Antidepresanti

Saubos.. vai pieredzes stasti dikti lidzes, jo depresijas/trauksmes arstesana ir nedaudz individuala padarisana.

Piekrītu, īpaši jau par zālēm. Katram ķermenī ir sava ķīmija, un zāles katram var radīt pilnīgu unikālu kombināciju / reakciju. Vienkārši jāmēģina un tad redzēsi, kā ir.

Bet tai pat laikā baidos ļoti no tām blaknēm no AD, ja sākšu lietot. Jo tā tomēr nopietna lieta... daktere gan bilda, ka man izrakstītie AD ir tādi, kas atkarību neizraisa.

Tev visvairāk ir bail no atkarības? Pati viela jau nav atkarību veidojoša, atkarība varētu drīzāk rasties no tā, ka Tev vairs nav jātiek galā pašai ar lietām, ar kurām nespēj tikt galā. Nometot zāles, iezogas realitāte, atkal priekšā ir tās pašas problēmas. Kā mana psihiatre teica, AD neko neārstē, tikai noņem to izmisuma sajūtu, ļauj mentāli atpūsties. Bet tajā pašā laikā ir jāmācās tikt galā ar to, ar ko netiec galā, jāiet pie psihoterapeita, jāanalizē problēma, lai tad, kad vairs nelietosi zāles, varēsi pati visu mentāli apstrādāt (es gan negāju pie psihoterapeita, dzēru tikai AD, jo man nav tik daudz naudas).

Tāpēc lūdzu jūs meitenes padalīties ar saviem pieredzes stāstiem ar AD. Vai palīdzēja un vai / kādas bija blakusparādības.

Palīdzēja pie pilnīga čau, galēja izmisuma. Bet nekad neesmu jutusies tā, kā jūtas citi, kas lieto AD - priecīga un laimīga. Varētu teikt, pacēla no galīgi slikta līdz vidējam stāvoklim. Blaknes - pirmajās lietošanas dienās pastriprināta svīšana un vēl kaut kas bija laikam, bet nekas traks.

Situācija tāda, ka darbā stresa un pārslodzes dēļ radās nopietna trauksme, ķermenis sāk niķoties visos iespējamos veidos, piemetas citas kaites, reizēm lēkmēs sajūta tāda, ka miršu (tagad gn lēkmju mazāk, kā bija agrāk).

Man šajā situācijā antidepresanti bija tikai kā plāksteris - problēmu nerisināja, bet īstermiņā it kā piesedza. Ja vēlies, vari privāti uzrakstīt.
Nomainīju darbu un visa problēma atrisinājās. Vēl gan mazliet jūtu sekas. Nu atlikušie antidepresantu krājumi ies skuju taku :D Daudz ko pārvērtēju dzīvē pa šo laiku.

man itka nav antidepresanti,bet kkas tamlidzigs, atkaribu ari nerada,drusku grutak padomat bremzejas domashana bet ta vis kartiba.notushejas to ko vajadzeja notushet bet tai pasha laika kad piesledzot tad ta notusheshana vairs nelidz.
tur tiesham vajag piemeklet zales, vienam der vienas otram citas. nu ja mazak stresa, jo iepriekshejo domu atri aimisrtu un kad atceros tad ir trakak. cits ar manam zalem nevaretu vispar padomat neko tikai guletu:-P vislaik kko meginu darit lai neaimirstos. tas zales ir dazhadas ar to jarekinas.

Tiešām papļāpāšana ar psihoterapeitu var kādam līdzēt?

Vienas reizes "papļāpāšana" ar psihoterapeitu nelīdzēs, bet vairāku mēnešu terapija, pēc rūpīgi izstrādāta plāna un pie laba speciālista līdzēs gan.
.
Es pagājušā gada sākumā nonācu līdzīgā situācijā, kad stress + no pagātnes sakrājušies pārdzīvojumi radīja tik lielu trauksmi, ka regulāri piedzīvoju pamatīgas panikas lēkmes un citus traucējumus. Sapratu, ka vairāk tā izturēt nevaru. Sākumā devos pie neirologa, tas nosūtīja uz pārbaudēm un izrakstīja nomierinošos līdzekļus (ne antidepresantus), tad vērsos pie psihoterapeita. Uzsāku KBT (kognitīvi-biheiviorālā terapija) un šobrīd varu teikt, ka tas palīdz, un kā vēl palīdz. Zāles lēnām pārtraucu lietot diezgan ātri (tās lieliski palīdzēja justies labāk, bet pašai svarīgāk bija iemācīties patstāvīgi tikt galā ar trauksmi, nevis ar medikamentu palīdzību īslaicīgi nomākt trauksmes simptomus). Psihoterapeits nav burvis, kas pateiks maģiskos vārdus un viss kļūs lieliski, tas ir speciālists, ar kuru strādājot var iemācīties izprast sevi un patiesi palīdzēt sev, cīnoties ar trauksmi.

Zāles lēnām pārtraucu lietot diezgan ātri

Sapratu, ka šī teikuma daļa izklausās mazliet paradoksāli, tādēļ paskaidrošu - zāles pārtraucu lietot drīz vien pēc terapijas uzsākšanas, bet darīju to pakāpeniski, nevis vienā dienā nogriežot visu.

Antidepresanti ir kā sēdēt peļķē ar lietussargu.
Ja tev problēmas rada darbs, lētāk, vieglāk, ātrāk un ērtāk būs nomainīt darbu. Nav obligāti jāmaina profesija- dažreiz pietiek nomainīt darba vietu- mazāks darba apjoms, jaukāki kolēģi. Nezinu, cik liela tava darba pieredze, bet tā tiešām ir, ka ir darba vietas, kur "dvēsele līksmo" un ir, kur darbs "kā akmens kaklā". Tam pat nav tieša sakara ar darba apjomu, veidu, bet mikroklimatu darba vietā- kolēģi, vadība, iekšējās kartības noteikumi, kolektīva tradīcijas, utt. Pat ja alga būs mazliet mazāka- tas ir tā vērts, jo pretējā gadījumā algu starpību tāpat iztērēsi antidepresantos/psihoterapijā.
Otra lieta- pamēģini psihoterapiju. Psihoterapija nav "parunāšanās". Psihoterapijas ideja, mērķis un uzdevums ir iemācīt cilvēkam analizēt savu rīcību, jūtas, apzināties un saprast sevi un caur to kontrolēt un vadīt savu dzīvi. Citiem vārdiem- psihoterapija iedod "brilles" caur kurām skatīties uz savu dzīvi. Tepat forumā ir daudz piemēru. Ir meitenes, kas pie konkrētām tēmām aizsvilstas, izsakās agresīvi, naidpilni, oponentes aizskar personiski. Un oponentes atbild ar pretuzbrukumu. Un virtuālās asinis šķīst uz visām pusēm :D Bet īstenībā, ja te visas būtu izgājušas psihoterapiju, pirms agresīvo komentāru rakstīšanas, apjaustu, ka tēma ir uzjundījusi kādu pagātnes notikumu atmiņā un caur uzbrukumu citām lietotājām, tiek mēģināts izgāzt aizturētās emocijas pret cilvēku, kas ir iesaistīts pagātnes notikumā. Ja cilvēks to apzinās, var pateikt- stop!- jā, pagātnes cilvēks bija draņķis, bet foruma meitenēm ar to nav nekāda sakara. Psihoterapija ir ilgstoša, jo katram no mums ir daudz pagātnes notikumu, kur neesam bijuši vienaldzīgi. Psihoterapijā tos izrunā, izanalizē un iemāca atpazīt ikdienas situācijās.
Konkrēti autores gadījumā- kāpēc autorei vispār darbā ir stress? Vai darba apjoms par lielu un termiņi par īsu? Tad jārunā ar vadību, par tā samazināšanu. Vai kolektīvs nejauks? Tad kādi procesi notiek kolektīvā, kuras situācijas rada stresu? Utt. To visu izanalizējot, psihoterapijā atklātos kādi autores pagātnes notikumi, kuri liek notikumus darbā uztvert saasināti.

man plapashana ar arstiem noved lidz asaram vai mukshana prom :-P visiem nelidz plapashana nepatika klausities taisnibu stulbu muldeshanu.

beztemats.
ikreiz, kad izlasu vārdu 'blaknes', noskurinos. Grīsle jau pati bija par sevi ekstāzē un dikti aizstāvēja šo savu izdomājumu, pamatojot ar adjektīvu blakns, un diezgan jūtami apvainojās, ja kāds cits iebilda.

par to parunāšanu. tas vairāk palīdz, ja kaut ko nespēj saprast, sakārtot. no malas reizēm var dot labu padomu, piebremzēt vai uzmundrināt. vai pašcieņu atdot atpakaļ utml. to var saukt visādi par kognitīvu un nez ko vēl, bet tā paliek tomēr vienkārša parunāšana. kam sanāk labāk, kam sliktāk. agrāk (un arī tagad) runāja ar mācītāju, viedo vecmāmiņu/vecotēvu, zīlnieci. psiho jau nav nekāds brīnumainais izrunātājs, kas māk runāt kā neviens cits pasaulē :)

esmu dzirdejusi ka citiem palidz izrunashanas ar macitaju vai ar baznicas tantinjam. pamegini sito. arstus n eatbalstu tani zinja. pajautas pa ko ir trauksme un tad aizies saruna a arsti neko nejedz.

Pirmajā "depresijas vilnī" 3 nedēļas "sēdēju uz Zolofta", pie mums dēvēta par Sertalīnu. Pirmās 3 dienas jutos kā kokaīnu sašņaukusies. Es tad domāju - nu, lūk, šis preperāts ir baigi labais, tiritiri tire, izskriešu cauri pilsētai, aši, aši aši, nu, tad man tur tāāāās kurpes jāpaņem no darbnīcas, lol kaķu video facebookā, lieliska ideja, hahahaha...
Kaut kā tā es reāli arī domāju. Cetrutajā dienā sākās slikta dūša, reiboņi pēc uzkapšanas uz trešo stāvu, miega traucējumi, jā - libido nāve. Pēc nedēļas nelabums nebija pargājis un es sāku justies nomākta. Par to, ka man ir nelabums. Nē, līdz vemšanai tas tā arī neaizgaja, bet slikta dūša man bija pilnīgi katru dienu, bez redzamiem (vai saožamiem) iemesliem.
Pēc pusotras nedēļas es, konsultējoties ar ārstu, palielināju devu. Kāpēc? Jo man bija sākusies antidepresija, kā es to saucu. Depresija no tā, ka es visu lasiku jutos slikti, man vairs nebija seksa (kaut gan pirms tam bija, jā, katru dienu) un bija pazudis pirmo dienu haips. Pec devas palielināšanas pāris dienas atkal pa galvu skrēja priecīgi tarakāniņi, bet tas vairs nebija tā, kā tad, kad uzsaku lietot - organisms bija pieradis, bet slikta dūša nemazinājās.
Pēc trīs nedēļu lietošanas pātraucu lietot uz savu galvu, jo tomēr gribejās dzīvot, nevis braucot talākā ceļā likt toreizējam draugam apstāties ik pēc pusstundas, jo likās, ka, nu, tulīt vemšu. Tā arī ne reizi neizvēmos, bet migrēna un slikta dūša katru reizi liecināja par to, ka tas tulīt, tulīt notiks. Fake news.
Visu to laiku bija ļoti sintētiska sajūta pašai, to īsti nemācēšu paskaidrot, bet jutu, ka ķīmija ir ieksā. Un, anyway, man arī negribas domāt par to, kas tur IR iekšā, ņemot vērā Zolofta cenu gan pie mums, gan ASV. Pēc lietošanas beigām garastavoklis uzlabojās jau tādēļ vien, ka nejutu nelabumu un to sintētikas piegaršu dzīvei.
Otrajā depresijas vilnī (pēc šķiršanās un viena cita pārdzīvojuma), atļāvu sev 3 nedēļas nogulēt gultā. Un tad atradu darbu. Jā, tas nebija trrrrr, hahaha un lalalalala instant fake smile moments, jā, dazreiz sanāca pāršaut pār strīpu ar vīnu. Jā, tas nebija ātri un nesāpīgi, citreiz majās priekšmeti mācījās lidot, klad biju viena, citreiz kaimiņi klausījās gaudošanu. Bet salīdzinot abas pieredzes, es viennozīmīgi secinu, ka AD nav man.
Kā jau te minēja - tas ir plāksteris. Bet, nu, citiem arī plāksteri palīdz sadziedēt brūces. Galvenais atrast ārstu, kam uzticēties, bet tas jau arī to visu padara sarežģītu - man arī AD izrakstīja mediķis. Kuram ārstam pieder tā lielā taisnība, man nav ne jausmas, bet zinu gan gadījumus, kad ārsts pārspīlē ar medikamentiem un parvērš cilvēku par dārzeni, gan tādus, kuros bez mediokamentozas ārstēšanas neiztikt un tā ir devusi lieliskus rezultātus. Galu galā - lēmums lietot vai nelietot AD ir jāpieņem atkarībā no tā, cik ļoti Tu uzticies savam ārstam. Ja ir šaubas, labāk nomainīt ārstu. Bet nevajag arī iekļauties arī kaut kāda alfa dzīvnieku barā un neārstēties vispār - nav obligāti jātiek galā pašam. Bet ir riktīgi forša sajūta, ja tas izdodas. :)

mani satrauc tie murgi sapnji, ja partraukshu lietot ne antidepr, kurus es reddzu nelietojot zales. Tagad i r labak. vieglak cinities. bij reize kad vemu nezinu vai no zalem vai no ka bet ta bij tikai viena reize. un kad uzsaku lietot zales pirmaja diena viss griezas nevareju gulet arstei neko neteicu p alavos uz arsti tagad jutos labi ar zalem. soreiz gan nepartraukshu dzerty bija man jau maciba kas ir ja partrauc dzert.

Dīvaini, ka palielina devu, ja jau tā cieš no blaknēm ar iesākuma devu :-|

Meitenes, milzīgs paldies par jūsu dalīšanos pieredzē :)
Tām, kuras rakstīja vai bail no atkarības - ir, jā, jo vispār ar tēmu antidepresanti nebiju diez ko saskārusies. Agrāk biju pilnīgi pārliecināta, ka tos izraksta psihologs / psihoterapeits, sastādot ārstniecības kursu, tāpēc man bija viegls šoks, ka ģimenes ārste tik ātri un vienkārši kā risinājumu piedāvāja to. Es tiešām uzticos savai ĢĀ, un man viņa patīk, iespējams jau ka viņai bija kādas aizdomas iepriekš, ka man vajadzētu palietot, ja jau tā, bet radās tāds iespaids, ka tāds diezgan vieglprātīgs risinājums. Arī skaidrojuma par to lietojumu un blakusparādībām īsti nebija. Apmēram, ta it ka to nebūtu. Agrāk es ļoti ļoti gribēju lietot AD, bet kad reāli līdz tam nonāc, mazliet sāc raustīties. Jo no pieredzes stāstiem tā saprotu - tas ir ka līdzīgs narkotiku efektam.
Es patiešām arī ļoti labprāt ietu “parunāties” ar psihologu, ja vien tas viss nebūtu tik ļoti dārgi... jo lai reāli raksti risinājumu, vajag jau apmeklēt viņu vairākas reizes, taču cik esmu skatījusies, tas ir dikti dārgi. Lai gan šos ārstu apmeklēšanu atbalstu un neuzskatu par lieku laika tērēšanu arī veselām cilvēkam :)
Jebkurā gadījumā, saprotu lieliski, ka zālītes dzīvi neatrisinās, tomēr tas varbūt palīdzēs. Jo es gribu savest kārtībā ne vien stresa daļu, bet arī depresijas daļu, savu nervozitāti un citus simptomus, ar kuriem neiespējami sadzīvot man, kur vēl citiem l. Nevēlos, lai no manas “nenormalitātes” cieš partneris...
Vispār grūti iedomāties, ka Tev ir tik slikti l, un ārsts palielina devu, jā :O es gan jau uzreiz pārtrauktu dzert vienkārši!

BonecutieB, ja nav noslēpums, cik Tev izmaksā tās KBT sesijas? Izklausās tiešām labs risinājums.

Man tas zales isti nepalidz -neantid- bet bail no sekam ja nelietosu tapec labak lietoju, ka ir ar jums, te dazhas atsakas es gan neatteikshos vairs. vai nav bail no sekam kadas bus. ar vienu kaju esmu te ar vienu tur man ir tadas sajutas pagaidam tatad nozime ka vel jadzer. Miega zales ari vairs negribas dzert kā agrak mieriguums bija. patik shita labak.

Man arī ģimenes ārsts izrakstīja tieši paroxetin. Bet teica, ka mazāk kā 5 mēnešus nav jēga lietot. Es, šogad, aprīļa sākumā beidzu lietot. Svarā nepieņēmos, libido varbūt bija zemāks, bet noteikti, ka nebija nulles stadijā :-D un atmest nav grūti, ja vienīgi pats nesadomājas, ka būs citādi viss. Neredzeju nekādas pēkšņās izmaiņas, bet noteikti, šo 5 mēnešu laikā sakārtojās nervu sistēma, lēni, pamazām :) pazuda trauksme un viss pārējais. Vienīgi - beidzot lietot, sākā tādas kā “lomkas” ļoti slikta dūša bija un galva reiba aptuveni nedēļu. Bet, tas ir normāli, beidzot lietot diezgan stiprus medikamentus. Un atceries - antidepresanti vairs nav tas, kas bija pirms 10-20 gadiem :) ! Tie palīdz sakārtot nervu sistēmu, kad ķermenis un prāta ir apjucis! Nevajag baidīties no atkarības, milzu svara utt, jo tas viss ir mīts.

Dīvaini, ka palielina devu, ja jau tā cieš no blaknēm ar iesākuma devu.

Nu, viņa atsaucās uz to, ka pirmās 3-4 nedēlas blaknes esot gandrīz visiem, viņu vairāk interesēja mans mentālais strāvoklis, kas bija brutāli smags tobrīd - es nokļuvu slimnīcā, jo man bija depresija + VD un viena dienā vienkarši notirpa abas rokas un puse sejas...
Taisnība ir, ka AD ir jalieto ilglaicīgi, lai redzētu rezultātu, bet jau sakumā mani brīdināja, pa pēc pāris nedēļam devu var nākties palielināt, a la - skatīsimies, kā palīdzēs. Kad teicu, ka pirmās dienas man bija eiforija, viņa teica, ka tas esot placebo efekts. Lai nu kā, devu palielināja un tas "placebo efekts" uz mikli atgriezās, bet nelabums nepārgaja.
Tas Zolofts (Sertalīns) ir diezgan riebīgs preperāts, pie tam viņu pat nevar izmantot kā, piemēram, Xanax, lai norautu pauri. :D Atmetu viņa lietošanu pēc tam, kad braucot no Rīgas uz Liepāju autobusā un 3,5 stundas cīnoties ar nelabumu, lasīju forumā, laikam, drugs.com, citu cilvēku pieredzes. Nu, cilvēki, kas šo prepreātu lieto gadu un ilgāk no tā pēc tam nevar "nokāpt", tātad - atkarība ir. Man tobrīd bija "fuck this shit" moments un zolofts tika iemainīts pret... kaut ko citu, veselīgāku.

Nevajag baidīties no atkarības, milzu svara utt, jo tas viss ir mīts.

Nevajag sēt deiznformāciju. Tas tā, varbūt, ir dažos gadījumos, bet tie paši zolofta lietotāji varētu liecināt par ko citu, jo kāpēc gan ir withdrawal syndrome, ja tas neizraisa atkarību?

Agrāk biju pilnīgi pārliecināta, ka tos izraksta psihologs / psihoterapeits, sastādot ārstniecības kursu, tāpēc man bija viegls šoks, ka ģimenes ārste tik ātri un vienkārši kā risinājumu piedāvāja to.

Patiesībā jau nav īsti atšķirības, kurš izraksta. Pēc manas pieredzes, psihiatrs to arī dara diezgan ātri un "vieglprātīgi". Es agrāk pusaudžu gados domāju, ka veic kaut kādas smadzeņu pārbaudes un asins analīzes, un tad rūpīgi nolemj, kuras ķimikālijas dot. Bet patiesībā jau ārsts izraksta tās zāles, ar kuru ražotājiem ir kontrakts. Vēl man vienmēr ir licies interesanti tas, ka ir cilvēki, kuriem patiešām ir depresija, un ir tādi, kuri to notēlo, bet abiem izraksta AD. Tāpēc jāatceras, ka vislielāko atbildību tomēr Tu uzņemies pati par sevi.

Man bija izrakstīts Paroxetin kādu laiku pēc tēva pašnāvības, nevarēju tikt tam pāri. Nu es padzēru varbūt 2 mēnešus, jo nevarēju izturēt blakusparādības, jo man VISU laiku nāca miegs, varēju aizmigt darbā pie galda pulksten trijos pēcpusdienā un lai funkcionētu, dzēru enerģijas dzērienus. Ļoti veselīgi.
Atmešana bija murgs, jo ļoti reiba galva - tā, kā nekad mūžā nebija reibusi. Nevis tumšs gar acīm, bet viss apkārt griezās. Pretīga sajūta.