Nožēlo

Pa periodiem, kādreiz ļoti daudz ko nožēloju, bet ja paskatās atpakaļ, tad viss ir izvērties pat labāk nekā domāju un tieši pieļautās kļūdas ir pagriezušas dzīvi pareizajās sliedēs. Tāpēc īsi neko nenožēloju.

Šis jā, galvenais lai neietekmē kaut kā baigi slikti un visu atlikušo mūžu.

Pa periodiem, kādreiz ļoti daudz ko nožēloju, bet ja paskatās atpakaļ, tad viss ir izvērties pat labāk nekā domāju un tieši pieļautās kļūdas ir pagriezušas dzīvi pareizajās sliedēs. Tāpēc īsi neko nenožēloju.

Līdzīgi.
Varētu nosaukt ļoti daudzas lietas no pagātnes, ko nožēloju, un noteikti mainītu, ja vien būtu tāda iespēja, taču tagad esmu apmierināta ar to, kas man ir, un saprotu, ka bez savām kļūdām šī visa nebūtu.

Nožēloju, ka izniekoju tik daudz skaistas dienas sava sliktā garastāvokļa dēļ.

Es nozeeloju to,ka 9.klasee nenaksnoju majas,vazajos ara pa naktiim un ljoti daudz dzeeru(protams ar "draugiem")(t):-(

Pa periodiem, kādreiz ļoti daudz ko nožēloju, bet ja paskatās atpakaļ, tad viss ir izvērties pat labāk nekā domāju un tieši pieļautās kļūdas ir pagriezušas dzīvi pareizajās sliedēs. Tāpēc īsi neko nenožēloju.

Nožēloju, ka agrā jaunībā nemācēju sevi aizstāvēt (skolā, pirmajos darbos, ģimenē), daudz ieklausījos citu cilvēku viedokļos, kas mēdza būt arī pretrunīgi, daudz salīdzināju sevi ar citiem, uzskatīju, ka kādam kaut ko esmu parādā. Par laimi, samērā ātri iemācījos pastāvēt par sevi un attīstīju sevī pašcieņu.

Mēģinu nenožēlot.

nožēloju, ka nemācēju sevi aizstāvēt, kad bija pamatskolas/vidusskolas laiki, ļāvos, ka mani pazemo. ja tā notiktu tagad, es nevarētu pat iedomāties ļaut sev morāli darīt pāri.
nožēloju, ka pārāk daudz laika savā dzīvē esmu atvēlējusi attiecībām, nevis personigai izaugsmei.
nožēloju, ka neiemācījos krievu valodu, tas tagad lielu lomu spēlē latvieša dzīvē.

Nožēloju , ka sāpināju sev tuvu cilvēku

up

Ir dažas lietas un situācijas par kurām man ir ļoti, ļoti žēl, ka tā sanācis - par zaudētiem kontaktiem ar atsevišķiem draugiem. Taču ar nožēlu neaizraujos - ātri aizmirstu un novirzu sevi citās domās. Kas bijis, bijis. Ja mainīt neko nevar, tad kāda jēga sevi šaustīt un jukt vai prātā.

Kopskatā īsti neko nenožēloju, protams, ir atsevišķas lietas, kuras varēju izdarīt/izdarīt labāk un situācijas, kurās varēju izturēties citādi, bet sevi par to nešaustu - kas bijis, bijis, cenšos laboties un virzīties pretī labākai nākotnei.

Nevaru teikt, ka es šausmīgi par kaut ko nožēloju, kas ir izdarīts, vai, tieši otrādi, neizdarīts. Nē, nešaustu sevi. Protams, ir viena rīcība, ar kuru nelepojos un kura no citu puses būtu nosodāma, bet.. nevaru teikt, ka pārmetu sev to.. Nē, drīzāk uztveru kā mācību.
***

Un mazak jastrada vairak laika bija javelti sev, celojumiemun tuviniekiem.

Šie ir ļoti labi vārdi! Priecājos, ka to sapratu tieši tagad, ne 40/50 gados.. kaut gan tāpat - labāk vēlāk, nekā nekad.. Vispār tagad ir ļoti intensīvs pārdomu laiks, jo septembrī jāiet prom no darba.. un tik daudz jautājumu, ko es plānoju darīt, kāds ir mans plāns u.c. Man nav plāna! Godīgi.. es gribu kādu laiku paceļot, atpūsties... nevis atkal iejūgties vāveres ritenī! Protams, es saprotu, ka ceļošanai un laiskai nekā nedarīšanai ir nepieciešama nauda.. ar to visu gribu teikt, ka svarīgi ir atrast laiku sev! Lūk, to es negribu kādreiz nožēlot!

Nožēla, tomēr, sākas ar kaut kādu kļūdu atzīšanu. Ja mēs neatzīstam savas kļūdas, kā gan varam kļūt labāki?

Šim jāpiekrīt....tāpēc jau laikam cilvēkiem veidojas nožēlas sajūtas, jo apzinās savas kļūdas - mazas vai lielas. Bet veselīgi būtu kļūdas ņemt vērā, un nožēlu par pagātni ātri atstāt aiz muguras. Katrā ziņā, nožēla jebkādā formā nedrīkst bojāt tagadni. Un ar to ir jācīnās, jāstrādā ar sevi, ar savu dzīves uztveri, kas ir svarīgi, kas ir nemaināmas lietas un ko varam darīt tagad, lai nepieļautu pagātnes kļūdas.

-Nožēloju ka lielāko daļu savas dzīves esmu fokusējusies uz attiecībām, nevis veidojusi savu personību, savu dzīvi, devusies pasaulē un īstenojusi sapņus.

Par to es arī dažkārt domāju, ka varbūt vajadzēja citādāk.

-Nožēloju, ka agrā jaunībā par daudz baidījos un uztraucos - ko teiks, kā būs, vai drīkst utt.
-Nožēloju ka lielāko daļu savas dzīves esmu fokusējusies uz attiecībām, nevis veidojusi savu personību, savu dzīvi, devusies pasaulē un īstenojusi sapņus.
-Nožēloju laiku, ko pazaudēju, satiekoties ar vienu konkrētu personu. Neklausīju savai intuīcijai, kas brīdināja par vardarbību, bet pēc tam jau bija "stokholmas" sindroms. Pazaudēju gan laiku, esot kopā ar šo cilvēku, gan laiku pēc tam, ko veltīju sevis atkopšanai.

Vienīgais, ko nožēloju, ka pēc 9. klases neaizgāju mācīties uz kādu profeni, bet paliku ğimnāzijā.
Neko citu, lai arī kādi sūdi vārīti, nenožēloju. Viss ir laba dzīves pieredze.

Nožēloju, ka reizēm mēdzu nožēlot.....Tas bremzē, rada sliktas domas, nekā pozitīva.

Gan piekrītu, gan nē. Nožēla, tomēr, sākas ar kaut kādu kļūdu atzīšanu. Ja mēs neatzīstam savas kļūdas, kā gan varam kļūt labāki? Bet pārlieku ar to aizrauties arī, protams, nevajadzētu, savādāk var nožēlā slīcinoties palaist garām daudzas jo daudzas iespējas.

Zaudeeju jaunavibu 15 gados.Tagad to stipri nozeloju.:'-(

Nožēloju tikai pēc neveselīga ēdiena izēšanās, kas beidzas ar nevēlēšanos kāpt uz svariem kādu laiciņu. :-D
Visādi citādi - savā dzīvē jūtos laimīga un viss, kas noticis, ir mani līdz tam atvedis, tāpēc nav vērts nožēlot.