Antidepresanti

Situācija tāda, ka darbā stresa un pārslodzes dēļ radās nopietna trauksme, ķermenis sāk niķoties visos iespējamos veidos, piemetas citas kaites, reizēm lēkmēs sajūta tāda, ka miršu (tagad gn lēkmju mazāk, kā bija agrāk).

Tēma ne man domāta, pēc tava lūguma. Bet....nav vieglāk mainīt dzīvi, darbu ar stresaino apkārtējo vidi? Pat, ja antidepresanti kādā mērā uz laiku palīdzēs, ko tālāk.....pēc pusgada atkal ĢĀ izrakstīs ķīmiju?
Esi dzirdējusi reālus stāstus, kur darbinieks jaunā vecumā noķer sirdstrieku dēļ smagā, stresainā darba? Labāk mīli sevi un pamaini ko šādā plānā. Paņem pilnu mēnesi atvaļinājumu, kuru izmanto sev, nevis citiem darbiem :-)

RedJasper Autore jau laikam pati par sevi tendēta būt depresīva, citā darbā nebūs labāk, jo stress un pārslodze mūsdienās ir tikpat kā visur.
AD ir daudz un dažādi, to blaknes arī, uz katru jau arī savādāk iedarbojas, jālasa medikamentu apraksts.
Dzēru 1x, nosaukumu tagad neatceros, bet kaut kādus no vieglā gala, blakusparādības nekādas nebija, tāpat kā nebija arī īsti jēgas no viņiem. Pēc tam vairs pēc receptes negāju, jo tikšana pie tā ārsta bija ļoti sarežģīta.

Esmu lietojusi, bet neilgi. Ārstes nosacījums bija tāds, lai uz vasaru kad laiks saulaināks, siltāks es beigtu viņus lietot, ne,piemēram, rudenī. Lietoju kkādus 3 mēnešus sākot no marta un kopumā bija 3 dažādas tabletes t.sk. arī antidepresanti. Katrā ziņā tagad ir labi un pagājuši jau pāris gadi, bet nu ir mainījusies arī mana attieksme pret dzīvi.

Manām nosaukums ir Paroxetin, es tā kā mēģināju lasīt, bet no sastāva tāpat neko nesaprotu un blakusparādības principā atzīmētas kā visur citur zāļu instrukcijās. Es nezinu, vai šīs skaitās no vieglā gala vai nē...
Mani vairāk sabiedēja pieredzes stāsti par libido zudumu, svara uzņemšanu un nespēju beigt lietot. To nu es noteikti uz vasaru nevēlos, teikšu kā ir.

Nu ja tik ļoti no tā visa bail, tad nelieto. Man bija tik slikti, ka bija pilnīgi vienalga uz to. Tik vien kā miegs pēc darba reizēm ļoti nāca, bet citādāk - nekādu izmaiņu.

Mani vairāk sabiedēja pieredzes stāsti par libido zudumu, svara uzņemšanu un nespēju beigt lietot. To nu es noteikti uz vasaru nevēlos, teikšu kā ir.

Tas ir vienīgais, kas Tevi baida? Iespējama smadzeņu nedarbība Tevi nebaida?

Manuprāt, labāks un ilgtermiņa risinājums par AD ir psihoterapija. Tieši tā es atbrīvojos no AD lietošanas. Jo bija izrakstītas zāles, sāku lietot, un pavisam drīz parādījās tik daudz neciešamu blakņu.. ka sapratu, ka AD galīgi nav priekš manis. Un to, ka ja vien var atrast kādu citu risinājumu - ir jāmēģina! :-)

Esmu lietojusi, vairākus kursus ar pārtraukumiem, kopumā vairāk par gadu. Tas bija kādus 3 gadus atpakaļ. Antidepresanti man bija noteiktas slimības dēļ un tā nebija gluži depresija.
Blaknes pārtraucot tiešām ir iespaidīgas, tik ļoti, ka apdomātu, vai lietotu tās vispār. Sākumā jā, ir labāk, bet devas pamazām jāpalielina, lai efekts saglabātos. Pēc tam arī tas vairs neko nedod. Un viss atgriežas..
Par svaru, lietojot AD, tas tieši kritās, notievēju īsā laikā, lai gan tas vispār nebija pašmērķis, ēstgriba bija stipri samazinājusies, dēļ tā arī bija miega problēmas.. bet savu tiešo funkciju AD pildīja labi, sākotnēji. Lai gan kā viena no AD blakusparādībām ir iespējama dzirdes pasliktināšanās, interesanti, ka pēc AD lietošanas man dzirde palika daudz jūtīgāka, nezinu kā izskaidrot, bet ja man agrāk netraucēja kaut kādas fona skaņas (kas parasti citiem cilvēkiem vienā telpā ar mani netraucē), tad pēc AD lietošanas - viss traucē un uzvelkos par to, trauksmainība.
Par emocijām - vispār esmu emocionāls cilvēks, bet, lietojot AD, emociju bija ļoti maz. Gan negatīvo/gan pozitīvo. Tas bija tāds pofigisms par visu, kas notiek apkārt. Ne pacilātums, kā citi apraksta, bet tieši tāda patīkama vienaldzība. Lai gan atkārtošu, pēc dabas esmu emocionāla un tāda, kurai "viss uz sejas rakstīts", grūti noslēpt emocijas.
Tas īsumā, bet nu, protams, tas viss ir ļoti individuāli, jo AD pēc savas būtības mēdz būt ļoti atšķirīgi (SSAI, TCA, SNAI utt.) un pat tās pašas blakusparādības no viena preparāta dažādiem cilvēkiem - var būt pilnīgi atšķirīgas.

Vēl atcerējos, no blakusparādībām - krampji, tieši atslābuma stāvoklī, parasti plaukstām. Protams, acu zīlīšu paplašināšanās, tās bija milzīgas. Un vēl viena izmaiņa, kas ar mani notika pēc AD lietošanas pārtraukšanas - esmu kļuvusi ļoti, ļoti salīga. Tiešām ļoti, ja citiem ir karsti, man ir pat ne silti, bet vēsi. Agrāk bija otrādāk.. un vispār nebiju salīga.

no pirmā 'plikā' AD nejutu neko. pēc tam ir bijušas kombinācijas ar neiroleptiķiem. nekādas TĀDAS blakusparādības nav bijušas.

leni,Tu droši zini, ka viss iepriekš minētais ir tieši no AD?
Jo vairāk lasu, jo vairāk pārliecinos, ka nesākšu laikam lietot... jo šobrīd ir tā, kad uznāk melnais periods, ļoti gribu beidzot savest sevi kārtībā un beidzot saņemties iziet kursu, bet kad ir labāk šķiet - vai tiešām sevi tā jāmoka. Jo ja tā pafilosofē- šausmīgi, cik iekšējā un garīgā pasaule mums dod “melnos”... šķiet, ka visas tās muļķības ir galvā, bet kad skaties, ka cilvēks Tev blakus nedz raud, nedz aizsvilstas pie katra sīkuma, nedz domā par nāvi, saproti, ka Tev tiešām kaut kas nav kārtībā.

Manuprāt, nepareizi tev ir iestāstīts. Ja pēc tiem mēnešiem - pat ja veiksmīgi spēsi nomest zāles un tieši nebūs palicis sliktāk, kā arī pārējās blaknes - tad ja atgriezīsies darbā, mājās, nu visur visur uz tādu pašu situāciju, kas bija, tad viss kaķim zem astes. Tas nebūs - palietoju, jūtos feini, tagad man būs vienmēr feini. Nu jā, tikai vēl citas problēmas klāt būs. Es teiktu, ka šis jau nu ir gadījums, kad var mainīt apstākļus - nav avārija, nav vēl kaut kas traģisks, ko nu mainīt nevar un ko tiešām būtu jāapsmadzeņo - nesaku, ka tāpēc jālēkā smaidot, bet veids, kā sakārtot trauksmi ir cits, to vari tu pati praktiski mainīt.
Par blaknēm varu no viena kā drauga pieredzes pastāstīt. Sāka it kā ar nekaitīgām, bet aizgāja uz citām. Tad meta nost un bija trakāk nekā sākšanas brīdī. Ļoti, ļoti jāskatās, kas tieši sastāvā. Tāpat ārstam vieglāk izrakstīt tabletes, ne loģiski apdomāt visu secību. Sīkāk par izpausmēm labāk nebiedēšu. :D
Iesaku sākt ar terapiju, jo raksti, ka nekad neesi izrunājusies par to, kas tevi tur uztrauc un nomāc, tad nu to varētu mēģināt. Iespējams arī palīdz psiholoģiski, jo būsi no sevis izdabūjusi daudz ko laukā, ja tā var teikt.

vēl man ir nelielas aizdomas (bet tikai aizdomas), ka dažam (un tikai dažam) tās blakusparādības parādās, jo ir izlasīts/dzirdēts, ka tā var būt ;)
tāpat kā par zāli - visiem jānākot smiekliem un gļukiem, tad nu visi smejas.
tāds placebo princips

Sveika! Lietoju AD vairāk kā divus gadus, sākumā intensīvi un ar laiku, samazinot devu. Blaknes nebija tik ļoti izteiktas. Bija liels miega bads un neliela aizture uz loģiski saprotamām lietām, varētu teikt bija problēmātiski koncentrēties, bet nu pēc zāļu lietošanas, viss nokārtojās. Ieteiktu mazak koncentrēties uz apkārtējo pieredzi, jo katram šis viss ir nedaudz savādāk (tajā skaitā, organisma reakcija uz zāļu iedarbību un atlabšanas process kā tāds). Viss ir atkarīgs no tevis pašas. Ja jūti, ka vajag nu tad dari visu savā labā. Es jūtos labi un tiešām esmu pateicīga savai ĢA par to, ka nosūtīja mani pie psihiatra, kurš nozīmēja AD. Protams, ka ar AD nebūs gana, jādomā par papildus nodarbēm prāta nomierināšanai - sports, grāmatas, pastaigas, psihoterapeits :-)
Bet nu mana gadījumā, cīnījos ar veģetatīvo distoniju. Likās, ka nav nekā trakāka, tamdēļ pat bija vienalga par tiem blakusefektiem.
Lai izdodas rast mieru,
Madara

Esmu lietojusi ilgstoši Zoloft, bet metot nost nekādu blakņu vai izmaiņu. Tas ir individuāli. Vairs jau labu laiku nav nepieciešams.

AD reiz izrakstīja psihoterapeits pie trauksmēm + panikas. Vispār draņķīgs periods tas bija.. liku lielas cerības, bet vairāk par 1/4 no tabletes uzņemt nespēju, t.i., paliku vēl nervozāka, naktīs negulēju, domas šaudījās, sirds dauzījās, daudz raudāju.. Man ar to nekas labs atmiņā nepalika, tā vietā pazuda arī dažas labās lietas, piemeram, nespeju sasniegt orgasmu, un sekss vairs nesagādāja nekādu baudu.
—
Mēnesi es tā ekperimenteju ar devām + nomainīju citu AD, bet nekā. Ar dakteri nolēmām, ka turpināsim tikai ar psihoterapiju, tas bija pareizais lēmums un mums izdevās!

Tiešām papļāpāšana ar psihoterapeitu var kādam līdzēt?

Saubos.. vai pieredzes stasti dikti lidzes, jo depresijas/trauksmes arstesana ir nedaudz individuala padarisana. Cits tiesam jutas labak pec sarunas ar psihoterapeitu, citiem palidz zaales, citiem pat taas isti nelidz.
Ja neuzticies savam arstam, iesaku atrast citu.
Mes jau te nevaram uzminet, vai Tev ir depresija.. ja ir.. cik smagas pakapes utt.

Kas tev rada trauksmi, domas vai kas cits? man ari agrak bija trauksme, izvizinajos pa visam slimnicam, pedeja bij pati labaka, tagad esmu daleji vesela, ppat foruma vairs nerakstu. Pedēja slimnica atradu labu arstu. Padoma ka vari parverst savu trauksmi novirzot uz kko citu medite tas man palidz. noklausies kadu muziku paskaties kadu neparastu filmu, multfilmu tas ari palidz. bet ja lekme bus lid slimnicai mekle laicigi arstus ej pie visiem pec kartas. megini visu un skaties kas tev palidz. man domas palidz novirzit muzika bet tad aiziet shiris muzikku nevaru paklausities tad kraasoju kkta aptuveni ta.

darbs un parslodze taa ir pirma pazime ka sekos kaaut kas cits vel