Salabot sevi, savu attieksmi

Ja ir šāda ikdienas ecēšanās par tādiem sīkumiem, sorree, bet ilgu mūžu es tam neredzu. Tu nevarētu pat iedmāties, cik daudzi cilvēki dzīves laikā var šķist "visādi citādi kā radīti viens otram, bet..."
Ja Tu pati ar savu agresiju un vēlmi visu kontrolēt grauz sevi arā un kod arī otram, tad kāpēc vispār censties? Ja ieprieksējās attiecībās tāda lieta nav bijusi, tad kāpēc lai psihiski vesels cilvēks ietu pie terapeita vēl savu apziņu lauzt?
Manām iepriekšējām attiecībām pienāca beigas līdz ar pamanītām izmetātām zeķēm, netīrām krūzītēm un dakšiņu škindināšanu pa zobiem, lietām, kas man vienā dienā sāka ļoti traucēt, kaut gan bija tur vienmēr.

Ohh, cik pazīstama situācija.

Manām iepriekšējām attiecībām pienāca beigas līdz ar pamanītām izmetātām zeķēm, netīrām krūzītēm un dakšiņu škindināšanu pa zobiem, lietām, kas man vienā dienā sāka ļoti traucēt, kaut gan bija tur vienmēr.

Manuprāt, katrās attiecībās ar laiku parādās aspekti, kas sāk kaitināt, lai gan tas viss ir tur bijis jau no sākta gala. Drošivien nokrīt rozā brilles, bet dēļ šādām niansēm tak neleksi uzreiz citās attiecībās, jo neviens nav perfekts un katram ir savas dīvainības. Vienkārši jāsaprot, ko tu spēj pieņemt, un ko ne. Un, ja galīgi nespej pieņemt, ej prom un meklē citu.

Kā jūs visu tik viegli uztverat? Kā neesat greizsirdīgas? Kā viegli uzticaties? Kā???? Kāpēc cilvēkam parādās tādas debīlas rakstura iezīmes?

Autore, vai viņš tev ir devis iemeslu būt greizsirdīgai?

Mischa, toreiz jau bija skaidrs, no kurienes šim aizkaitinājumam kājas aug. Par rozā brillēm tur pat nebija stāsts, tās jutu vien pāris mēnešus, bet pēc tam sekoja daudzi gadi. Un pēdejos mēnešos līdz kaulam bija jūtama nepatika pret dakšiņu, pret neriktīgi saklātu gultu, pret to, kā vinam bārda ne/aug - nu jebko. Bet arī likās, tik ilgi, ka esam kā radīti viens otram.

toreiz jau bija skaidrs, no kurienes šim aizkaitinājumam kājas aug.

Pieņemu, ka autores situācija ir līdzīga...tikai pašai jāsaprot, kas tur apakšā slēpjas. Autore minēja, ka šis aizkaitinājums parādījies 2-3 gadus atpakaļ.

Neesmu nekaada perfektaa tiribas zinaa , bet ar viriesiem dzivojot loti kaitina ka traukus nenomazgaa. Man atliek uz nedelas nogali aizbraukt kaa pilna izlietne ar traukiem..un pudeles metajas vissapkaart. Vel poda vaaku kaitina ka nekad nenolaiz nu bet visvairak kaitina ka man majas ir saplisusi izlietne. Turijam trubas , bet problema izradas dzilaka , bet sim vieglaak protams, pielikt spaini un katru reizi gaazt spaina saturu podaa nevis salabot. Man ar nelauj neko saremontet.

Man liekas ja nevar izrunaties tad nekas nemainisies diemzel. Es nespetu buut atiecibas lur nevaru pat izrunaaties ar otru vai nonaakt pie kaut cik kopeeja kompromisa.

Es domāju, ka pats svarīgākais šādās situācijās ir izrunāties, nevis Tev klusēt un norīt dusmas, jo kā gan jūs ar otru cilvēku varat viens otru saprast, ja ir tāda atmosfēra, kas savienojas ar klusumu? Es arī kādreiz klusēju, kad biju dusmīga. Tas noveda tikai pie tā, ka kļuvu ļoti nelaimīga attiecībās. Ir jārunā, un, ja otrs cilvēks atsakās uzklausīt, tad tas cilvēks nav Tava laika vērts, lai cik ilgi arī jūs jau būtu attiecībās. Iepriekšējās attiecības man, piemēram, izjuka tieši tādēļ, ka sāku mācīties atvērties un esmu tikai laimīga, ka šīs attiecības izjuka, nevis turpinājās mana klusēšana un otra cilvēka ''daru ko gribu''.
Vai otra pusīte Tevi vispār ciena, ja regulāri dara lietas, kuras Tev nepatīk? Nedomāju, ka ir īsta mīlestība bez cieņas un atbalsta.

Tā jau vairs nav mīlestība, ja ir vēlme otru mainīt un otrs tracina, ja kaut kas nav pa prātam.

Otru cilvēku neizmainīsi...

No personīgās pieredzes praktisks padoms, kas reāli strādā.
Kad ev kaut kas kaitina otrā, piemēram, nenovākts netīrais šķīvis, iztēlojies, ka tu dzīvo kopā ar otru pedantu. Vai tiešām esi perfekta? Kā tu justos, ja draugs tev "brauktu virsū", ka tu tā kā tāda cūka pēc sevis nenoslauki ūdens pilienus no ūdens krāna (paliek nosēdumi), ka tu ienākot mājās, noģērb kurpes un nenoslauki ar mitru lupatiņu zoli un neuzslauki grīdu pie durvīm, ka tu nekad nesaslauki papīra puteklīšus zem tualetes papīra ruļļa, ka tu kā tāda cūka nomazgā krūzi, bet neizmazgā izlietni pēc sevis. Arī personīgā higiēna tev klibo- tu staigā starp vaksācijām ar 1mm ataugušiem rugājiem- pretīga, spalvaina cūka! Tāpat- tu uzturies no rītiem gultā pāris minūtes nevis zibenīgi skrien uz dušu mazgāties, tīrīt zobus, ieveidot matus, uzkrāsoties un iesmaržoties. Tu esi nepiedodama cūka, staigādama ar netīru somu- vai tad grūti pēc pārnākšanas mājās somu nomazgāt ar mitru lupatiņu, izsūkt visas kabatiņas ar putekļu sūcēju, nomazgāt maku, nodezinficēt monētas, ja reiz otru mīli un viņam tas svarīgi? Un kā var nemazgātā ledusskapī ielikt nemazgātus pārtikas produktus- piena, sviesta paku, utt. :D Turpini attīstīt domu, ko vēl tevī saskatītu patoloģisks pedants un tad padomā, ko tu viņam atbildētu un ka drauga izpratnē tāda esi tu ar savām prasībām.
Man šī metode palīdzēja paskatīties uz sevi citām acīm.:D

vai tiešām nevar piedomāt mazliet pie savām darbībām?

Un tu pati nevari piedomāt pie savām darbībām? Kāpēc otram cilvēkam vajag uzdirst? Paņem un ieliec tās zeķes veļas grozā vai šķīvi nomazgā? Nav taču tā ka tu viena vāc māju, viņš dara kko citu, kas viņam besij. :D
Kāpēc prasīt no otra mainīties, ja tu pati nespēj to izdarīt? Mainieties reizē. Jārunā mierīgi par visu.
Pamēģini uzrakstīt vēstulīti viņam kā jūties, ja nespēj to izstāstīt. Pēc tam pakāpeniski sāc visu mierīgi izstāstīt, nevis krāt sūdus sevī.

Puikiņš, kas nejēdz tik daudz kā savas drēbes neizmētāt pa dzīvojamo telpu, var pārvākties atpakaļ pie māmiņas. Es esmu partnere, ne vešeriene, kas 'lai tikai neuzd*rstu' ies aiz viņā vākt un ne vārdiņu neiebildīs .. jo taču jāpieņem tāds, kāds ir. Dēliem to pašu loģiku ieaudzināsiet? Lasīsiet drēbes aiz abiem? Kur tādi tipiņi rodas.. nav taču tīnis..
Ja tās zeķes būtu vienīgā problēma, jā, droši vien pieciestu un tēmu pēc 10ās reizes necilātu, ja nekas nemainās. Bet .. tad tām tiešām būtu jābūt tikai zeķēm / veļai uz grīdas. Ja viens otru ciena, tad mainās abi, kopā. Ja to dara tikai viens .. tad tā ir palikšana zem tupeles, neatkarīgi no dzimuma. Jums tiešām ir ilūzijas, ka mājas solis ir sadalīts 'godīgi', ja čalis pat minimumu sakoptai videi neizdara? ..
Ir jāsaprot, par ko braukt augumā, un par ko ne. Es attiecībās, kur otram ir problēmas ar alkoholu un bonusā vēl viņam nospļauties par partnera labsajūtu mājās, ilgi nepaliktu. Autore jau vēl viskko te minējusi .. Reiz pienāk diena, kad pats par cūku pārvērties un 'esi mainījies' vai ar mīlestību vien vairs nav gana.

P.s.
Kad sāku ar tagadējo kopā dzīvot, viņš arī bija pieradis pie riktīga 'vecpuiša IT čaļa' dzīvesveida, tostarp zeķēm 2m attālumā no veļas groza. Atceros divas sarunas. Vienā mierīgi izrunājām, ka man tas liek justies nekomfortabli mūsu mājās, un pirms palūgšu viņām tās savākt, būšu jau 10x galvā par to iedomājusies. Viņš centās, bet tāpat ik pa mirklim vecais ieradums ņēma virsroku, as sasodītās zeķes savācu. Mierīgi izrunājāmies vēlreiz, kur tā arī pateicu - ka šis sīkums, un katrs nākamais, beigās ietekmēs to, kā redzu viņu savā dzīvē. Ja viņš vēlas bū mans partneris, nevis cilvēks, kurš ar laiku ir lielāka problēma, kā prieks pie kura atgriezties, tad lai piedomā biežāk .. kopš tās reizes pusgada laikā vrbt 1x esmu drēbes uz grīdas manījusi.
Ok zeķes ta zeķes, bet sadzīvē tādu lietu ir simtiem. Es arī viņām vaicāju, kādi mani ieradumi viņu kaitina, un esmu mainījusies līdzi, jo NEgribu otru izbesīt par niekiem. Piemēram, viņām ļoti svarīgi, lai āra apavi nevis mētātos koridorī, bet tiktu nolikti attiecīgajā plauktā. To arī daru, lai gan man pašai ir pilnīgi vienalga, pie kuras sienas tie novietoti. Sīkums, bet viņu nekacina .. Dots pret dotu. Ja sāk dzīvot kopā, jābūt pārejas periodam, kur pielāgojas .. nevis vnk pieņem otru tādu, kāds viņš ir. Neviens neesam zelta gabaliņš :D

Vislabāk tomēr ir, ja pedants nav neviens un izmētātās drēbes tiek no rīta savāktas kopīgi :-P

Syr
Skatos, ka Tu ļoti gribi, lai Tavs puisis mainās, tā kā Tu esi iedomājusies - aizmirsti, neviens pēc Tavas stabules nedancos.
.
Ja Tev kaut kas savā puisī nepatīk, bet viņš to netaisās mainīt, tad beidz mocīt sevi un vīrieti un vai nu pieņem viņu ar visiem viņa tarakāniem vai dodies tālēs zilajās un ļauj sev sastapt otro pusīti, ar kuru Tev svarīgās dzīves jomās saskan.

Šeit ir svarīgi saprast, ka jāmaina ir tikai sevi. Mainīsies pati, mainīsies arī apkārtējie. Mēs nekad un ne pie kādiem apstākļiem nevaram mainīt citus cilvēkus. Cilvēks mainās tikai tad, ja pats to grib. Tā kā mēs mainīt citus nevaram, tad atliek to darīt pašiem.

Pēc savas pieredzes vislabāk ir pateikt par problēmu un tad turpināt slavēt katru reizi kad piefiksē pozitīvas pārmaiņas. Un no sirds! Saki viņam lielu paldies un noskūpsti katru reizi kad redzi ka trauki ir ielikti izlietnē vai nomazgāti, vai kad viņš ir pārģērbies bet drēbes netīrās ir grozā. Liec viņam justies lepnam, ka viņš tevi padara priecīgu! Strādā fantastiski ar manējo :-D