Un kāds ir iemesls, ka darba devēji šad tad pat nevēlas cieši sadarboties ar atsevišķām augstskolām? Es to nejaudāju atskārst, tāpēc labprāt dzirdētu viedokļus par šo problēmu. Pats studēju tulkošanu Ventspils Augstskolā. Te par sadarbību ar darba devējiem gluži jau nu zūdīties nevar. Tiek rīkotas mācību ekskursijas uz vadošajiem uzņēmumiem, kur darbinieki stāsta kā studentiem, tā arī pasniedzējiem par jaunākajām tendencēm un darba tirgus prasībām Latvijā. Reizi gadā augstskolās notiek arī vakanču gadatirgus, kur arī darba devēji stāsta par sevi kā uzņēmumiem. Vairums pasniedzēju paši ir tulki un tulkotāji, līdz ar to ik dienas dzirdam domugraudus un aizraujošus piemērus no reālās dzīves. Tāpat darba devēji sniedz ieteikumus augstskolai par studiju programmu pilnveidi… Tāpēc jau arī mēs bijām pats pirmais kurss augstskolas vēsturē, kura študierētājiņiem bija jāapgūst latviešu rakstu valodas prakse.
Diemžēl līdz ar pārlieku atviegloto augstākās izglītības pieejamību ir kardināli mainījusies sabiedrības attieksme pret šo mācību posmu. Cik esmu sastapis dažādus cilvēkus, šodien viņiem liekas pašsaprotami, ka cilvēks studē, un tas jau vairs sen nav nekas vērā ņemams. Taču jāatzīst, ka ir daudz lietu, kuras atšķir spēcīgus studentus (par kādu sevi uzskatu arī es – sekmes nav zemākas par 7 ballēm nevienā studiju kursā, un mūsu augstskolā 70% ir ekvivalents četrām ballēm lielākajā daļā priekšmetu) no ļaužiem, kuriem ir maza izpratne par attiecīgo jomu, tostarp valodu zināšanu. Saku no pieredzes – nav letiņiem nemaz tik labu to angļu valodas prasmju, kā dažkārt sevi pozicionējam šai sakarā, un arī latviešu valoda, īpaši raksti tajā, noplicinās. Pārsvarā tāds pamatiņš vien ir, jo vidusmēra latvietim parasti raisa neizpratni teju jebkura idioma vai tēlainās izteiksmes līdzeklis angļu valodā. Ja, komunicējot ar latvieti, tādu lietos, uzreiz būs jautājums “a ko tas nozīmē?”, vai arī otrs cilvēks, sargādams savu šķietami augsto pašcieņu un nespēdams par normālu atzīt, ka vienkārši nezina, uzreiz nodomās, ka diez ko jau nu elastīgs un vienkāršs savā domāšanā tas “tulciņš” nav.
Piekrītu arī rakstītājai, kura uzskata, ka nevar strādāt par tulku un tulkotāju bez augstākās izglītības, jo, pirmkārt, ir jāzina, kā to darīt. Turklāt tulkam un tulkotājam nedrīkst trūkst zinātkāres nemaz, lai spētu izsekot līdzi svaigajam un saprast ne tik ļoti svaigo, un attiecīgi nodrošināt kvalitatīvus tulkojumus. Tāpat speciālistam šai jomā ir ļoti daudz jālasa daiļliteratūras darbi, lai pēc iespējas vairāk pilnveidotu savu izteiksmi un neiesūnotu mainīgajos valodas vējos. Noteikti ir jākalpo par paraugu labam kā dzimtās, tā arī svešas valodas lietotājam, lai cik pretrunīgi un bieži vien sāji viedokļi par šiem jautājumiem mūsu valstī. Ja tulks un tulkotājs sāks apzināti lietot nepareizu valodu kaut sarakstē sociālajos tīklos, ciest var arī viņa ikdienā darāmais darbs, jo vienkārši var zust spēja disciplinēt sevi kā sava aroda meistaru.
16
