Savējais vs svešais

***Ai, ai, ai, cik traģiska dzīve ir gudrajam Lācēnam dēļ glupā vairākuma, kam ir tieksme šķirot 'Savējos' un 'svešajos'!
.
Ja atļautu daudzvīrību un daudzsievību (lai arī kas ar to domāts), tad gan Lacēnam būtu jauka intīmā draudzība ar veselu 'Savējo daiļavu' harēmu, kas izpildītu katru viņa iegribu un neko pretī nerunātu, tik vien kā dvestu 'Jā, Māster!', 'Cik Jūs esat gudrs, Māster!' un 'Pazemīgi atvainojos, ka atļāvos apšaubīt Jūsu visuvareno gudrību, Māster! Jums noteikti vajag mani sodīt, jo esmu bijusi ļoti, ļoti slikta meitene!'
.
Jā, parunāsim par to, cik liela taisnība Lācēnam ir, pafilozofēsim par tēmu un to, cik nelietīgs ir glupais vairākums.***

skudrulacim patik lasit un te baig popolara :-D

Palīdzība ir ļoti plašs jēdziens. Var pieturēt durvis, var iedot kādu naudu vai citu materiālu labumu, var pasēdēt ar svešu cilvēku uz soliņa un uzklausīt, kas noticis, ja šis cilvēks raud, var izsaukt ātro palīdzību, var pat palīdzēt atrast vietu, kur nakšņot.
Kura līmeņa palīdzība Tev liekas tā, kas savējiem tiek dota, bet svešiem ne?

Alexxa, skaidrs, Tu palīdzību mērīji ar zaudējumiem, kas tiek nodarīti sev pašam. Nu, tad Tu vari izklāstīt, kur ir tā robeža, līdz kurai Tu esi ar mieru ciest, lai svešam palīdzētu tāpat kā savējam. Un vai, Tavuprāt, kāds ir ar mieru ciest jebkurā mērā sveša dēļ tāpat kā savējā dēļ? Un kāda ir Tava attieksmju atšķirība gadījumā, kad nav vispār jācieš (piem., gadījumā par sporta komandām)?

Tu palīdzību mērīji ar zaudējumiem, kas tiek nodarīti sev pašam

Saki, kādus zaudējumus es ciešu, aprunājoties ar svešu cilvēku, kad redzu, ka viņam kas noticis, kad cilvēks ir apjucis vai acīmredzami noskumis? Kādus zaudējumus es ciešu, ja redzu, ka cilvēkam nepieciešama ātrā palīdzība? Konkrētāk arī par to, kādi ir mani zaudējumi, ja es izstāstu cilvēkam, kurš iekārtojies nakšņošanai pažobelē, kur atrodama tuvākā nakts patversme? Par to, kādi zaudējumi man rodas, ja es pieturu durvis, lai kāds var pa tām iziet, ja viņam aizņemtas abas rokas, vai ir kādi citi apgrūtinoši apstākļi, es vispār nevaru saprast.

Alexxa, es nezinu, un mani tas arī neinteresē. Es uzdevu jautājumu par kaut ko citu.

Es, vnk, pirms tam aprakstīju, kā Tu mēri palīdzību.

Es, vnk, pirms tam aprakstīju, kā Tu mēri palīdzību.

Ja es palīdzību mēru zaudējumos, tātad arī tāda veida palīdzībai, kā ārsta izsaukšana un aprunāšanās, būtu jārada zaudējumi. Ja Tev nav kaut viena pamatota iemesla, kāpēc aprunāšanās rada zaudējumus, Tavs apgalvojums ir aplams, jo šāda veida palīdzība - norādīt virzienu, pateikt, cik ir pulkstens, izskaidrot, pie kā jāvēršas, piezvanīt ārstam, ir cilvēkiem biežāk nepieciešamā palīdzība. Šodien veikalā ārzemniekam veikalā parādīju, kā atšķirt gāzētu ūdeni no negāzēta, ja uzraksti ir tikai latviešu valodā. Kādus zaudējumus šī situācija man nesa, ja reiz es visu mēru zaudējumos? Lūdzu, paskaidro, citādi Tavs apgalvojums par mani ir nepatiess.

Palīdzība ir ļoti plašs jēdziens. Var pieturēt durvis, var iedot kādu naudu vai citu materiālu labumu, var pasēdēt ar svešu cilvēku uz soliņa un uzklausīt, kas noticis, ja šis cilvēks raud, var izsaukt ātro palīdzību, var pat palīdzēt atrast vietu, kur nakšņot.
Kura līmeņa palīdzība Tev liekas tā, kas savējiem tiek dota, bet svešiem ne?

Par palīdzības mērišanas metodi izsecināju no šī citāta. Labi, šis secinājums patiešām ir tikai viena no metodēm. Tādā gadījumā vēlams kaut kā abstrakti paskaidrot, ar ko Tevis minētie piemēri PĒC TAVĀM DOMĀM atšķiras. Vienkāršāk jau būtu uzreiz atbildēt par savējā un svešā salīdzinājumu dažādās situācijās. Un, neatkarīgi no šīs ķibeles, Tu joprojām neesi atbildējusi uz manu jautājumu 28.06.2018 22:36.

Šī diskusija kļuva nelasāma.

Kāpēc jāved tādā absurdā normāla tēma? Ne, nu reāli jau ir tikai viena atbilde uz uzdoto, bet kāpēc sāk piesieties katram vārdam, ko kāds raksta?

Šī diskusija kļuva nelasāma.

Kurā brīdī? Kāda iemesla dēļ?

Tēma tik tiešām ir aizgājusi nedaudz beztēmā. Ja mēs dalam savējie un svešie ilgtermiņā, tad kā svešais var kļūt par savējo, tā savējais - par svešo. Visu izšķir savstarpējās cilvēku vibrācijas, bet to atkal var dalīt dziļāk un runāt bezgalīgi gari. Bet ja par ikdienu runājot, tad svešie ir uz katra stūra, bet tas jau nenozīmē, ka palīdzības gadījumā viņi būtu jāignorē.

Es domāju produktīvāk šīs diskusijas ietvaros būtu piedāvāt variantus, kā latviešiem kā tautai kļūt iecietīgākiem un izpalīdzīgākiem vienam pret otru, nevis dalīt kategorijās svešais-savējais, krievs-latvietis, gudrais-stulbais un tamlīdzīgi. Vēl joprojām nav pārliecības, ka šajā zemē, piemēram, zaudējot samaņu ļaužu pilnā vietā, kur blakus neatrodas tiesībsargājošo instanču darbinieki, kāds izsauktu palīdzību pirms letāla iznākuma gadījuma faktiska apstiprinājuma.

Ar ko tad tas savējais ir labāks par svešo?

Nu nez nez ar ko :-D Mosh svesie tevi nepazist un nafig vinus klausities? :-D
Izcila teema.

Hm, es, patiesībā, sapratu, kas te tika domāts ar palīdzības mērīšanu zaudējumos. Pirmā lieta, ko mēs zaudējam, tiklīdz palīdzam kādam citiem - savs laiks. Tā ir arī pirmā lieta, ko cilvēki nenovērtē, pazaudē, šķiež, tāpat kā dārgums, ko daudzi no mums mēģina vienkārši paņemt sev vai nozagt, bet tā jau ir cita tēma. Arī aprunāšanās ar kādu, teorētiski, rada, tātad, zaudējumus.
Par sevi man grūti teikt. Esmu cilvēku cilvēks, bet ar mēru. Cigareti es prasītājam uz ielas nedošu, jo tā nav nekāda palīdzēšana bet gan iegribu apmierināšana, tanī pat laikā ir bijušas situācijas, kad esmu "cietusi zaudējumus" svešinieku dēļ, ko nekad arī neesmu ieraudzījusi pēc tam. Reiz kādai meitenei Vecrīgā bija slikti, piemēram - sazāļota. Draugiem bija pilnīgi vienalga, viņas puisis vēl uzbrauca beztēmā. Aizvedām ar taxi mājās. Kaut kādi tādi gadījumi ir bijuši vairākkārt, bet tā īsti es nespēju nosaukt to, kas mani pamudina palīdzēt konkrētās situācijās.
Palīdzības saucieniem internetā īsti neticu, tātad kaut kādā mērā tomēr nostrādā tas "savējais" moments. Bet tas nav nekas tāds, no kā būtu tagad jākaunas vai jāpārdzīvo - oi, cik visa Tava palīdzība savtīga, oi, kādi visi mēs rasiti/seksisti/snobi. Tā tas ir pie visiem dzīvniekiem, tikai cilvēkiem tā lieta ir sarežģītāka, jo prāts sarežģītāks kā citiem zvēriem.

Tu joprojām neesi atbildējusi uz manu jautājumu 28.06.2018 22:36.

Neredzu iemeslu atbildēt uz jautājumu, kurš sākas ar absurdu apgalvojumu.

Tādā gadījumā vēlams kaut kā abstrakti paskaidrot, ar ko Tevis minētie piemēri PĒC TAVĀM DOMĀM atšķiras.

Tā robeža ir pavisam vienkārša - palīdzēt svešam nav problēma, kamēr tas nerada apdraudējumu vai lielas problēmas pašam vai tuviniekiem. Piemēram, ja es ieraudzīšu uz ielas salā nakšņojam svešinieku, neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks būs bomzis, vai labi ģērbies, es viņam ieteikšu vērsties nakts patversmē un pastāstīšu, kā tādu atrast. Ja šis cilvēks man būs labi pazīstams, es varu viņam piedāvāt nakšņot pie sevis, jo ar labi pazīstamu cilvēku nav jābaidās par to, ka man kas var notikt. Sākot ar to, ka var pazust mantas, kas ir mazākais, bet tomēr nepatīkami, beidzot ar visām citām šausmām, ko pieļauj fantāzija. Līdzīgi ar parunāšanos - ja man būs gana daudz laika, es ar svešu cilvēku pasēdēšu un parunāšos, ja laika turpināt sarunu nebūs, varu ieteikt kādu uzticības tālruni. Pazīstamam cilvēkam varu piedāvāt doties man līdzi uz turieni, kur dodos es.
Jautājums par sporta komandu atbalstīšanu man nav uztverams, jo es šādās aktivitātēs neiesaistos, ja vien nespēlē kāds man labi pazīstams cilvēks. Sporta pasākumi man ir vienaldzīgi.

Pirmā lieta, ko mēs zaudējam, tiklīdz palīdzam kādam citiem - savs laiks.

Šis arguments galīgi neiztur kritiku. Laiku mēs zaudējam kopš dzimšanas un katra diena mūs tuvina nāvei, rupji runājot. Pie tam žēloties par laika zudumu, kad ir palīdzēts otram, liecina, ka cilvēks domā tikai par sevi. Sēdēšana forumā, tv skatīšanās vai sēdēšana ar draugiem ir daudz nejēdzīgāka laika zaudēšana tādā izpratnē, ka nekas pilnībā netiek izmainīts pasaulē. Lai mēs varētu par teju vai optimālu laika izmantošanu, tad cilvēkam ik katru dzīves minūti būtu jādara kaut ko, kas pieprasa piepūli, jo tikai tad var panākt progresu, kā vienīgo atpūtas brīdi izmantojot miegu. Taču es nezinu nevienu cilvēku, kurš šādi ir spējīgs nonstopā dzīvot gadiem, parasti tādus var sastapt Tvaika ielā.

Alexxa, paldies, Tu tomēr atbildēji! Tomēr Tu aizbildinājies ar drošību, kas nav tēmas pamatdoma. Savējā un svešā atšķirība jāsaprot kā VIENĪGĀ viņus atšķirošā atšķirība, pieņemot, ka tādas lietas kā drošība, draudzība utt, uz viņiem attiecināmas vienādi. Piem., vai pret adoptētu vai vispār svešu bērnu tāda pati attieksme kā pret savējo, jūsmošana par kādas mīļas nozares ārzemju darbinieku tikpat liela kā par savējo, dārza uzrakšana (kaut vai miesassargu klātbūtnē) svešam cilvēkam tikpat svarīga kā radiniekam utt.

esmu "cietusi zaudējumus" svešinieku dēļ, ko nekad arī neesmu ieraudzījusi pēc tam

Par to nav jāuztraucas. Ir tā, ka viens palīdz otram, otrs - trešajam, ..., (n-1)-ais - n-tajam, bet n-tais - pirmajam.