Sveikas! Centos iziet cauri jau šeit eksistējošem topikiem par tematu škiršanās, bet mieru nerodu. Situācija tāda, ka ar draugu kādu nedēķu bija tāda kā jocīga atmosfēra mājās (baigi daudz nerunājām, vienkārši katrs kko pa savam darījām), lai gan nedēlu pirms tam vēl tik laimīgi baudījām kopā laiku, pastaigājāmies, uzņēmām mīļas un foršas bildes, vienvārdskot - bija super! Patika man jau viņš dikti sen, sagājām kopā pirms gada, nu tiešām sapņu piepildījums, abi nekad nebijām neki tādu izjutuši, es vienkārši jutu, ka ir mans cilvēciņš un viņš to arī teica. Dzīvojam kopā. Tagad ar to visu dīvaino atmosfēru es uzprasīju, vai viņam neliekas, ka esam tādi vēsi utt. Teica, ka jā un tas esot manas attieksmes dēļ, ez uzvedoties kā karaliene, ar snīpi gaisā. Nu labi, viņš uzvedās identiski, laikam abi ietiepāmies. Tad centos par to runāt, saruna bija apmēram tāda, ka viņš skatās telefonā, knapi kko atbild, kas, protams, mani noveda līdz asarām. Viņš teica, lai mainu savu attieksmi, lai uzvedoties kā iepriekš. Tā arī darīju, samīļoju, sabučoju, uzvedos kā vienmēr. No rīta atkal viņš ierāvies sevī, it kā es nēeksistētu. Pateicu, ka es nevaru vienīgā mēģināt, censties. Un raudāju. Kad prasīju, vai viņš mani joprojām mīl, atbilde bija "šajā momentā nē". Uz to es reaģēju un teicu "nu, tad jau nav jēgas, es izvācos". Vēl brīdi vēlāk viņš teica, ka varbūt viņam vnk pāris dienas jāpabūt vienam. Nu ok, mantas tad tagad nevākšu. Labi, aizbraucu pie mammas, tad tur vēl šādas tādas sarunas pa vidu. Tagad ir tā, ka es prasīju tomēr kkādu situācijas atrisinājumu, esmu gatava censties visu labot utt. Uz to viņš atbild, ka viņš nezin vai ir gatavs. Vakar meloja, ka pa nakti nebūs mājās, kip kkur dosies. Braucot no darba redzēju, ka šamējais mājās (jau no sākuma neticēju, ka kkur aizdevies, jo viņam ir tikai darbs un es), šodien kko runājot, viņš pateica, lai padodu ziņu, kad ņemu daļu vai visas mantas (jo pagaidām pie mammas dzīvojos), teicu, ka vēl neesmu izlēmusi un viņš arī teica, ka nezin. Tad vēl pa vārdam, vārdam, viņš rīt man dos ziņu, vai šķiramies vai nē. Tad teica 'es tagad līdz 1dienai braucu prom, nebūšu Rīgā' (muļķības, viņš ir mājās) Un kā uzsvēra, ja nepadod ziņu, tad lēmums skaidrs. Tagad neko nesaprotu, iekšas šķiet jau esmu izraudājusi, mamma pat vairs nav spējīga uz to noskatīties. Viņam tūlīt komandējums uz 3 dienām, gan jau super laimīgs tiks visam pāri, es te kā tāda nelaimes čupiņa knapi eksistēju normāli. Viņš zin, ka esmu gatava censties, bet pats man cenšas 'parādīt' ka baigi brauc atpūsties, viņš nezin, vai šo labot. Viņam ir uzskats, ka visam attiecībās jābūt perfekti, nav jābūt kkādām "izrunāšanās darbībām". Es goda vārds jūtos kā pazaudējusi daļu sevis, tāda tukšuma sajūta. Vai vēl cerēt?
30
