Mamma mani negribēja

Tādas aptaujas ir ļoti seklas, kā arī niecīgas.

Mani negribēja. Gribēja taisīt abortu, bet nokavēja. Jāsaka, ka dzīves laikā ne brīdi neesmu jutusi mīlestības trūkumu no mammas. Jo kad piedzimu, visi "bērnu negribu" aizmirsās un pati ir teikusi, ka ne mirkli nenožēlo manu dzimšanu un esmu viņai mīļa un svarīga.
Bet, ja godīgi, es labāk būtu dzīvojusi laimīgā neziņā, par to, ka mani negribēja (vismaz sākotnēji negribēja).

Ebigeila
Tik dziļā nabadzībā (nevar nopirkt pārtiku, apģērbu un bērnam pamatlietas) nevajag radīt pēcnācējus. Un nevajag piesaukt- dzīvē visādi gadās. Tāpēc bērnam ir 2 vecāki, kas vispirms iegūst izglītību un atrod savu vietu darba tirgū. Normāls, intelektuālu darbu strādājošs cilvēku pāris var nodrošināt vismaz vienu bērnu.
Ja patīk baudīt dzīvi un ne uz ko neiespringt, tad, protams, nopirkt bērnam drēbes un citas pamatlietas ir neiespējamā misija, pie kura vainīgi ir visi citi- senču liktenis, sabiedrība, kapitālisms, valsts, utt- tikai ne pašu slinkums.

Viedā Minka,
man arī prieks, ka uzturos tādā sabiedrībā kādā uzturos, tas gan nekādā veidā neizzslēdz apziņu, ka eksistē citi sabiedrības slāņi ar citām vērtībām utt.
.
Tomēr vajadzētu arī saprast, ka starp rozā vienradžu pasauli un pasauli, kurā VAIRUMS bērnu ir nemīlēti/negribēti pastāv vel 101 starpstāvoklis, kādā no tiem droši vien arī iekrīt realitāte.

Ebigeila, Var mācīties no vēcāku kļūdām, nevis skatīties, ka mamma pieļāva kļūdas, vecmāmiņa pieļāva kļūdas, tad nu es arī pieļaušu kļūdas. Nedzemdēt bērnu, ja zin, ka nevarēs viņam nodrošināt pat pamatvajadzības. Vai arī, ja nu rodas tādi apstākļi, tad skaidrot bērnam, kādēļ tas krekls ir vienīgais, ko uz doto brīdi mamma var atļauties bērnam. Tā vietā, lai bērnam pārmestu, ka redz viņa dēļ mamma nevar sev zābakus nopirkt. Vecāki pieņēma lēmumu, ka vēlas bērnu, un tikai vecāku vaina ir tajā, ka nevar sev zābakus nopirkt, nevis bērna. Ja bērns ir pietiekami pieaudzis, ka spēj pamatot kādēļ nevēlas vilkt to kreklu, spēs arī saprast, kad vecāki normāli paskadros, kādēļ citu kreklu atļauties nevar. Nevis atstāt bērnu neziņā un likt justies nemīlētam.

Māte trīc un dreb par savu bērnu, gādā viņam tikai visu labāko, dārgāko, kvalitatīvāko, nepārtraukti izklaidē viņu, visa ģimenes dzīve ir pakārtota bērnam, māte savu bērnu visu laiku patur blakus, nekad neļauj iesaistīties citiem utt. Bērns paaugas un sāk lēnām dzīvot savu dzīvi, pat izvairās no mātes, jo smok no pāraprūpes. Un tad nelaimīga ir māte - sak, es viņam pašu labāko, es viņu tā mīlu, bet viņš ir tik nepateicīgs

Tā savā laikā bija tieši mana situācija. Bija brīži, kad man patiešām šķita, ka ja vecākiem būtu uz mani nospļauties, tas būtu labāk par aptekalēšanu priekšā pakaļā. Tā dēļ man bija grūti uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Kapec tik sovinistisks virsraksts? Bernam svarigi ABI vecaki.
tacu ja ex savoka valstians joprojam par jebko atbildiba tiek uzvelta tikai sievietei!

Iespējams, ka biju neplānota (vecāki apprecējās, kad mamma bija kādā 5.mēnesī), taču esmu bijusi mīlēta, vismaz no mammas puses, viņa man ir lieliska. Ar tēvu gan bijušas vēsas un nekādas attiecības, taču tajā pašā laikā neuzskatu, ka tas ir ietekmējis manas attiecības ar vīriešiem. Varbūt kkādi sīkumi ir manāmi, bet būtībā pati ar galvu saprotu loģiski kas pa kam.
Vispār to, ka mūsdienās daudzas sievietes negrib bērnus ir taisnība, bet katram savs, varbūt vienkārši jāsagaida īstais brīdis!

Par šo jautājumu ļoti iesaku izlasīt grāmatu Adult Children of Emotionally Immature Parents. Tur ir labi aprakstīts par vecākiem, kas varbūt ne gluži nemīl vai negrib savus bērnus, bet paši savu neatrisināto emocionālo problēmu dēļ nespēj ar savu bērnu veidot emocionāli dziļas, saturīgas, veselīgas attiecības. Un bērns savukārt uzaug, jūtoties vientuļš, nemīlēts, nesaprasts, nesvarīgs, apjucis. Šādās situācijās arī rodas tās problēmas, kas tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi; mēģinājumi emocionālu izpratni aizvietot ar fizisko, materiālo vajadzību apmierināšanu un viss; savu nepiepildīto vēlmju projicēšana uz bērniem; nepārtraukta kritizēšana, jo "kā tad izaugs par normālu cilvēku". Un tādus variantus es arī sev apkārt redzu daudz. Daudzi cilvēki negrib vai nemaz nespēj atklāties citam cilvēkam, atklāti runāt par savām sajūtām, pieņemt un iedrošināt citu cilvēku, kas mēģina būt tādā veidā atklāts - un bez šīs spējas diemžēl nav iespējams izveidot dziļas, emocionāli veselīgas attiecības. Ne ar bērniem, ne citiem pieaugušiem cilvēkiem.

Saistoša tēma. Tāpat kā autore domāju par to, ka negribētu nodot savus putnus nākamajai paaudzei. Izlasīju Elizabetes ieteiktās grāmatas sākumu, ko var dabūt internetā.
Liekas, ka tur mats matā aprakstīta mana ikdiena un ģimene. Nespēju uzticēties, citu klātbūtnē neizsaku un neveidoju savu viedokli (šis saistīts ar to, ka nemāku vienlaikus racionāli domāt un just). Savas negatīvās emocijas es no citiem slēpju, jo savažo sajūta, ka apkārtējie novērsīsies, ja tās izrādīšu. Lielu piepūli prasa emocionāli ieinteresētas sarunas uzturēšana, tāpēc sarunas neizdodas, ir samocītas:-/ Ģimenē runāja par praktiskām lietām. Par to, ko jūtu, kā jūtos, nekad nejautājya.
Uzaugu vidēji pārtikušā ģimenē, paēdusi un apģērbta biju vienmēr. Nemīlestību uztveru citādi - mammas acis vienmēr smaidīja un balss bija silta, runājot ar manu brāli. Vēršoties pie manis, nekā tāda. Rezultātā es izaugu viegli apātiska - ar nemitīgu vēsuma, atsvešinātības, salīdzināšanas, greizsirdības sajūtu un uzmanības deficītu (kas izraisa arī bailes, ka citi novērsīsies, ja izrādīšu emocijas). Bērnībā cik iespējams mammas klātbūtnē centos neraudāt. Ja tomēr gadījās, tad pēc tam par to bija grandiozs kauns, neveiklība.
Mīlestība ir enerģija, avots. Ja mamma to nenodod bērnam, tad bērns izaug tāds pats bez savas enerģijas, ko dot tālāk.

Vēl varu pateikt, ka es kā vienīgo "risinājumu" šai problēmai redzu apņemšanos nelaist pasaulē savu bērnu :-/

Bonecutie,
Ja nav noslēpums, vai tavai māsai pašai jau ir bērni?

Es pieteucis, kamēr mamma lietoja spirāli. Pirms manis bija veikusi abortu viņai bez dažiem mēbešien 18, kad piedzimu. Tētim bija 25, bija dīdžejs, it kā, ļoti populārs un pazīstams tajā laikā, mīlēja iedzert, bieži nebija mājās. Kad paaugos un mamma no tēta izšķīrās, viņa pasāka tusēt pa naktīm, mani atstājot mājās vienu. Vēl tagad atceros, ka naktī pamodos un stundām kliedzu pie aizslēgtām durvīm. Vienmēr pa nakti modos un gāju pārbaudīt vai viņa atkal nav prom. Baidijos aizmigt, jo zināju, ka mani pametīs. Tās ir manas galvenās bērnības atmiņas. Vēl baltmaizes galiņš ar faraon skudrām un kā tētis iever manu kāju durvīs, jo gāju istabā, kad pie viņa laikam kāda bija. Sekas viennozīmīgi ir. Es pieaugu ātri, uzaugu kaut kā pati par sevi. Mūžīgs mīlestības trūkums, kas izskaidro manu vajadzību pēc daudz suņiem - tie mani mīl. Man vienmēr šķiet, ka es neesmu gana laba un tas ko es daru nav gana labi. Neizrādu jūtas, neraudāšu kur mani redz un slēpšu, ka kaut kas nav kārtībā. Un vēl ir morāli grūti sagremot, ka man ir pusmāsa no mammas puses, ar kuru viņa brauc ceļojumos, kamēr es tā visa vietā kaucu viena dzīvoklī. Tēvam ir 3 bērnu nama bērni un mans 4gadīgais pusbrālis, kuriem nav jāredz viņš piedzēries un kuri vispār tiek pie tēva. Man mamma ar viņu neļāva tikties, kad sāku iet ārā viena, vairs nevarēja man liegt viņu satikt.

Harmony, redzu paralēles starp tavu skumjo pieredzi un manējo. Arī manī sēž sajūta, ka nekas no tā ko daru nav vērtīgs un neko nedaru gana labi. Jau no pirmsākumiem jutos kā nepiepildījusi savas mammas gaidas. Šīs lietas pārceļo no paaudzes uz paaudzi. To nevar noliegt.

Pievienojos Harmony un Lilau klubam, jo pēc tēva aiziešanas no ģimenes, mamma iekrita pašnāvnieciskā depresijā, kā rezultātā 7-8 gadu vecumā radās milzīga panika, ja mamma kaut kur aizgāja, jo domāju, ka mamma, gluži kā tēvs, vairs neatgriezīsies. Mamma vēl lika iet ar tēti runāt, lai nāk atpakaļ. Kad tas neizdevās, protams, vainoju sevi.
>>
Taču pat atceroties savu bērnības pieredzi, grūti piekrist viedoklim, ka bērni, kas nesaņēma pienācīgu vecāku mīlestību savā bērnībā, nespēj to dot vēlāk saviem bērniem. Pats ilgi domāju, ka es nevienu neesmu spējīgs mīlēt, bet vēlāk atklāju pretējo. Lai arī pašam bērnu nav, taču ar brāļu/māsu bērniem ļoti ģimenisku kontaktu izveidoju un pastāv siltas jūtas un vēlme aizsargāt viņus.
>>
No vecākiem mantoju tikai zemo pašvērtējumu. Nespēju pieņemt to, ka mani var mīlēt, jo manu trūkumu dēļ neesmu varējis nosargāt savu ģimeni. Bet tas nenozīmē, ka esmu kļuvis kā viņi. Tieši pretēji.
>>
Šādu pieņēmumu atbalsta dažādi pētījumi, piemēram, attiecībā uz vecāku vardarbību pret bērniem. Kā liecina pētījumi, pretēji daudzu cilvēku uzskatam - ja vecāki savā bērnībā cietuši no vardarbības, lielākajā daļā gadījumu pēc tam nenodara to pašu saviem bērniem. Un tas ir loģiski, savādāk katrs bērns bērnībā tiktu sists, jo noteikti katrs no mums var atrast ģimenes vardarbību savā senču sarakstā.
>>
"Es pret saviem bērniem izturos slikti, jo mani vecāki darīja tāpat pret mani", manuprāt, ir gļēva atbilde.
Tāpēc autorei novēlu strādāt ar sevi, lai novērstu sliktu bērnību saviem iespējamajiem bērniem.
Pirmais solis ir veselīgu uzskatu nodibināšana. Pati apzinies, ka Tavi vecāki ir pieļāvuši kļūdas. Loģiski, jo viņi arī ir tikai cilvēki. Mācīties var ne tikai no laba parauga, bet arī no slikta.
Protams, ka pieļausi kļūdas ar saviem bērniem(kā jau visi), bet tas nenozīmē nenozīmē, ka Tu pieļāvi kļūdu, laižot viņus pasaulē.

Pirmais solis ir veselīgu uzskatu nodibināšana. Pati apzinies, ka Tavi vecāki ir pieļāvuši kļūdas. Loģiski, jo viņi arī ir tikai cilvēki. Mācīties var ne tikai no laba parauga, bet arī no slikta.

Manuprāt, ļoti veselīga attieksme, ja pats vēlas dzīvot savu dzīvi, ne ļaut pagātnei ietekmēt esošo.

Godīgi? Problēmas apzināšanās sirdi nesasilda. Neticu, ka pietiek ar darbu ar sevi , lai uzkonstruētu sevī mātišķo mīlestības enerģiju. Mākslīgi likt plūst tai, kas nav dabīgi plūdusi pirmstam?
Šī enerģija ir fundaments, to jūtot vai nejūtot veidojas raksturs. Ja sirdī iepalikuši plaši emocionalie tukšumi, tas sāp nepārtraukti un nevar konstruktīvi, bez emocijām pieņemt, ka visi pieļauj kļūdas, vēsā mierā izmainīt savu attieksmi un izturēšanos. Tad ļoti iespējams arī emocijas pret savu bērnu ieskaus nekas cits kā šis vēsais miers, vēsums, distance.
.
Siltas jūtas pret svešiem bērniem nepierāda, ka pret savu tādas rastos. Varu pateikt, ka man un mammai bērni no citām ģimenēm patīk. Vienkāršāk kontaktēties ar mīlestībā augušiem bērniem, jo mīlestību vēlamies ņemt, nevis dot. Vecāku-bērnu attiecībās dabīgā ceļā dot nemākam.

Es esmu neplānotais un negaidītais bērns. Vai tas ietekmējis? Noteikti ir, bet nedomāju, ka baigi labāka un foršāka ar "saulaināku" domāšanu būtu sanākusi, ja vecāki mani plānotu un gaidītu.
Vienīgais, kas noteikti, veselība būtu labāka, jo mamma piedomātu jau pašā grūtniecības sākumā, ko ēd/dzer, ko dara.

Esmu viena no tām. Diemžēl. Ar māti nekad nav bijis labs kontakts. Kaut kāds jau bija. Taču nekad nejutos tā īsti mīlēta un gaidīta. Nezinu kāpēc tā. Taču viss mainijās pēc pirmā puiša. Māte nevēlējās lai esam kopā un izmeta no mājas. Man knapi bija 18. Un nezināju kur likties. Tajā brīdī dzirdēju daudz nepatīkamu vārdu. Vārdus,ko nenovēlu dzirdēt nevienai.
Nu jau aptuveni pus gadu ar māti nekontaktējos. Un vairs arī nepardzīvoju par to. Ja sākumā bija grūti un ļoti palīdzēja mana otrā pusīte,tad nu vairs pret šo cilvēku man nav neviena silta sajūta.
Bērnu gan vel man nav,bet no visas šīs pieredzes es ļoti cenšos būt pretstats savai mātei. Un tas mani motivē būt labai,uzticamai,gādīgai un laipnai mātei reiz saviem bērniem.

Nezinu cik plānota biju vai nebiju, bet zinu, ka biju gribēta un mīlēta.
Tomēr, kā lasu, ne vienīgā esmu piedzīvojusi tos pašnāvību draudus no vecākiem. Neatceros, cik gadu man bija, atceros tikai, ka tēvs gāja kārties, māte slīcināties, bet es maza sēdēju mājās un bailēs, gaidīju, kad un vai pārnāks. Dažreiz gāju ārā meklēt, kādi 6-7 gadi noteikti jau bija. Tāpat, mūžīgās alkohola problēmas, kuras pa daļai radīja arī iepriekš minēto situaciju. Bet arī citas. Tēvs vakarā pārbrauca mājās no darba, māte bija piedzērusies, kaut kādi dzēruma delīriji, viss aizgāja līdz drausmu līmenim, negribu pat rakstīt te to visu, bet vardarbība, siešana, kliegšana.
Tagad man ir problēmas ar uzticēšanos cilvēkiem, it īpaši vīriešiem. Man kāds var patikt, bet tikko jūtu, ka no manis grib kaut ko vairāk, tā iestājas panika un es bēgu, gan jau to varētu kaut kā saprotamāk izdarīt, bet es vienkārši mūku.
Man vienkārši vajag laiku, lai kādam līdz galam uzticētos, bet cik tad ļoti kāds grib gaidīt, pieradināt mani. Varbūt tāpēc arī tagad savos 22 esmu viena.