Labāk

Šajā gadījumā neizdarīto, bet jāskatās vai Tu pēc tam visu dzīvi nedomāsi kā būtu, ja būtu , nožēlotu, kad nemēģināji.

Izdarīto ar sāpīgām sekām. Neizdarītais parasti ir tikai pozitīva fantāzija, realitātē varbūt nebūtu bijis labi anyway.
Bet nožēlot principā vispār nav vērts, jo mainīt notikušo nevar, ir jāskatās nākotnē.

Ļoti atkarīgs no situācijas, piemēram,
1. Nožēlot neizdarīto: iesākot studijas tomēr nepabeidzot tās līdz galam, vai arī neieguldot pietiekamās pūles, kas novestu līdz labiem rezultātiem.
2. Nožēlot izdarīto: sāpinot tuvāko tādejādi sabojājot attiecības, vai arī paņemot daudz kredītus un nespējot tos atmaksāt.
Personīgi neiciklējos uz nožēlošanu. Īsti nav laika un vēlmes tērēt enerģiju pārdzīvojot par pagātni.

Izdarīto. Lai vai kas tas arī nebūtu, tā ir pieredze, kas veido tevi par to, kas tu esi. Neizdarītais tā arī ir nekas, tukšas domas.

Skatoties par ko ir runa. To teicienu- labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto, mēs jau vairāk attiecinam uz lietām, kur vnk ir bailes, vajag uzdrošināties, izkāpt no komforta zonas utt, un šajā gadījumā piekrītu- ja tu zini, ka nevienam neko pāri ar to nenodarīsi, tik vien kā riskē pats izgāzties vai tml, tad jā- domāju, ka labāk nožēlot izdarīto un noriskēt. Par kkādām lietām, kur kko sliktu vari izdarīt, īsti nezinu, kāds labums no izdarītā, lai vispār būtu domas par neizdarītā nožēlošanu, bet nu gan jau ir situācijas... Katrā ziņā- viss atkarīgs no apstākļiem, kā jau parasti.. :D

Bez konkrētas situācijas grūti ir atbildēt. Bet pieņemot, ka gan neizdarītais, gan izdarītais radīs sekas, kuras nāksies nožēlot, tad labāk tomēr rīkoties un darīt ko/kā vari. Manuprāt, tad arī būs mazāk ko pārmest sev - mazāk ko nožēlot.
Piemērs tam varētu būt pirmās palīdzības nepareiza sniegšana vai arī vienkārša stāvēšana, skatīšanās un nerīkošanās.

Briesmīgāka apziņa par to, ko esi izdarījis, ir mūžīgā doma "ķā būtu, ja būtu". Un nepietiek jau tikai ar to, ka tā iespējams ir tikai fantāzija, jo Tu nezini, kā būtu. Bet tieši neziņas dēļ, prātā allaž grib raisīties domas, ka tā iespējams būtu bijis labāk. Izdarītas izvēles dzen uz priekšu un dod mācību, bet lietas, ko paturam prātā un tikai sapņojam par tām, īsti neko neiemāca.
Es nerunāju par situācijām, kur ir skaidrs, ka nožēlosi izdarīto. Ja zini, ka to nožēlosi, labāk to nedarīt. Taču, ja nezini, vai nožēlosi, to ir visgrūtāk izvēlēties.
Man ir bijušas situācijas, uz kurām atskatoties, redzu, ka neesmu rīkojusies pareizi. Pareizāk būtu bijis citādi, bet to jau redz tikai pēc tam.
Šobrīd vairāk pati dzīvoju ar domu "kā būtu, ja būtu...?" tieši tāpēc, ka baidos. Un tas ir diezgan mokoši.

Ja ir labi zināms, ka būs tās 'sāpju pilnās sekas', tad nafig bāzt savu degunu, kur nevajag. :D
.
It kā citu jaukāku vietu uz pasaules nebūtu, kur degunam silti un labi. :-P
.
Bet, ja jau izdarīts, tad nav ko nožēlot - sadziedē degunu un uzmanās, kur liek kāju. 8)

Šī jautājuma ietvaros izdarīšana no neizdarīšanas nav šķirojama. Taču varu pateikt, ka vairumam cilvēku kaut ko izdarīt ir vieglāk nekā neizdarīt.

Ja rada sāpes, domāju, ka tad labāks variants ir ''kā būtu, ja nu būtu'' un tā pārliecība, ka tik slikti būtu iznācis. Ja tiek pieļauta tomēr iespēja, ka iznākums var būt cits, tad jau labāk vismaz sākt mēģinājumu.

Un vērot virzību, attīstību - lai var pārtraukt, kad iet šķērsām. Nu ja tas iespējams.

Darīt tā, lai mazāk sāpju. :-)

Izdarīto, jo neizdarītais visbiežāk ātri aizmirstas un tā vietā nāk citas spožas vai stulbas idejas :-P

Šobrīd esmu līdzīgas dilemmas priekšā,un es zinu,ka ja nemēģināšu,mani visu laiku neliks mierā doma - kā būtu,ja būtu...

Es labāk dzīvoju ar fantāziju “kā būtu, ja būtu”, nevis pārdzīvoju par kļūdām, kuras nespēju vairs labot, bet, kuras ir bijušas tā vai citādi traumatiskas.

Es vairāk nožēloju neizdarīto, izdarītais - nu ko tur vairs nožēlot, kas bijis - bijis.

Labāk nožēloju izdarīto, nekā neizdarīto, pat ja izdarītais pēc tam rada sāpes. Dažreiz tieši domas par neizdarīto ir vēl sāpīgākas.
Ir vairākas lietas par kurām domājot, vaicāju sev: "Kā būtu, ja būtu?", un bieži aizdomājos par to, ka noteikti izmantotu izdevības, ja varētu atgriezties pagātnē. Protams, ir lietas, kuras ir izdarītas un kuras nožēloju, taču, tai pat laikā, katra no tām lietām, katra no tām izvēlēm, lai arī cik muļķīga, pārdroša vai nepareiza bijusi, soli pa solim mani atvedusi līdz šim brīdim, šim dzīves posmam. Tāpēc esmu laimīga. :-)

..tai pat laikā, katra no tām lietām, katra no tām izvēlēm, lai arī cik muļķīga, pārdroša vai nepareiza bijusi, soli pa solim mani atvedusi līdz šim brīdim, šim dzīves posmam. Tāpēc esmu laimīga.

Tas attiecas arī uz lietām, kuras tu neizdarīji - tā arī ir izvēle, kura nodeva līdz noteiktam dzīves posmam. Ja būtu jebkas izdarīts un piedzīvots savādāk - arī dzīves ceļš mainītos.
Tāpēc šajā gadījumā - dari vai nedari kaut ko, tas jebkurā gadījumā ir nodevis tur, kur esat šobrīd. ;-)

Man arī reizēm sanāk nožēlot, ka neesmu kaut ko darījusi. Gandrīz nekad- to, ko izdarīju.

Labāk neizdarīto - ātrāk aizmirstas, jo nav fiziski piedzīvots. Bet kaut ko izdarīto nevar izdabūt ārā.