Gadījuma dzimumakti jeb casual sex

Citi laiki ,citas vērtības un tas ir tikai normāli. Neredzu neko sliktu tajā ,ka cilvēki nevēlas uzņemties atbildību.

Arī senāk tā domāju, bet nesakrīt ar esošo realitāti. Cilvēki nav laimīgi ar visām savām tiesībām un iespējām izpausties, bet laikā, kad cilvēki dzīvoja tā kā to mācīja senči un bija rakstīts literatūrā, viņi bija uzskatāmi laimīgāki ar sevi.
Atziņas, kas padara cilvēka dzīvi jēgpilnu ir nostiprināta dažādā literatūrā jau vairāku simtu gadu garumā - arhetipiskajos stāstos. Tie ir tie stāsti, kurus tu izlasi un nodomā - "ah, es jau to zināju, ka tā tam jābūt", "esmu kaut kur to jau dzirdējis". Nocitēšu vienu interesantu autoru - Teikas, pasakas, mīti utt. ir balstītas uz gadu tūkstošus ilgām tradīcijām. Iedomājies, ka tu piedzīvo kaut ko interesantu un pastāsti par to savam partnerim - 1 stāsts. Tagad iedomājies, cik ilgu laiku cilvēce šādus stāstus ir stāstījusi - 10 gadu tūkstoši. Tad iedomājies, cik daudz literāru ģēniju(piemēram, šekspīrs) šajos gadu tūkstošos pasaule ir piedzīvojusi. Mūsu rīcībā ir desmitiem gadu tūkstošu veci stāsti, un gadu laikā ir atlasīti labākie, kas ziņo par cilvēka augstākajām morālajām vērtībām. Iespējas, ka Tu literatūrā vari atrast stāstu, kas Tavu dzīvi uzrunā neaprakstāmā līmenī, ir diezgan lielas. Piemēram, multene karalis lauva, kas ir balstīta uz stāstu kā dzīve liek bērnam pārtapt par pieaugušo. Jau cik gadi nāk un iet, bet šī multene vēljoprojām ir uzskatīta par klasiku un paraugu, IMDB labākā multene. Tas dēļ animācijas? Nē, tas dēļ vēstījuma, ko stāsts sniedz. Bet mūsdienās mēs esam aizgājuši prom no senču tradīcijām un stāstiem. Nezinu kāpēc mēs esam izdomājuši, ka nesen izdomātas vērtības tā vienkārši mainās un kāp pāri vairāk nekā 10 tūkstošu gadu vecām vērtībām.
Tas, vai novēršanās no arhetipiskajiem stāstiem ir galvenais iemesls laimes līmeņa kritumam ir diskutabls jautājums, bet, manuprāt, tā ir, jo mēs mēģinam izdzīvot kaut ko tādu, kas neatbilst mūsu bioloģijai.

Oficiālas statistikas nav ne Tev, ne man, vismaz ne par LV.

Un diez vai būs, jo trūkst cilvēku, kas būtu spējīgi sastādīt testus laimīguma sajūtas noteikšanai atkarībā no cilvēka sociālā statusa, un trūkst aptaujāšanas iespēju.

tie laulātie bieži vien nemaz tik laimīgi nav, bet vientuļniekiem ir tīri piepildīta dzīve.

A Tu zini, ka miljardieris ir nelaimīgs, ja nedabūja nopirkt jaunu helikopteru? Un vai zini, ka bomzim ir piepildīta dzīve, ja viņš pie Krišnas biedrības saņem veselu grozu ar desmaizēm un makaroniem?

Nē, nu varbūt viņi patiesībā no bēdām raud..kad laiks tam atliek

Jā, un varbūt arī viņi to Tev nestāsta...
..
Laimīguma sajūtas nemaz nevar tik viegli salīdzināt, pat ja ir runa par relatīvajām (attiecībā pret konkrētā indivīda dzīvi) sajūtām.

Laimīguma sajūtas nemaz nevar tik viegli salīdzināt, pat ja ir runa par relatīvajām (attiecībā pret konkrētā indivīda dzīvi) sajūtām.

Tādā gadījumā, nevar arī apgalvot, ka vientuļie pārsvarā ir nelaimīgi;-)

delusion Politikā necenšos iedziļināties, jo valsts jau ir devusi mums visu, kas nepieciešams izaugsmei un drošībai. Vajag tik pašiem darīt. Bet partija ar nosaukumu "Visu Latvijai" izklausās diezgan laba, ja Tu man tādu gribi piešūt. :-) Nu tālāko paaudžu atstāšana uz zemes, kas Tevi atceras un godā ir, manuprāt, diezgan jauks mērķis cilvēka dzīvē, uz ko tiekties. Es ceru, ka Tevis minētie laimīgie 5-6 pusmūža cilvēki atradīs kādu, kas viņus arī uz nāves gultas pavadīs no dzīves. Žēl, ja cilvēkam lielāko dzīves traģēdiju jāpiedzīvo vieniem.

Fiestar, ir arī citi jauki mērķi:-) Bērnu neesamība vēl nenozīmē, ka pie nāves gultas neviens nestāvēs - reti kurš ir patiešām vientuļš, bez draugiem un radiem. Godāšanas pieminēšana gan ir visnotaļ..arhaiska, lai neteiktu vairāk.
P.S. Visu Latvijai pieminēšana noteikti nebija kompliments no manas puses.

Cilvēki n-tos tūkstošus gadu atpakaļ neko tālāk par savu ciemu neredzēja, ja nebija kara, bija ko ēst un veselība, tad jau bija laime augstākajā pakāpē

To, vai ģimene un bērni dara mūžam laimīgu un to esamība kaut kā korelē ar laimes sajūtu - nemācēšu teikt, jo gluži vienkārši trūkst pieredzes. Tas, kas ir vairāk kā skaidrs, ka patiesi vientuļš cilvēks nekad nebūs laimīgs, 20 vai 50 vai 80 gados. Ir bijuši izņēmumi, bet tie parasti ir visādi ķertie zinātnieki, pētnieki, kas ir tikai nodevušies savai nodarbei, uzskatot to par pašu galveno dzīvē. Parunājot ar viņiem kaut nedaudz, kļūst skaidrs, ka šāda cilvēka smadzenes tomēr ir ļoti īpatnējas.
Varbūt bērni un ģimene nav vajadzīgi pusmūžā, bet labi draugi, kas atrodas identiskā situācijā tādā gadījumā - pavisam noteikti. Tas ir redzams arī iz dzīves, ir zināmi 2 cilvēki, kuri arī skandēja, ka viņiem ir labi tāpat un nav ne no viena atkarīgi, ka nedzīvojam taču citu, bet sevis dēļ. Viens no tādiem bija vīrietis ar labu darbu, taču bez ģimenes, bērniem un pat draudzenes. Tuvāk pusmūžam viņam sākās arvien nopietnākas veselības problēmas, beigu rezultātā viņš kļuva nederīgs savam amatam tieši šī iemesla dēļ, drīz vien pēc tam nomira abi vecāki. Tagad ir palicis pilnīgi viens un katru brīvu brīdi zvanās apkārt, jautājot, kad var atbraukt ciemos, vai varbūt kāds pie viņa atbrauks. Režīms viņam ir pilnīgi sagājis pakaļā, gulēt iet vēlu naktī, ceļās vēlu, mērķu nav, rūpju nav, nekā nav, līdz ar ko palēnām zūd dzīvības enerģija, no kā arī cieš veselība. Nemaz nerunājot, cik sociāli vāji attīstīts kļūst šāds cilvēks. Bet slims cilvēks vēl jo mazāk kādam ir vajadzīgs.
Tā kā par bērniem vēl var pastrīdēties, iespējams, bet dzīvot harmonijā un laimē pilnīgi vienam - tas nav iespējams normālam cilvēkam.

Ikdienā tāpat no sarunām ļoti viegli ir atšķetināt, kuram ir ģimene, draugs/draudzene un kuram nav, jo tie, kas dzīvo vieni, nu tā vārās un vārās un par visādām ikdienišķām muļķībām aļa cik skaists laiks ārā un cik dārgi kartupeļi tirgū. Un viņi nesaprot, ka pārējiem tas gluži vienkārši neinteresē.

Jādomā vai brīvība ir vispār faktors, kas cilvēkam rod dzīves jēgu?

Varbūt šis jautājums jāuzdod kādam, kurš ir ticis turēts verdzībā?

Vientuļš cilvēks nav laimīgs (kādām ar traumu uzreiz tas saistās tikai ar bērnu esamības jautājumu).
Casual sex, gadījuma sakari tiešām izplatās, īpaši jaunu cilvēku vidū. Vīrieši pa kluso atzīst, ka tas ir ideāls modelis (kā brīvās attiecības), nekādas atbildības. Mūsdienās ne par ko negribas uzņemties atbildību un visi citi vienmēr vainīgi, gan valsts, gan radi, gan vēl kāds. Ļoti tiek popularizēts tas, ka tagad jau bez attiecībām reāli var visu dabūt. Kad izaug, kamēr paiet laiks, ne mazais, tad tik sāk domāt nopietnāk kaut ko. Kā saka, kamēr jauns, tikmēr trako - un nekāda īpašā morāle un ētika tiešām netiek kultivēta. Ja kāds atļaujas ko bilst, tad uzreiz ticīgais, atpalikušais, stagnāts u. c.

valsts jau ir devusi mums visu, kas nepieciešams izaugsmei un drošībai. Vajag tik pašiem darīt.

Vōō! Mēs laikam dzīvojam supervalstī, gluži tādā kā Padomju Savienība, kurā arī visiem bija viss. :D

Pasadena 1)Vari uzdot
2) Tad vari mēģināt saprast, ko es biju domājis ar vārdu brīvība. Teikumu iepriekš vēl rakstīts, ka brīvība darīt ko grib, kā grib, kad grib. Laikam katru otro teikumu lasi.

Varbūt bērni un ģimene nav vajadzīgi pusmūžā, bet labi draugi, kas atrodas identiskā situācijā tādā gadījumā - pavisam noteikti. Tas ir redzams arī iz dzīves, ir zināmi 2 cilvēki, kuri arī skandēja, ka viņiem ir labi tāpat un nav ne no viena atkarīgi, ka nedzīvojam taču citu, bet sevis dēļ. Viens no tādiem bija vīrietis ar labu darbu, taču bez ģimenes, bērniem un pat draudzenes. Tuvāk pusmūžam viņam sākās arvien nopietnākas veselības problēmas, beigu rezultātā viņš kļuva nederīgs savam amatam tieši šī iemesla dēļ, drīz vien pēc tam nomira abi vecāki. Tagad ir palicis pilnīgi viens un katru brīvu brīdi zvanās apkārt, jautājot, kad var atbraukt ciemos, vai varbūt kāds pie viņa atbrauks. Režīms viņam ir pilnīgi sagājis pakaļā, gulēt iet vēlu naktī, ceļās vēlu, mērķu nav, rūpju nav, nekā nav, līdz ar ko palēnām zūd dzīvības enerģija, no kā arī cieš veselība. Nemaz nerunājot, cik sociāli vāji attīstīts kļūst šāds cilvēks. Bet slims cilvēks vēl jo mazāk kādam ir vajadzīgs

Tādā gadījumā cilvēkam nepaveicās un viņam ir patiešām sūdīgi draugi. Visdrīzāk pat ne draugi, bet paziņas, kas izlikās par draugu, kamēr cilvēks bija veiksmīgs.

Tādā gadījumā, nevar arī apgalvot, ka vientuļie pārsvarā ir nelaimīgi

Kā jau vienājāmies, mēs nevaram neko pierādīt. Un vispār par kāda veida vientulību mēs te tagad runājam: apkārt esošo cilvēku trūkums vispār vai mīļotās personas trūkums? Tur ir būtiska atšķirība.

Ikdienā tāpat no sarunām ļoti viegli ir atšķetināt, kuram ir ģimene, draugs/draudzene un kuram nav, jo tie, kas dzīvo vieni, nu tā vārās un vārās un par visādām ikdienišķām muļķībām aļa cik skaists laiks ārā un cik dārgi kartupeļi tirgū. Un viņi nesaprot, ka pārējiem tas gluži vienkārši neinteresē.
04.06.2018 20:56 |

lielaks sviests nav vispar lasits. Vientulais runas par izklaidem un tadam lietam. Kamer gimenes cilveki par zemenu cenu tirgu, un ja kads bus laiks brivdiena jo bernus javed uz zooo piemeram.

, bet dzīvot harmonijā un laimē pilnīgi vienam - tas nav iespējams normālam cilvēkam.

ja tev butu 90 it ticetu, tacu nesaki hop kameer neesi parlekusi mila. Neruna oar to parko tev nav ne maza jausma. Turklat visu varda.

. Teikumu iepriekš vēl rakstīts, ka brīvība darīt ko grib, kā grib, kad grib.

:-O:-Otada neesksiste. Briviba ir relativs jedziens. Tu gribedams nevari izplest sparnus ( kuru nav) un lidot, panemt un pat ja nav nauda nopirkt vientulu salu, vai iet un vesa miera parkapt kriminallikumu jo ta tev gribas.Jezin...
P.S. Nav tev mila slinkums telot dzeku, un turklat no 2 feik profiliem. Tu tacu deklare no abiem pilnigu bulsitu...:-D:-D:-D:-D

Tas, kas ir vairāk kā skaidrs, ka patiesi vientuļš cilvēks nekad nebūs laimīgs, 20 vai 50 vai 80 gados. Ir bijuši izņēmumi, bet tie parasti ir visādi ķertie zinātnieki, pētnieki, kas ir tikai nodevušies savai nodarbei, uzskatot to par pašu galveno dzīvē. Parunājot ar viņiem kaut nedaudz, kļūst skaidrs, ka šāda cilvēka smadzenes tomēr ir ļoti īpatnējas.

Ō! Tev pazīstami daudzi zinātnieki! Man gan viņi personīgi gluži pazīstami nav, taču gan pēc nostāstiem, gan oficiālām publikācijām (ja ir runa par slaveniem zinātniekiem) ir zināms, ka viņi pārsvarā ir (vai ir bijuši) nelaimīgi.

Man liekas ļoti jocīgi mūsdienās uzskatīt, ka svarīgākais dzīvē ir ģimenes veidošana un bērnu taisīšana. Ir daudz citu veidu, kā sevi dzīvē realizēt, un pataisīt šo pasauli labāku. Piemēram, izcils skolotājs var ielikt smadzenes vietā vairāk bērniem, nekā mājsaimniece ar 3 bērniem, kurai nav nekā cita, kā tikai bērni.
Arī ļoti kaitinošs ir uzskats, ka ģimene ir tikai tad, kad ir bērns. A kas tad ir pirms tam tie divi cilvēki? Nekas? Ģimene ir kas vairāk par bērnu esamību, arī tuvi draugi ir ģimene.
Par seksu bez saistībām? Brīvs cilvēks var darīt ko vēlas, gulēt ar ko grib un kad grib. Nesaskatu neko traku tajā. Katrs bauda dzīvi kā grib. Randiņojot neviens taču nezina, kā izvērsīsies attiecības, varbūt sanāks uz mūžu, varbūt nesanāks. Kā tad lai atdot to īsto, ja nemēģina?

Literatūra vispār ir sviests. Mēs nekad neuzzināsim, ko autors domāja patiesībā, bet humanitārajās zinātnēs to analizē un mēģina izdomāt vēstījumu. :D
Tas ir kā ar stāstu par gleznu, kurā bija sarkans punktiņš un vērotāji prātoja, ko tas nozīmē, meklēja dziļāku jēgu, bet īstenībā mākslinieks gleznojot citu darbu bija netīšām uzšļakstījis krāsu uz tās. Tāpēc es tikai pasmīnu par tām dziļajām jēgām utt.

Par seksu bez saistībām? Brīvs cilvēks var darīt ko vēlas, gulēt ar ko grib un kad grib. Nesaskatu neko traku tajā. Katrs bauda dzīvi kā grib. Randiņojot neviens taču nezina, kā izvērsīsies attiecības, varbūt sanāks uz mūžu, varbūt nesanāks. Kā tad lai atdot to īsto, ja nemēģina?

Tavuprāt, nepieciešamība sexuāli izmēģināt, lai noteiktu īsto, ir attiecināma uz katru? Skaidri zināms, ka pusei sieviešu nauda ir savarīgāka par sexu.