Galējais vecums

Taču ne visas lietas ir izdarāmas ātri un arī bez maksas, lai saprastu, vai ir ķēriens un galva strādā, vai nav, kā rezultātā tiek zaudēts daudz laika un patērētas nervu šūnas "sevis meklējumos".

To taču cilvēks var saprast pats bez experimentālas pārbaudes.

Njā, te, lūk, ir arguments tam, lai bērni dzimtu agri. Jo, ja bērni sadzims ap 35-40 gadu vecumu, bet 50+ gados jūs nevienam darba devējam nebūsiet vajadzīgi, tad tos bērnus līdz pilngadībai uzturēt būs pagrūti. :D... Taču vispār, jā, cilvēki pēc 50 ir pati neaizsargātā vecuma grupa - līdz pensijai vēl 15 gadi jāgaida (un gan jau drīz būs arī visi 20 jāgaida, ja tāda pensija vispār saglabāsies), bet darbu dabūt grūti, ja nu šai vecumā gadās to zaudēt.

Ja vēlēšanas ir, bet iedzimto īpašību nav, tad diez vai tur kaut kas izdosies.
No tā tad izriet, ka, lai atklātu iedzimto īpašību esamību, vajag mēģināt darīt daudz un dažādas lietas. Taču ne visas lietas ir izdarāmas ātri un arī bez maksas, lai saprastu, vai ir ķēriens un galva strādā, vai nav, kā rezultātā tiek zaudēts daudz laika un patērētas nervu šūnas "sevis meklējumos". Vai, izejot no šī visa, cilvēku (īpaši vīrieti), kurš sevi nav atradis jau skolas laikā, mēs varētu dēvēt par neveiksminieku?

Var arī papildināt sevi ar iegūtajām īpašībām, tik nejaukt ar temperamentu

Praktiski Latvijā cilvēks pēc 40 gadu vecuma darba tirgu ir norakstāms. To saku pēc savas pieredzes, jo piederu šai kategorijai.
Tas, ka Rīdziniece priecājas, ka divi viņas paziņas, kas vecumā 50+, ir izmācījušies un ieguvuši darbu pedagoģijā, neatklāj skaudro situāciju kāda ir Latvijā darba tirgū vecuma diskriminācijas dēļ. Latvijā ļoti trūkst pirmskolas izglitības iestāžu audzinātājas, tāpēc tur ņem darbā sievietes arī pēc 50, kas ir tikko ieguvušas tās jomas speciālo izglītību. Vēl darbu var dabūt Rimi, Maximās utml. pārtikas lielveikalos, bet nereāli strādāt daudzos citos veikalos, kā, piemēram, Bersha. Tas nekas, ka Barcelona redzēju pārdevējas vecumā tuvu pie 70 Bersha strādājam.:-D
Pašai man ir pedagoģiskā augstākā izglītība, darba specifikas dēļ skolā vairs nevaru strādāt. Praktiski atrast darbu citā jomā, izņemot pārtikas lielveikalus, ir nereāli. Varu padalīties kā ir klājies kursabiedrenēm, kurām arī nervi nav izturējuši darbu skolā un kuras ir vecuma kategorijā 40+ Pēc 20 gadu darba skolā, pateicoties paziņām, valsts pārvaldē strādāt iekārtojās viena kursabiedrene, alga gan tur ir tikai nedaudz virs minimālās. Pati esmu kaudzēm sūtījusi CV uz valsts iestādēm, kaut arī prasībām atbilstu uz interviju neesmu aicināta ne reizi. Otrai kursabiedrenei nervi skolā tik tālu sačakarēti skolā, ka pastrādāt vispār nekur vairs nevar, toties nokārtoja trešo invaliditrātes grupu. Trešā pabeidza speciālajā pedagoģijā kursus un tagad strādā ar bērniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, bet tas nav veiksmes stāsts, jo ne katram tas darbs ir pa spēkam psiholoģiski.
Pati esmu saskārusies ar situāciju, ka pat vienkāršā darbā par kasieri (valsts iestāde) ņem tikai jaunas meitenes. Darbinieks, kas atbildīgs par personālu ir vecumā 20+ un kasieres arī grib redzēt tikai šajā vecuma kategorijā, 30+ jau viņam par vecu. Aizejiet paskatīties uz ziedu bāzi Buļļu ielā, tur pie klientu apkalpošanas strādā tikai jaunas meitenes. Gada laikā divas reizes bija sludinājums, ka meklē darbinieci, sūtīju CV, kas palika bez atbildes, tad izlēmu aizbraukt paskatīties un sapratu, kāpēc mans CV viņiem neiepatikās.
Tā ka situācija ar vecuma diskrimināciju darba tirgū ir nožēlojama un bezcerīga pašreizējā laika posmā.

Aija7, visai bieži dzirdēti stāsti no tavas vecuma grupas cilvēkiem. Un jau atkal - tirdzniecība un pedagoģija figurē. Tas tikai nozīmē vienu - ir jāapgūst tāda profesija, kas vairumam cilvēku riebjas un nav viegla, taču tai pat laikā ļoti pieprasīta nākotnes perspektīvā. Tā diezin vai būs humanitārās sfēras, bet gan eksaktās. Uz šo brīdi, pēdējo dienu laikā esmu dzirdējis prognozes no atšķirīgu jomu pārstāvjiem, kad tuvākā nākotnē ļoti sāks trūkt labu IT darbinieku un būvnieku, inženieru jau tagad trūkst. No šīm prognozēm var izdarīt attiecīgus secinājumus - latviešu jauniešiem ļoti nepatīk skaitļi, izglītības saturs galīgi nemotivē jauniešus izmācīties šīs profesijas un neparāda nekādu ceļu, lai kļūtu par labu šīs profesijas pārstāvi vai gluži vienkārši šīs profesijas Latvijā netiek pienācīgi novērtētas atbilstoši ieguldītajam darbam.

Tas tikai nozīmē vienu - ir jāapgūst tāda profesija, kas vairumam cilvēku riebjas un nav viegla, taču tai pat laikā ļoti pieprasīta nākotnes perspektīvā.

Tā jau šis ieteikums derēs tiem, kam ir ir tie 40+. Izklausās pēc: "Un, ja Tu būtu pirms 15 gadiem sapratusi, ka 2018. gadā visi lūrēsa ekrānos, Tev arī tagad būtu labi, pati vainīga." Jā, protams, ja ir iekšā, var iet mācīties. Manas omes māsīca (ja nemaldos radurakstos) 64 gadu vecumā bakalauru ieguva. Bet retajam ir tādas iespējas - reāli. Jo, nu, būsim godīgi, kāds tur bakalaurs, ja tas, pirmkārt, negarantē darbu, un otrkārt - vēl maksā naudu. Nedod dievs, mājās vēl pusaudzis aug, kas jāuztur un jāsaģērbj skolai.
Es reāli ticu Aijas aprakstītajai diskriminācijai, bet no otras puses, kā izbijis darba devējs varu teikt - es pat nesaņēmu 40+ cilvēku CV. Labi, darba joma, varbūt, nav tā pati kārdinošākā (sabiedriskā ēdināšana), bet darba alga bija diezgan laba ar jomu kopumā salīdzinot, pie tam es tieši gribēju vecāku cilvēku, jo mileniāļi, goda vārds, ir tīrās šausmas.
Atgriežoties pie sākotnējās tēmas, es teiktu, ka brīnumi ir iespējami (ja skatāmies uz manu radinieci) un dzīve ir gara, bet tas viss, galu galā, ir atkarīgs no tā, kas cilvēkam iekšā darās. Ir jābūt drosmei mainīt savu dzīvi, jābūt iekšā arī uzreiz nepadoties. Nesaku, ka visi, kas to nedara ir lūzeri, vai tamlīdzīgi, bet neapšaubāmi, ja visu dzīvi esi bijis traktorists, kas brīvajā laikā spēlē vijoli, nāksies ieskaidrot daudziem, kāpēc Tevi ņemt Operas orķestrī par vijolnieku, pat ja prasmes atļauj. Komforta zona ar to ir slavena, ka tā ir ērta un no tās ir grūti izkāpt.

Izklausās pēc: "Un, ja Tu būtu pirms 15 gadiem sapratusi, ka 2018. gadā visi lūrēsa ekrānos, Tev arī tagad būtu labi, pati vainīga."

Absolūti nē, tas pat nav saistīts ar paredzēšanu, jo inženierzinātnes, piemēram, ir pastāvējušas visu laiku, bet labi ja katram piektajam cilvēkam (neesmu pētījis statistiku) ir ķēriens uz skaitļiem un rasējumiem, un pats galvenais - interese.
Tava omes māsīca ir labs piemērs, bet šeit neiet tik daudz runa pat par drosmi un naudu, cik reālo ieguvumu. Ja Latvijā cilvēki pēc 40 arī oficiāli no darba devēju puses tiktu atzīti par potenciālajiem darbiniekiem, tad mēs redzētu ne vienu vien studējam pēc 50 gadiem. Bet šie cilvēki to nedara, jo saprot - pat ar visu elektronisko komunikāciju maģistru tu beigu beigās izrādīsies derīgs tiem pašiem veikaliem un nekam citam.

Ja Latvijā cilvēki pēc 40 arī oficiāli no darba devēju puses tiktu atzīti par potenciālajiem darbiniekiem, tad mēs redzētu ne vienu vien studējam pēc 50 gadiem. Bet šie cilvēki to nedara, jo saprot - pat ar visu elektronisko komunikāciju maģistru tu beigu beigās izrādīsies derīgs tiem pašiem veikaliem un nekam citam.

Jā, tam es arī piekrītu. Sanāk truls apburtais loks.

Iespraudīšos ar savu jautājumu, attālināti saistītu ar tēmu :-D
Esmu no 25+ kategorijas, gandrīz esmu izlēmusi šogad studēt tiesību zinātnes, bet tie atkal ir 4 gadi, un vai 30+ juriskonsultam ir kādas nopietnas perspektīvas darba tirgū?

uzacs, un kas tu tagad esi pēc profesijas, ka gribas mainīt? Vai arī vienkārši no gaisa zelta bedri meklē?

Matilde.
es mācījos un strādāju skaistumkopšanas sfērā. Vienkārši gribu pilnveidoties, bet neesmu pāriecināta, vai tas dos kādus augļus materiālajā ziņā, kaut arī man nav 40, bet ir sajūta, ka laiks ir pazaudēts.

uzacs, un tā cita joma aizrautu tevi, vienmēr esi gribējusi vai īsti kāda vēl tā motivācija? Ja gribas pilnveidoties, iegūt iespējas pelnīt vairāk tad nav tev savā jomā ko vēl apgūt klāt un paplašināt savu darbības lauku? Jo es domāju, ka sāksi (nekad nevar zināt vai arī neturpināsi) no vēl zemākas pozīcijas, arī algas ziņā.

uzacs, turpinātu un attīstītos savā (tavā) jomā.