Cik ilgi gaidītu bildinājumu?

Kādēļ nepameklēt vīrieti valstī, kurā šobrīd uzturies?

Toreiz atbraucu lai būtu kopā ar viņu + bija labs darba piedāvājums, bet ja ir iespēja vēlreiz izvēlēties, tad negribētu šajā valstī dzīvot, iepazinu vietējo vidi un nav mana sapņu zeme.

Viss vienas atrunas, ja jau darbs ir labs ka vērts tur vel 2 gadus palikt, tad gan jau maksā neslikti un mierīgi vari dzīvot arī viena, vai galvenais ir tik tas lai vīrietis kaut kāds būtu blakus?

esmu piesaistīta vienam projektam vēl uz 2 gadiem un nebūtu iespēju doties atpakaļ uz LV tā cita meklēšanai.

Šis Te vīrieC Tev arī simts punkti ir tukšs numurs.
.
Kāda ir iespēja projektu nodot citam vai Tev menedžēt projektu no cita ģeogrāfiskā punkta?
.
Ja nav iespēju, izmanto šos 2 gadus atpūtai no tukšām attiecībām ķeksīša pēc. Dzīvo sev un savai profesionālajai attīstībai. :)

Kur tu dzīvo?
.
Bet ir taču pēc darba aktivitātes, tur varētu iegūt draugus un paskatīties kādi vīrieši ir apkārt.

Kad būs īstais... cerams, ka tad, kad abi gatavi. ;-) Esmu sapratusi, ka priekš sevis - gribu ticīgu vīrieti (kā es), nopietnu un visādi citādi lielisko, ja nav - tad priekš kam man? Pati varu izdzīvot, darīt to, kas patīk, izklaidēt un saraudināt sevi utt. :D Iepriekšējās attiecības beidzās tā, ka es zināju, ka viņš gribēs bildināt un jo tuvāk tuvojās brīdis, kad varētu, jo vairāk baidījos un izvairījos no visa kā, attālinājos. Labi, ka aizgāju pirms bildināšanas, negribētu viņam likt justies dubultslikti tādā brīdī. Viņš ir lielisks cilvēks. Ne man. Ne šobrīd varu palikt un dzīvot dzīvi kopā. Pieredze laikam rāda, ka galvenais neuzsākt pāragri visu un "nemesties" uzreiz iekšā attiecībās, ja nav dzirksteles pat, vienkārši attiecību pēc, jo laika gaitā pierodi un beigās ir dikti sāpīgi, pat tam, kurš aiziet... Pieradums ir spēcīga lieta. Tad var likties, ka ja nebūs tā, tad nebūs nekā un dzīve galā... Labi, ka tiku tam pāri! :-) Vispār - nebaidos palikt neprecēta. ;) Baidos būt nelaimīga ar izdarīto izvēli. Paldies Dievam izkļuvu no šādas situācijas, bet bija tuvu tam... pašai likās, ka varētu apprecēt viņu jau, kleitas skatījos, bet līdz galam jau nebija... laiku pa laikam baidījos, tā kā labi, ka ir kā ir.

Ja 20gadi, tad var nesteigties un gaidīt, kaut 5gadus, ja vien ātri negrib ģimeni, bērnu, bet ja 25-...,tad gan ilgi negaidītu. Gaidītu kādus 2-3gadus un viss, bet katrai jau tas ir citādāk. Vnk pārī abiem jāsakrīt domām par nākotni. Vai abi vēlas kāzas, bērnus, ģimeni, vai arī abi nē.

Vnk pārī abiem jāsakrīt domām par nākotni. Vai abi vēlas kāzas, bērnus, ģimeni, vai arī abi nē.

+++
Uzskatu, ka mirklī, kad attiecības jau kļūst nopietnas, ir ļoti svarīgi izrunāt visus šos jautājumus, lai pēc vairākiem gadiem nesanāk attapties situācijā, kad viens vēlas attiecībās spert nākamo soli (šajā gadījumā - apprecēties) bet otru tikmēr viss apmierina tā, kā ir.
Taču man šķiet, ka šajā situācijā problēma ir daudz dziļāka par vienkāršu bildinājuma nesagaidīšanu. Teikšu godīgi - ja vīrietis ar kuru kopā būtu pavadīti jau 6 gadi, varētu pateikt, ka, ja gribu, varu iet prom, priekš manis tas būtu pietiekams iemesls lai aizietu neatskatoties.

Uzskatu, ka mirklī, kad attiecības jau kļūst nopietnas, ir ļoti svarīgi izrunāt visus šos jautājumus, lai pēc vairākiem gadiem nesanāk attapties situācijā, kad viens vēlas attiecībās spert nākamo soli (šajā gadījumā - apprecēties) bet otru tikmēr viss apmierina tā, kā ir.

++++
Vēl svarīgi, ja otrs nevēlies nekad ģimeni, tad to, lai pasaka neviss dod veltas cerības, lai otrs, tikai atrastos blakus..un saka visādus tekstus- kaut kad nākotnē vai tml. Lai otrā pusīte varētu izdomāt vai vispār grib samierināties ar nekad ,vai arī iet savu ceļu.

Daudziem cilvēkiem ir svarīgs lozungs, zem kura dzīvo. Viena un tā pati reālā situācija tiek uztverta pilnīgi dažādi atkarībā no šī plikā lozunga. Šai gadījumā lozungs ir laulība.

skudrulacis, laulībai ir būtiskas sekas. Tas nav tā - dzīvot vai nedzīvot zem laulības lozunga. Laulība un vienkārša kopā dzīvošana ir atšķīrīgas lietas, atšķirības starp kurām, domājams, Tev ir zināmas un tās nav atkarīgas no to "uztveršanas".

Ir saprotama meiteņu vēlme-tikt bildinātai. Autore pat kāzas nelūdz! Bet tās, kuras raksta: pamet, atradīsi citu, tas apprecēs, ceru zina kur stāv rinda ar precēties gribošiem puišiem/vīriešiem. Šķiet, ka neviens tikko iepazīts puisis nebildinās un nepieprasīs kāzas. Arī viņš var marinēt gadus desmit. Uz pirmajā randiņā 30-gadniece nejautās: tu gribētu mani pēc gada precēt? Pirmais nomarinē 10 gadus, otrais 10....

Vēl svarīgi, ja otrs nevēlies nekad ģimeni, tad to, lai pasaka neviss dod veltas cerības, lai otrs, tikai atrastos blakus..un saka visādus tekstus- kaut kad nākotnē vai tml.

Vai tad ir daudz tādu cilvēku, kas var pateikt- es nekad, līdz mūža beigām negribēšu to un šito? Cilvēki taču maina domas, liekas, ka pēc 5 gadiem ko gribēs, paiet pieci gadi un tās domas, apstākļi, viedokļi un daudz kas cits mainās.
Ja tiešām tas bildinājums tiek gaidīts kā nez kāda superdāvana no vīrieša, tad jāmeklē cits partneris, kurš to sniegs.

Man būtu jautājums sev, ko saprotu zem vārda bildinājums, vai tas paredz kāzas tuvākajā laikā? Ar savu vīrieti esam kopā 9 gadus, pēc 3 gadiem viņš mani bildināja - gredzens ar jautājumu vai būsi mana... (sieva, draudzene?) :D Piektajā gadā paliku stāvoklī un tad piedāvāja oficiāli sarakstīties, es atteicos, jo man liekas stulbi precēties grūtniecības laikā. Pēc tam šis jautājums pāris reizes ir pacelts - var būt sarakstamies? Bet teikšu godīgi, pēdējā laikā neredzu jēgu un vērtību oficiālām laulībām. Tagad gaidu otro mazuli un nezinu vai kaut kas būtu savādāk, ja būtu precējušies. Bet žēl savus draugu pārus, kas oficiāli precējušies, ir 2 vai trīs bērni un tagad katrs iet savu ceļu... Pēdējā laikā tādu paliek vairāk, tad kāda ir viņu laulību vērtība? Teikšu godīgi, man labi tāpat, pieļauju domu, kad bērni būs lieli, un, ja mēs ar dzīvesbiedru būsim līdz tam mirklim izturējuši viens, tad arī aprecēsimies, nu uz gadiem 55-60! :D

engelens

pēdējā laikā neredzu jēgu un vērtību oficiālām laulībām

Daudzos gadījumos laulība sniedz tomēr kaut kādu garantiju, ka šķiršanās gadījumā nepaliksi ar pliku pakaļu un bērniem uz ielas.

Un tad pie kādas traģēdijas "nabaga" dzīvesbiedres raud un čīkst, kā tad tā, man nekas nepienākas, man nav nekādas teikšanas, vēl paceļ nez kādu tēmu par kopdzīves likumu, bet uz jautājumu kāpec tad 10 gadu laikā nevarēja kaut sarakstīties, atbilde ir

pēdējā laikā neredzu jēgu un vērtību oficiālām laulībām

Tāds wtf :D

Daudzos gadījumos laulība sniedz tomēr kaut kādu garantiju, ka šķiršanās gadījumā nepaliksi ar pliku pakaļu un bērniem uz ielas

Piekrītu, tapēc arī šis jautājums ir savstarpēji jāizrunā ar partneri, ja nav oficiāla laulība un itsevišķi ir bērni! Mēs jau sen vairs neesam ar rozā brillēm, tapēc arī iegādājoties kustamu/nekustamu mantu (es šeit nerunāju par virtuves kombainu vai veļasmašīnu :D ) pirms tam šo jautājumu izrunājam savā starpā. Ja sanāk šķirties, tad kas katram ir tas kas ir, bet ja laulātajiem nav laulību līgums (kas manā uztverē ir tikai norma mūsdienās), tad karš par pusi no īpašuma aiziet uz tādu urrā, ka nervi sabeigti... To redzu tagad saviem draugiem, kas kā pāris dala māju, bērnus, auto un vēl pa vidu jaunā vīra draudzene, kas dod gudrus padomus... :D

Necenšos rast atrunas, tikai atbildu uz jautājumiem ar to kāpēc tas ir tā kā ir.
Šo darba projektu vēlos pabeigt, tas man ir ļoti svarīgi. Par dzīvesvietu arī īsti nebaidos, ir līdzekļi lai sevi nodrošinātu, drīzāk bail ir palikt vienai un bez savas ģimenes. Agrāk laulība nebija svarīga, tagad viss mainījies.
Manā uztverē tagad laulība būtu kā drošība, iespēja izveidot savu ģimeni un radīt bērnus un bildinājums būtu liels solis tuvāk šim sapnim. 20 gados nekas tāds galvā neienāktu, taču tagad katrs gads šķiet kā lielāka iespēja neīstenot šo sapni.

Peekaboo1 es neuztveru laulības, kā iespēju nodrošināties, lai nepaliktu bez ne kā... To var sakārtot un darīt arī bez laulībām... Es laulības vairāk uztveru, kā cieņu pret partneri, ka tagad esam kopā un tā ir vērtība mums, mūsu ģimene... Bet kāda vērtība, ja Tev sieva, trīs bērni, gredzens pirkstā un tu atļaujies sev mīļāko, pamest visu un uzkarināt sievai kredītsaistības u.t.t. Jo ar laulību dali gan kapitālu, gan kredītu... Citreiz laulātās vēl nelaimīgākas ar to nastu, kas uzkrauta nekā tās, kas pliku pakaļu! :D

Nu šķiršanās ir tikai viena opcija, vēl var būt pāragra nāve, koma un kas tik vēl ne, un svarigā jautājumā kas skar tavas otrās puses dzīvību piemēram, tev var nebūt nekādas teikšanas.

Es laulības vairāk uztveru, kā cieņu pret partneri, ka tagad esam kopā un tā ir vērtība mums, mūsu ģimene... Bet kāda vērtība, ja Tev sieva, trīs bērni, gredzens pirkstā un tu atļaujies sev mīļāko, pamest visu un uzkarināt sievai kredītsaistības u.t.t

Kaut kā jocīgi skan...itkā uztver to tā.. bet tad pēkšņi sasaisti to ar citu gadījumu kur vīrs ir kkads krāpējs un apkāsējs...vaitad pieļauj iespēju ka arī tavējais tāds var būt?

Es to sasaistu ar realitāti! Kā jau minēju, manās acīs skatoties pēdējā laikā uz draugu pāriem, redzu, ka laulībai viņu acīs nav vērtības, šķiras krāpj u.t.t.... Mēs ar vīrieti kopā esam 9 gadus, neprecējušies oficiāli, laimīgi, mīlam, cienam viens otru! Ir bērni, tapēc no savas puses nesaprotu, ko man dotu oficiāla laulība. Zīmogs pasē? Laulību apliecība? Finansiālā puse var tikt sakārtota mūsdienās pavisam citos veidos.
Par krāpšanu - ja gribēs, tad nokrāps gan laulībā, gan bez tās. Par pārējām opcijām - tur vēl ir citi tuvinieki, kas var to izlemt (Māte, tēvs, brāļi, māsas).