Neredzu iemeslu atbildēt uz jautājumu, kurš sākas ar absurdu apgalvojumu.

Varētu jau it kā mēģināt, bet absurdi apgalvojumi ir domāti tam, lai tie taptu izmesti vēstures mēslainē. Absurdam nav vietas šai pasaulē - ne savējam, ne svešam. Tāpēc tie lemti aizmirstībai jau ar savu tapšanas brīdi.

Vai būtu ar mieru arī mēnešiem vai gadiem kalpot svešam cilvēkam gluži kā savam bērnam?

Ai, kalpošana vispār ir absurdu absurds, tā palikusi vien par rudimentu pagātnes palieku, kuru, zili brīnumi! izvelk dienasgaismā pašos nepiemērotākajos brīžos.

Vai būtu ar mieru arī mēnešiem vai gadiem kalpot svešam cilvēkam gluži kā savam bērnam?

Kalpot un palīdzēt, tie ir dažādi jēdzieni un nav savā starpā saistīti.

Kalpot un palīdzēt, tie ir dažādi jēdzieni un nav savā starpā saistīti.

Nuja, kalpot nozīmē visu savu laiku, enerģiju, domas, darbus un idejas veltīt kādam, kas ne to novērtēs, ne tam arī nāks labumā, kamēr palīdzēt nevar bez abu pušu iesaistīšanās kopēja labuma vārdā.
.
Kalpot un palīdzēt bāzt vienā maisā ir absurds un necieņa pret šo jēdzienu patieso dabu.

Hmn te tiesam novirze jau no temas. Bet ne, es nedz palidzetu, nedz “kalpotu” tada mera svesam cilvekam ka savam bernam! Man tas skiet absurdi. Bernu esmu radiju, man ir pienakums pret vinu, bet pret katru sveso cilveku nav, ja, man ir zel utt ja citi ciess, bet es nekad nebutu gatava darit tik daudz sev nepazistamiem cilvekiem ka saviem tuviniekiem. Man neskiet, ka tas ir kaut kas neparasts. Dalit savejos un svesajos ir normali. Ja ta nebutu, tad sanaktu, ka jebkurs un jebkur varetu nakt man klat, prasit daz ne dazadu palidzibu, aizdot naudu, nakt ciemos, palikt pa nakti utt, jo visi tak ir vienadi, bet tas nav iespejams. Cilvekam tomer ir izdzivosanas instinkts un tada lieta ka personigas simptijas/antipatijas un savs privatums.

Aizlasījos uz atpakaļu nedaudz.

Vēl joprojām nav pārliecības, ka šajā zemē, piemēram, zaudējot samaņu ļaužu pilnā vietā, kur blakus neatrodas tiesībsargājošo instanču darbinieki, kāds izsauktu palīdzību pirms letāla iznākuma gadījuma faktiska apstiprinājuma.

Kādu laiku, es domāju tāpat, līdz kādai februāra dienai, kad gaišā dienas laikā redzēju meiteni ar kruķiem, kas -20 grādu salā, kā no sākuma izskatījās, vienkārši sēdēja uz ielas. Protams, meitenei bija kļuvis slikti, līdzi bija pavadone - radiniece vai draudzene -, kas mēģināja meiteni stutēt augšā, jo reāli bija sals un meičukam tik parastas bikses kājās. Piestāju palīdzēt, nepagāja ne 30 sekundes, kad jau vēl kāds bija uzrunājis mūs, kāds jau bija aizgājis uz blakus esošo veikalu pēc ūdens, kopīgiem spēkiem uzsēdinājām meiteni uz viņas pašas somas, jo celties kājās viņa nevarēja - galva reiba. Viens čalis piedāvājās mājās nogādāt, ātros izsaukt, sniedza palīdzību. Tas, starp citu, bija tas čalis no realitātes šoviem - Kašers vai Kačers? Vienmēr jaucu. Tajā dienā es atguvu ticību Latvijas sabiedrībai. Gribēju ar šo te padalīties, jo tā situācija, atskaitot to, ka meitenei tiešām kļuva slikti, bija jauka.

nav pārliecības, ka šajā zemē, piemēram, zaudējot samaņu ļaužu pilnā vietā, kur blakus neatrodas tiesībsargājošo instanču darbinieki, kāds izsauktu palīdzību pirms letāla iznākuma gadījuma faktiska apstiprinājuma.

Slēpo kameru, Aizliegto paņēmienu un tamlīdzīgu cilvēku muļķošanas spēlīšu sekas. Vienu paziņu šitā iznesa cauri, nedomāju, ka viņa vēl kādam svešam palīdzēs, un, ja tam āksta žurnaļugam reālā slikti palikšana publiskā vietā būtu letāla, tas būtu pelnīti. Ir lietas ar kurām nejoko.