Būt skarbai, izteikt savu viedokli

Es varu pateikt ļoti skarbi, bet visbiežāk izvēlos iet diplomātisko ceļu, neaizskarot nevienu personīgi. Tāpēc, ka labi apzinos, ka ja šo cilvēku aizvainotu, tas nekādi neietekmētu situāciju, kurā esmu un dēļ kuras ir radusies šī vēlme kaut ko teikt.
Pati, pēc dabas, esmu mierīga. Ja kāds man pasaka ko sliktu, vai aizvaino, parasti, tas mani paķer uz izbrīnu, vai sasmīdina, jo neesmu gaidījusi. Ilgi par to nedomāju, jo tās ir otra domas vai pieklājības līmenis, kuras vairāk pasaka par pašu izteicēju, ne mani.

Kādreiz biju maiga un arī neko pretīm nevarēju pateikt, bet dzīve un darbs piespieda būt skarbākai tāpēc tagad varu pateikt, ja kaut kas nepatīk vai neapmierina. Bet bieži vien pieturu muti tikai tāpēc, ka zinu, ka tas varētu izraisīt otram cilvēkam nepatiku un man nepatīk strīdēties.

Tā ir laba īpašība.

Pie sirds es tikpat kā neko neņemu, dzīve ir piespiedusi uzaudzēt dikti biezu bārdu. Ir ļoooti jāpacenšas, lai mani aizvainotu vai sarūgtinātu. Tāpat neesmu arī skarba, daudz paturu pie sevis, saku tikai tad, ja tas tiešām ir kas svarīgs.

dzīve ir piespiedusi uzaudzēt dikti biezu bārdu

:-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D

Oi Dieniņ:-DGribēju teikt ādu:-D

Tā bārda

:-D:-D:-D

Esmu temperamentīga, spītīga un lecīga.
Ja man kaut kas nepatīk vai kāds ir aizvainojis, sprāgstu kā atombumba. Zinu, ka tas nav labi un cenšos ikdienā savaldīties.

Vismaz tagad zinu kādēļ Končitai ir bārda:-D

Viss atkarīgs no situācijas, un cik ljoti tas skar mani. Ja ljoti tad varu visu acīs pateikt ko domāju, normāli, argumentēti un nepaceljot balsi. Ja tas neskar mani nekādā mērā, vai manus tuvos, nelienu.

Reizēm ir arī labi mācēt paklusēt. Man bieži nākas sevi pieklusināt, lai visi draugi mani nepamestu un darbā neienīstu. Es reizēm pat negribot pasaku lietas tā, ka otra puse apvainojas. Labi, ka ātri to arī sajūtu un māku arī atvainoties, esmu tiešām nesusi pat šokolādi kolēģei. Pie šī ļoti, ļoti strādāju:-)

Atkarīgs no tā, ko Tu saproti ar “skarbums”. Ja tā reāli ir vienkārši rupja un aizvainojoša runa, tad, manuprāt, bez tās var mierīgi iztikt. Bet arī citādi, man liekas, ka var būt atklāts un izteikt savas domas bez tā skarbuma un aizskaršanas.

Tas vienkarsi ir jaaiemacaas. Man ari savulaik bija gruti, bet tagad vienkarsi paaraavu kontaktu ar cilvekiem kuriem mani vajadzeja kad makaa robs vai garlaiciba. Ja man kaut kada attala pazina tagad izlugsies 10 eiro tad nedosu nemit veraa ka esmu aizdevusi ieprieks un atpskal nekad nedabunu!

Nav sirdsapzinjas un nospljauties par aizvainotaam dveeseleem :-D

Bieži vien visu pasaku īsi un konkrēti, bez izskaistinājumiem un puķītēm. Tas varbūt dažreiz izklausās skarbi, bet vismaz zinu, ka visbiežāk tas ir nepārprotami. Tāpat arī tagad uzreiz pasaku, ja par kaut ko ir kādas aizdomas, neskaidrības vai tml., jo, acīmredzot, tā ir pareizāk un labāk. Katrā ziņā, nav bail izteikt savu viedokli, bet bieži vien domāju - vai tas ir nepieciešams, ko mainīs tas, ka pateikšu, ko domāju?
Bet forums ir kaut kas pilnīgi cits, jo šeit visbiežāk tikai atpūtinu smadzenes vai izlādēju kādas emocijas :D

Manuprāt, ir liela starpība starp būšanu skarbai un sava viedokļa izteikšanu, vai drīzāk pastāvēšana par savu viedokli. Pirmais, vismaz manās acīs, ir kas ļoti negatīvs un nesaprotu, kāpēc daži cilvēki savu nekaunību un brīžus, kad labāk vajadzētu paklusēt, attaisno ar "es vienkārši izsaku savu viedokli." Izteikt viedokli un arī pastāvēt par sevi var arī pieklājīgi, labi, ja otram nepielec pieklājīgi, tad rupjāk. Iemācīties.. Laikam metot pie malas visus tos ko gan par mani padomās, ja nu apvainosies, nu.. Domājot par sevi vairāk, kā par otru, īpaši gadījumā, ja kāpj uz galvas. Manā gadījumā problēma ar šo ir tā, ka es bieži paklusēju, kad labāk runāt pretī tādēļ, ka negribu izraisīt konfliktu, jo ja es sākšu daudz runāt un man vēl runās pretī, es pateikšu ļoti, ļoti riebīgi. Un negribās to konfliktu. Es arī mācos. Un re - piemēram, šeit ir tas, par ko rakstīju sākumā - labāk pieturēt muti un saprast, ka vari aiziet par tālu, nevis būt lecīgam un attaisnoties ar "nu es taču esmu atklāta."

Ja manu viedokli neviens neprasa - paturu to pie sevis. Nemēdzu nevienu mācīt vai izteikt savus novērojumus, pārmest kaut ko kādam tāpat vien, jo man kaut kas vnk nepatīk. Taču, ja kāds grib iesaistīties diskusijā ar mani, uzzināt manu viedokli - nebaidos no sava viedokļa, labprāt izsakos, un daru to diezgan skarbi (ne "caur puķītēm").

Es tieši pretēji, mācos biežāk paturēt savus skarbos izteikumus pie sevis. Jājūt ir vieta un laiks tam, agrāk nejutu, uzskatīju, ka esmu super atklāta un teicu visu uzreiz un diez gan uzbrūkoši. Protams, tagad esmu palikusi mierīgāka un gudrāka, bet tāpat mainīties uz 180 nevaru un ik pa laikam dzirdu no cilvēkiem, ka tam vai tam ir no manis bail, kas mani, protams, neiepriecina, jo pēc savas būtības jau esmu jauks cilvēks :D Īsāk sakot, jāatrod zelta vidusceļš, es vēl meklēju.

Katram ir iespēja izteikt savu viedokli vai būt skarbam neatkarīgi no situācijas. Tomēr visaugstāk vērtēju tos, kuriem nav nepieciešams savu vedokli vai skarbumu parādīt. Un arī pati tāda esmu. Plus labestība ir visskaistākā cilvēka īpašība. Ne jau Tev ir jājūtas slikti, ka nespēj kādu aizvainot, vai naski pastāvēt par savu viedokli VISUR..