Cik ilgi gaidītu bildinājumu?

Sognare
Simpātijas? :-O :| :D:D:D:D
.
.
.

nerātnā, Tu varētu strādāt par strīdētājos politiskajās diskusijās.

Tu te man nepielien ar saviem glaimiem.
.
Labāk nodarbojies ar lasīšanas un rakstīšanas mākas apguvi.

Te labi parādās dažādu cilvēku dzīvju atšķirības. Cita būs laimīga, ja vispār atradīs sev piemērotu draugu; bet citai sagādā rūpes, ka vēl ir par maz. Tādi jau tie cilvēki ir - ar relatīvām prasībām.

Man būt par sievu ir svarīgi nevis dēļ naudas, bet gan, vadoties pēc saviem personīgajiem uzskatiem, es ne katru savu puisi esmu vēlējusies sev par vīru, attiecīgi man ar kādu apprecēties, tas būtu liels solis un tīri mīlestības ziņā nozīmētu daudz, respektīvi, ka es šo vīrieti patiešām jūtu kā savu.
Ar gaidīšanu laikam būtu tā, ka ne jau es sēdētu dienu un nakti un par to domātu, bet, manuprāt, sasniedzot attiecīgu emocionālo brieduma pakāpi, uzsākot attiecības, jau pēc laika saproti vai tas ir tavs vai nav, vēlies kopīgu nākotni vai nē. Tā kā pati esmu pietiekoši pieaugusi gan pēc pases, gan, manuprāt, galvā, tad 5 gadus "tikai draudzene" nevēlētos būt, bet arī pēc mēneša jau neskrietu uzreiz gredzenus mīt.

Vienkārši atbildot uz jautājumu - 3 līdz 4 gadi līdz bildinājumam, pēc tam arī kāzas. Tas ir pietiekami lai otru iepazītu, spētu saprast - ir vai nav. BET uzskatu, ka labāk būt vienai kā nelaimīgās attiecībās, tā kā varu arī iztikt bez veča pie sāniem un apprecēties nav mans dzīves mērķis.
Starpcitu, man ir draudzene kuru bildināja pēc 3 gadu draudzības, nu jau ir kopā 9 gadus,joprojām neprecēti. Es tā nevēlētos! :-)

Lai gan satiekos ar savu draugu jau 5 gadus, neesam šo jautājumu vel tā sīki izrunājuši. Esmu tikai vairākas reizes ieminējusies,ka jaunāka par 25 gadiem neprecēšos. rudenī paliek 24, tapēc gaidīšu ātrākais pēc 1.5 - 2 gadiem

Manuprāt, viss atkarīgs no uzskatiem un dzīves plāniem. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuriem laulības nenozīmē neko, vai pat rada iespaidu, ka tas nav nekas labs (nāk no ģimenēm, kurās vecāki ir ļoti slikts pāra piemērs). Pat bērnu dēļ ne visi apprecas, bet dzīvo kopā tik un tā, savukārt laulība vēl nevienu nav atturējusi no krāpšanas un šķiršanās.
Pati esmu precēta, bet man nekas no tā nemainījās, būtu varējusi dzīvot arī tāpat, citu vīrieti vienalga blakus nevēlētos. Godīgi sakot, nesaprotu tos "gaidītu tik un tik, un tad meklētu citu". Tad jau primārais ir statuss, nevis mīļotais cilvēks blakus?
Piegulētāju piesaukšana vispār iespārda :-D Gadu vai divus piegulēt ir ok, bet pēc noteikta termiņa vairs nav smuki bez dokumentācijas?:-D

Runa par psiholoģiju cilvēka iekšā un drošību tomēr.

Tad jau primārais ir statuss, nevis mīļotais cilvēks blakus?

Protams, tikai neviens/a to neatzīs. Tādu cilvēku mūsdienās, kas nu tik tiešām otru tik ļoti mīlētu, ir ļoti maz. Pārsvarā visi gaida viens no otra, ka tik kaut kādus labumus varētu iegūt, nevis iedot. Labs pārbaudījums tādiem būtu tāds, ja otrs paliktu par invalīdu un nevarētu staigāt. Cepuri nost tiem cilvēkiem, kas paliek ar otru kopā lai vai kas. Bet vairums būs tādu, kas ar visu laulības statusu šādā gadījumā aizskries, ko kājas liks.

Gadu vai divus piegulēt ir ok, bet pēc noteikta termiņa vairs nav smuki bez dokumentācijas?

Nu šajā gadījumā tie ir tipiski mazvērtības kompleksi "ko par mani padomās pārējie" veidolā. Ja to min kā vienu no galvenajiem iemesliem, tad vaina ir pašā cilvēkā.

Ko nozīmē "gaidīt"? Manuprāt, ja cilvēks balsta attiecības mīlestībā, viņš vienkārši mīl un viss. Bet, ja cilvēks nesaņemot bildinājumu sāk meklēt jaunu laulāto viss ir skaidrs. Mīlestības tur nav.

Es kaut kur varu saprast, ja, nesagaidot bildinājumu, pārtrauc attiecības. Tas nozīmē, ka tam gaidītājam nav pārliecības, ka otrs uzskata viņu par sava mūža cilvēku, ka nemīl tikpat stipri, bet īstenībā varbūt cilvēkiem laulība nenozīmē vienu un to pašu. Ir labi, ja laulība abiem šķiet kā mīlestību nostiprinošs un apliecinošs solis.

Tad jau primārais ir statuss, nevis mīļotais cilvēks blakus?
Protams, tikai neviens/a to neatzīs. Tādu cilvēku mūsdienās, kas nu tik tiešām otru tik ļoti mīlētu, ir ļoti maz. Pārsvarā visi gaida viens no otra, ka tik kaut kādus labumus varētu iegūt, nevis iedot.

Jā jā visas sievietes kas vēlas apprecēties ir egoistes kas meklē tik savu labumu un nemaz nemīl otru :D
Es tik daudz esmu darījusi, pacietusi, devusi, atbalstijusi, mīlējusi, biju kopā kad tam otram nebija nekas! Ja pēc tā visa man pateiktu ka man rūp tikai status un nevar pat tik daudz kā papīrus nokārtot, jo man tas ir svarīgi, un ne jau lai mantu sadalitu pēc šķiršanas, es goda vārds tādu pajolu pasūtītu dirst.

Dažos komentāros par laulību interesanti argumenti- laulības smagās važas, nekādas garantijas, mantkārīgi nolūki. Ar tādu izpratni par laulību, patiesi, labāk nemaz neprecēties.
Galu galā, tā ir jauka solidaritāte ar visiem varavīksniešiem, kam nav atļauts precēties.

Ko nozīmē "gaidīt"? Manuprāt, ja cilvēks balsta attiecības mīlestībā, viņš vienkārši mīl un viss. Bet, ja cilvēks nesaņemot bildinājumu sāk meklēt jaunu laulāto viss ir skaidrs. Mīlestības tur nav.

Bija vīrietis ,kuru es mīlēju ļoti un redzēju kā visu sava mūža vīrieti ar kuru pavadīt ilgi, jo ilgi kopā, bet nu mūžīgi patiešām nevar gaidīt un nav jau runa par laulību vien kā tādu, bet arī par ģimenes dibināšanu , bērnu. Biju kopā 5-6gadus. Pēdējos 2-3 gadus sāku vēlēties un gaidīt bildinājumu , kāzas un vēlējos bērnu. Patiešām bija jāgaida vēl nezin, cik ilgi un neko nesagaidīt?
Man pati aprecēšanās nav tik svarīga kā tāds fakts, bet gan, lai visu oficiāli nokārtotu un varētu pēc tam pēc gāda laika sākt plānot bērnu. Negribu es bēnu ārpus laulībām.

Pirmos 4 gadus negaidīju, taču, kad sāka iet 5. un 6. tad jau sākām par to runāt un domāt. Un pēc 6 gadiem kopā būšanas saņēmu bildinājumu un nedaudz mazāk kā gadu pēc bildinājuma apprecējāmies.
Pirmkārt, saprotam, ka esam viens otram tie īstie un tur nav, ko gaidīt.:-D Otrkārt, ne vienam, ne otram nepatika tā doma, ka principā, valsts un sabiedrības priekšā mēs viens otram neesam nekas + abiem prātā stāvēja tuvinieku pieredze ar to, ka dzīvē gadās visādi un negribas, lai vēlāk ir tā, ka tu tam cilvēkam skaities nekas. Pēc laulībām, ar pirkstu gredzenā, nekas nemainās. Mēs pilnībā nejūtam, ka kaut kas būtu mainījies, dzīvojam, kā dzīvojām, tikai zinām, ka tagad citu acīs neesam svešinieki, ka esam saistīti nedaudz vairāk:-)
Saprotu tās meitenes, kuras gaida un uznāk bezizejas sajūta, ka nebūs nekad. Bet tas nenozīmē, ka otra cilvēks nemīl, vienkārši ir savādāki uzskati par to visu. Un gataviem ir jābūt abiem, jo solis ir liels. Lai nav tā, ka vīrietis apprecas ar jums tikai tāpēc, ka jūs histērijas sākat taisīt un viņš to izdara mīļa miera labad. Bet tad atkal jādomā, cik nopietna ir viņa attieksme pret laulībām:-D

Nav tā, ka tagad man baigi vajag kāzas, bet ja vīrietis negribētu mani precēt, tad es saprastu, ka kkas nav ok un diez vai gribētu ilgi tērēt laiku, jo kādreiz jau es gribu apprecēties, pat ja šobrīd nedeg. Jā, laikam tik stipri un naivi mīlēt es nevarētu, ka man būtu pilnīgi vienalga, ka mans vīrietis mani negrib par sievu, lielākajai daļai attaisnojumu neticu + bērnu es gribu tikai laulībā. Cik ilgi gaidītu.. es īsti nezinu, bet domāju, ka 3 gadu laikā gribētu sagaidīt bildinājumu, ja viss būtu labi.

Neesmu arī histēriķe, kura bļauj, uzstāj ,skalo smadzenes. Manuprāt, ir, tikai normāli pēc vairāku gadu kopdzīves izrunāt - vai vēlas, ko vēlas, apm.pēc, cik ilga laika vēlēsies, notiks. Ja otrs saka vēlas, bet, kaut kad nākotnē, tad arī es to saprotu- kaut kad nākotnē. Ja paiet kāds gads un tā nākotne nav pienākusi, tad apjautājos vēl..Ja pēc tam vēl nekas. un paiet kāds laiks..,tad es neuzskatu, kad man jāgaida tas,kaut kad nākotnē mūžīgi. Es arī neredzu jēgu ļoti uzstāt, maz vai vilkt aiz rociņas uz kāzām:D, jo es gribu, lai otrs arī vēlas to pašu, jo ja tā nebūs, tad nekas labs arī neiznāks.

Sniegpulksteniitene
Es vairāk to domāju tieši pēc plika fakta. Pāris daudz gadus kopā, meitenei lielā mīla. Tad saprot, ka vīrietis negrib precēties un - bams. Visa lielā mīla cauri, jau sāk okšķerēt, kur peld citas zivis. Es esmu par laulību, bet man kaut kā liekas, un tikai liekas, ka tur jābūt pilnīgam haosam galvā, ja nonāk pie atskārsmes, ka mīļotais neprec. Man būtu simtiem jautājumu galvā, apjukums un viss tā tālāk. Nevaru iedomāties tādu mīlestību, kura vienkārši beidzas, jo negrib bildināt. Ja cilvēks mīl, tad tā ir traģēdija viņa dzīvē pieņemt lēmumu aiziet. Es nezinu, vienkārši neizprotu tādu situāciju. Uz ko tad tā laulība balstītos? Ja ir tik vienkārši aizstāt mīlēto cilvēku. Nē, cilvēki, protams, ir dažādi. Tas, es tā īsti to visu "meklē citu precinieku" nesaprotu. :D

Visa lielā mīla cauri, jau sāk okšķerēt, kur peld citas zivis.

Mīlestība jau nekur tik vienkārši nepazūd, bet nu...Jā, esmu tā sieviete ,kura topošā bērna dēļ esmu gatava pamest vīrieti ,kurš nekad to nevēlēsies. Sauc mani par dīvainu! Galu galā sievietei nav tā, ka var arī 50gados dzemdēt visas. Mums ir limits. Es arī nevēlos sagaidīt gadus, kad būs bīstami dzemdēt, lielāks %, kad bērnam un man iespējami veselības sarežģiju dēļ tā, kad izvēlējos viņu dzemdēt vēlākā vecumā. Sev es esmu noteikusi vecumu līdz, cik gadiem man varbūt bērns. Ja līdz tam nebūs, tad nebūs..un nav neder variants- pagaidīt 10gadus un tad iespējams. Nav jau pat vairs 25gadi...
Un tagadējo vīrieti arī pametīšu, ja pēc kāda gada neko vairāk nevēlēsies. Dzīve ir skarba, bet mums ir izvēle vai būt ar vīrieti, kurš vnk grib draudzenīti, vai arī iespējams satikt vīrieti, kurš vēlēsies mūs kā sievu, bērnu māti. Es vnk nevēlos ilgstoši tērēt savu laiku ar vīrieti, kurš nav nobriedis pavisam nopietnām attiecībām, vai arī vnk nevēlas to kopā ar mani...

Domaju, ka lielaka dala sieviesu saprot, ka vinas virietis vinu neprec tadel, ka nav isti parliecinats vai grib veidot kopigu nakotni. Un, tomer sieviete par mati klut var konkreta dzives posma, un ja, sieviete grib bernus, bet virietis ne, tad jau saprotams, ka merki nesakrit, un gaidit nevar muzigi. Tas var ari beigties, ka 10 gadus ilga kopdzive beidzas ar to, ka virietis menesa laika sev atrod sievu, bet bijuso draudzeni nevareja apprecet 10 gadus. :-/

Uzskatu līdzīgi kā Sniegpulkstenīte, ja runa iet par attiecībām, kuras tiek pozicionētas vairāk kā “mūžīgi mūžos” (skan, banāli, bet nekāds labāks apzīmējums man pašreiz nenāk prātā - resp., nav vairs otra iepazīšanas periods vai attiecības, kas jau sākumā ir nenoteiktas). Tādās attiecîbās laikam esmu pietiekoši egoistiska, lai vēlētos cilvēku blakus, par kura mīlestību arī es esmu pārliecināta (un, grūti būt pārliecinātai, ja cilvēks ir pret laulību ar mani, lai arī citādi viņam nekas pret šo institūciju nav vai “pret” ir parādījies pēkšņi un ne no kurienes). Turklāt uzskatu, ka tādas lietas kā līdzīgi uzskati/vēlmes bērnu būšanas/nebūšanas un laulības sakarā, ir pamats stabilām attiecībām, kurās ir lielākas iespējas ABIEM būt laimīgiem. Un, jā, var sanākt tā, ka pamet cilvēku, kuru mīli, jo redzi, ka laimīgas nākotnes kopā nebūs.

Tāda sajūta, ka daudzas te ir mēmas. Var taču laicīgi noskaidrot nākotnes plānus un aptuveno attiecību modeli kādu vēlas partneris, lai zinātu, vai ir pa ceļam. Kāpēc pašām nepajautāt davaj precamies, ja tik ļoti gribas?
Mēs precēsimies uz 10 gadu kopā būšanu. Bildinājumu "gaidīju" 9 gadus un vispār nesaprotu, kāpēc cilvēki vēl mūsdienās bildina. Viena no stulbākajām lietām, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Attiecības ilgas, viss izrunāts, aptuveni zināms, kad laulību noslēgšana utt. Un vēl jāprasa vai grib precēties. :D
Uzskatu, ka bildinājumam jābūt tad, ja nav izrunātas laulību lietas utt. citādi tam zūd jēga.