Lai pašķaidītu izteikti negatīvos viedokļus, pastāstīšu par savu pieredzi.
Īsā versija: darbs skolā var būt lielisks, bet vajag spēcīgu mugurkaulu un plašu zināšanu bāzi.
Garā versija: man nav pedagoģiskās izglītības un strādāt skolā arī nekad nav bijis mans mērķis, tomēr pirms pāris gadiem dažādi apstākļi mani uz gadu ieveda vienā Rīgas mikrorajona skoliņā, kurā, paralēli savām akadēmiskajām studijām, pasniedzu vienu no dabaszinību priekšmetiem 8-12 klašu grupām. Es, personīgi, uzskatu to par vienu no labākajām savas dzīves pieredzēm, bet to droši vien var skaidrot ar manu attieksmi pret visu saistīto – vadību, vecākiem, skolēniem un atbilstošo priekšmetu, kas bija un ir mana sirdslieta joprojām. Manā gadījumā droši vien palīdzēja apziņa, ka darbs skolā man nav end game, un, ja kāds mēģinās kāpt uz galvas pārāk intensīvi, es vienmēr varu aiziet. Man palika iespaids, ka pārāk daudz skolotāju baidās no skolēniem, vecākiem un vadības, es nebaidījos, viņi to sajuta un tā gada laikā neviens nopietns konflikts arī negadījās. Tikai nepārprotiet mani, es neizturējos ne augstprātīgi, ne necienīgi, es vienkārši eksistēju ar nelokāmu attieksmi – neviens man uz galvas nekāps (izdevās 100%) un neviens mani no sliedēm neizsitīs (izdevās pa kādiem 98%, pāris reizes balsi sanāca pacelt). Bet, lai ar šādu akmens bluķa stāju uzturētu ir jābūt pāris priekšnoteikumiem. 1) jādarbojas ļoti, ļoti profesionāli, jābūt 100% pārliecinātam par savām darbībām, proti, ja kāds iesaistītais sāk uzdot jautājumus, kāpēc uzdevums tāds, kāpēc atzīme šitāda, ir jāspēj atbildēt konstruktīvi, loģiski, bez emocijām, jābūt pārliecībai par savām darbībām. 2) vajag augstu pašapziņu vai izcilām spējām negatīvas emocijas slēpt. 3) jābūt savas jomas entuziastam: literatūras učenei jālasa daudz grāmatu, tai skaitā jaunākās un tās ko lasa skolēni, fizikas učenei jāorientējas yanny/laurel, zila/balta kleita jautājumos, mājturības učenei jāzin jaunākie DYI trendi, utt. Šie, protams, ir tikai piemēri, bet nu ideja skaidra.
Piemēri iz manas pieredzes: kad mani gribēja pārbaudīt vadība un mācību pārzine atnāca pasēdēt stundā, bija ļoti jūtams, ka viņai visa interese par manis vērtēšanu zūd mirklī, kad uz negaidīto parādīšanos es reaģēju ar “Jā, droši nāciet” un stundu novadīju tieši tā kā to būtu darījusi, ja viņas tur nebūtu, tik pavilku uz zoba skolēnus, ka ko ta šie tik klusi, no kaut kā sabijušies vai? Nekādus komentārus nedabūju un neviens mani vairāk arī nepārbaudīja.
Piemērs nr. 2. Atnāk māmiņa, pirmais teikums: “Es esmu mediķis (ar to laikam bija jāsaprot, ka es esmu tikai stulba učene un man jāzina sava vieta), kāpēc manai Līzītei tikai 5 semestrī???” Nu, es izvilku no atvilktnes visus Līzītes rakstu darbus hronoloģiskā secībā, visiem izgājām cauri bez jebkādām emocijām. Beigās pieminēju, ka Līzīte varētu dabūt arī vairāk, ja uzlabotu savu attieksmi pret darbu. Beigās mamma, kas ieradās izlamāt mani, mājās laikam parunāja ar meitu un nākošajā semestrī Līzīte no knapa 5 uzleca uz stabilu 7.
Piemērs nr.3. Biju uzvilkusi spilgtas krāsas zeķes pie melnām laiviņām, man patika, bet tīņiem iespēja izpausties. Dabūju komentāru ar izteiktu ironiju “kādas jums skaistas zeķes”, pateicu ar plašu smaidu “jā, man arī patīk!” un ar to arī saruna beidzās.
Principā varētu teikt, ka visi potenciālie skolotājas apbižotāji vienreiz spēkus izmēģinājuši un sapratuši, ka man viss kā pīlei ūdens +/- meta mieru.
Vispār darbs ar bērniem un jauniešiem var sniegt milzīgu emocionālo gandarījumu. Tas moments, ka tu redzi, ka pēc ilgas un garas skaidrošanas beidzot ir tas klikšķis – pieleca! Aizgāja! Urāāāā! Tas ir vienkārši neaprakstāms kaifs. Tāpat arī forši ir , kad skolēni pēc stundas pienāk un paprasa papildjautājumus par tēmu un dalās savos novērojumos, vai arī redzēt to kā bērns/jaunietis saprot, to sakarību, ka ieguldot darbu var sasniegt labākus rezultātus (skat. Līzīti).
Protams, ir arī pamatīga negatīvā puse. Moments, kad pielec, ka “sliktie” bērni 99% gadījumu patiesībā ir nelaimīgie bērni ir diezgan morāli graujošs. Lai gan, ja darbs skolā ir sirdslieta, tad gan jau var rast veidu kā palīdzēt vismaz kādam no tiem bērniem arī. Vismaz es tā ceru.
14
