Dārgā Duuja, cieņa vai necieņa, to izkrāso katrs pats, bet tā vienkārši ir. Ir cilvēki, kas domā savādāk vai par citām lietām. Kas ikdienā noskrienas, kam dienā par maz stundu. Kas citur redz jēgu dzīvē un galīgi nevienam nemālē acis. Un tādi cilvēki laiku tver ne tik konkrēti kā apkārtējie. Šis te viss nav par mani, es tik pazīstu vēl divus tādus konstantos kavētājus un šie ir mani secinājumi.
Svarīgus notikumus es cenšos nekavēt, tāpat nelad nekavēju norunātās tikšanās profesionālaja jomā - gudri to ieplānoju, lai stabili būtu visam gatava. Bet darba laika sākums, transports un citi dzīves sīkumi... oh, well, nav jau tik daudz svara laika daudzumam, kas kaut kur tiek pavadīts darot kaut ko, cik padarītā rezultāts.
Es aizfilozofējos. Protams, nav glīti, ka uz Tevi gaida vesels autobuss (un savu ieteikumu jau minēju), bet to nevajag kaut kā īpaši arī uztvert. It kā cilvēks pamostos un sēdētu kaut kur at domu: “Yes, beidzot ir iespēja izrādīt savu necieņu.” Nu, tādi cilvēki, kas vienmēr kavē par to vispār nedomā, viņi ir notikumos iekšā, vismaz tāds ir mans novērojums.