Nožēlo

Jā, ir. Nožēloju studiju virziena izvēli. Nožēloju vienu savu konkrētu rīcību jaunības stulbumā, kad par daudz uzticējos apkārtējiem.
Visas citas nožēlas liekas tādas mazsvarīgas un ikdienišķas.

Nožēloju, ka izšķīros no drauga.

Ir bijušas vairākas mazas nožēlas, bet kuras jau drīz vien tiek aizmirstas. Bet par tādām tiešām lielām lietām vai dzīves pavērsieniem..hmm..vienīgais varbūt arī studiju virziena izvēle, ka šaubījos un tomēr neizgāju studēt to, ko no sirds sākumā gribēju.
Vēl ir nožēla, ka vairs nedejoju, bet tas bija atkarīgs vienu brīdi arī no veselības stāvokļa.

Reizēm nožēloju to, ka vairāk domāju par citiem cilvēkiem nekā par sevi.

Jā, no tā, ko var minēt - laikam jau to, ka pārāk klausījos citos un ņēmu pie sirds - tā pati pazaudēju savu virzienu un lieki darbojos ap to, kam vispār nevajadzēja veltīt ne minūti.

Par studiju virziena izvēli ar savu tagadējo domāšanu es iespējams būtu mācījusies ko citu, bet, vai to tā rūgti nožēloju - nē. Bakalaura laikā neaizbraucu Erasmusā, jo draugs neatbalstīja - to gan nožēloju.
Taču mani dažkārt vairāk nomāc cita doma prātā, vai vēlāk nenožēlošu to, ko neizdarīju? No vienas puses ir stulbi kaut ko izdarīt un pēc tam to nožēlot, bet lielākoties cilvēki iemācās ar to sadzīvot, bet no otras puses neizdarīt kaut ko un pēc tam gadiem domāt, kā būtu bijis, ja es tomēr būtu to izdarījusi?
Līdz ar to tikpat liela nozīme ir izvēlēm, kad nožēlojam kaut ko neizdarītu. Un tas mani iespējams biedē pat nedaudz vairāk.

Nenožēloju neko dzīvē, lieka laika un enerģijas patēriņš. Visdrīzākais, ja būtu vēlreiz šādas pašas izvēles, lielāko daļu izvēlētos nedarīt neko, nevis darīt.

Nožēloju, ka skolas laikā labāk neiemācījos krievu valodu.

Nozeloju ka negaju profene gadinu pamacities par fotografu uzreiz, kalsuiju ka redz JAMACAASSS . Bulsits, jadara ko sirds lieks , kas patik. Un mazak jastrada vairak laika bija javelti sev, celojumiemun tuviniekiem.

Un dzivot darbam, ziedot tam sevi ir stulbakais ko vien dzive var izdarit. Laiku zel..bet to aju tagad tik saprotu.Kadreiz liaks ka dzive bus muziga:-D:-D un ka ta ir tik bezgaligi ilga..bet skatoties ka pat berni un jauniesi mirst masveida...sac aizdomaties un parvertet

Ļoti nožēloju, ka pusaudža stulbumā sev darīju pāri. Citiem vārdiem - nesaudzēju. Mocīju sevi ar drastiskām diētām, pārmērīgi fizisko slodzi uzdevu...rezultātā - tagad veselības problēmas (ar nerviem un asinsriti).

Nožēloju, ka reizēm mēdzu nožēlot.....Tas bremzē, rada sliktas domas, nekā pozitīva. Kaitina tā nožēlas sajūta, prātā iestājas nemiers, gribas ātrāk sagaidīt rītdienu, kad šī sajūta sāks gaist.
Esmu iemācījies diezgan ātri aizmirst sliktās lietas, vai sliktās izvēles. Nav ko nākotni bojāt ar pagātnes kļūdām.

Un dzivot darbam, ziedot tam sevi ir stulbakais ko vien dzive var izdarit.

Zelta vārdi, Rīdziniece!
Tos vajadzētu izprintēt un piekārt pie sienas visām karjeristēm :-)
Bet to tikai ar laiku saprot, kad ir 50+

Nožēloju,ka neveltīju vairāk laika un uzmanības cilvēkiem kuri vairs nav šai saulē. Viss pārējais ir sīkums,labojams vai aizmirstams

Nožēloju, ka reizēm mēdzu nožēlot.....Tas bremzē, rada sliktas domas, nekā pozitīva.

Jā, kaut kā tā drīzāk.

Es arī nožēloju studiju virzienu, šobrīd būtu mācījusies pavisam ko citu, bet nu labi... Nav arī tik traki, mācīties neriebās un ar savu diplomu varu dažādas lietas pasākt..

Tām, kas nožēlo studiju virziena izvēli - dzīves laikā (vismaz teorētiski) ir iespējams turpināt mācīties vai apgūt kaut ko pavisam jaunu!
Man ir lietas, kuras nožēloju.. izdarītais.. un tas nav maināms.. tik cik censties aizmirst un dzīvot tālāk. Citreiz dusmas uz sevi, ka liekas lietas izdarītas, bet var norakstīt uz jaunības stulbumu! :-(

Zelta vārdi, Rīdziniece!
Tos vajadzētu izprintēt un piekārt pie sienas visām karjeristēm
Bet to tikai ar laiku saprot, kad ir 50+

es to sapratu 30+ , un vel skaudrak apzinos savos 40+;-)

nožēloju to, ka esot jaunāka, daudz ko neuzdrošinājos darīt, kā arī nespēju sevi novērtēt.

Nožēloju tikai pēc neveselīga ēdiena izēšanās, kas beidzas ar nevēlēšanos kāpt uz svariem kādu laiciņu. :-D
Visādi citādi - savā dzīvē jūtos laimīga un viss, kas noticis, ir mani līdz tam atvedis, tāpēc nav vērts nožēlot.