Es biju ļoti ļoti pret to, ka vīrietis klāt dzemdībās man, ko tad viņš tur darīs, labāk, lai es viena, lai nav jāredz viss, utt.
Paliku stāvoklī, pienāca dzemdību diena un ziniet, tāds miers pārņēma, kad zināju, ka viņš būs blakus no a-z, kad satvēra roku, masēja muguru, pienesa ūdeni, riekstus, pat maizītes štopējām vienā brīdī. :D
Viņš man bija liels palīgs, jo es nevienā neklausījos, raudāju un rāpoju pa sienām, es biju liela histēriķe, personālu nedzirdēju, bet viņu gan. Un, kad meita piedzima, tāda laime un prieks bija gan man, gan viņam.
Es tiešām nezinu kā būtu tikusi galā bez viņa, manuprāt, dzemdībās vajag kādu atbalsta personu, nu, ja draugs negrib tas būt, tad tiešām - draudzene vai mamma, jo tomēr, ja būsi viena - kontrakcijas mēdz būt ilgi un mokoši, es neko pati nevarēju izdarīt, es tur vnk būtu ļoti daudz stundas raudājusi bez mitas, ja būtu viena :D