Viena

Ieteiktu sakārtot attiecības pašai ar sev, tad secīgi sakārtosies arī attiecības ar visiem pārējiem.
Mīli, ļoooooti mīli sevi, esi sava labākā draudzene, draugs, mamma un tētis - all in one. :-)

Draudzenes nav domātas tam, lai visu laiku Tevi uzmundrinātu. ;) Tā ka varu vien piekrist iepriekš izskanējušai domai, ka vislabāk ir mīlēt sevi - rūpēties par sevi, savu pašsajūtu, ne prasīt, ka to darīs kāds cits.
.
Un, ja attiecības ar puisi jūk - lai jūk. ;) Arī būt vienai ir forši. Noteikti foršāk par attiecībām, kas saglabātas ķeksīša pēc. ;)

Ja tu viena pati nespēj būt laimīga un pašpietiekama, tad neviens cits tev tā pa īstam nespēs palīdzēt. Skumji, ka tavi vecāki to nav tev ieaudzinājuši. Ja tev nepatīk laiku pavadīt vienai, tad miljons draudzenes un puisis tāds plāksterītis pašapziņai vien būs...

switched on, paldies, padoms gan lielisks...laikam tā mīlestība pašai pret sevi mazliet noplukusi. Labi, ka ir kāds, kas atgādina. Īpaši likšu šo aiz auss. (l)
nerātnā, es nelūdzu kādu būt blakus un rūpēties par manu pašsajūtu, to es pati varu. Es tikai lūdzu nepamest tad, kad man gribas parunāties, kad man gribas, lai man sastāda kompāniju kādā kafūzenē. :)
Par attiecībām piekrītu - ja jau tās jūk, tad izjuks ar un nebūs bijušas noturīgas. Meitene viena pati nevar censties saglābt kaut ko.
Vasja, nav runa vispār par to, vai man patīk vai nepatīk
pavadīt laiku vienatnē. Arī to es lieliski protu. Bet domāju, ka katram tikpat patīkami izlīst no savas alas un būt kopā ar draugiem, bet tagad tāda sajūta, ka tie kaut kur nozuduši.

Ja tu viena pati nespēj būt laimīga un pašpietiekama, tad neviens cits tev tā pa īstam nespēs palīdzēt. Skumji, ka tavi vecāki to nav tev ieaudzinājuši.

Tas ir apmēram no sērijas, ka homosexualitāte ir iegūta dzīves laikā, pateicoties, piem., profesijai, ar ko nodarbojas. Spriežot pēc pilnīgi visiem līdz šim uzrakstītajiem komentāriem, atskaitot autores komentāru, saprotams, kāpēc ir vesels bars ar meiteņu, kuras sēž vienas pašas internetā un kurām apkārt pilnīgi neviens nav vajadzīgs. Un tādā padarīšanā kā forumi šādu cilvēku īpatsvars ir daudz lielāks nekā reālajā dzīvē.
..
flyingbirdie, Tev ir jāsadraudzējas ar kādu. Un šādos gadījumos Tas pat ir jāuzspiež sev kā obligāts pienākums, citādi vairāku gadu garumā sekas var būt neprognozējamas.

skudrulāci, kur Tu rauj šitās pērles? Tieši pienākums draudzēties ir kā tāda dzīves laikā iegūta homoseksualitāte darba pienākumu dēļ. Nevar cilvēks paskatīties apkārt un nolemt "Tā, rekur Pēterītis, es tagad draudzēšos ar viņu". Cilvēkiem, protams, ir nepieciešams socializēties, taču tas notiek ar visiem, neatkarīgi no tā, cik liels tas cilvēks ir vienpatnis - veikalā, darbā, skolā, uz ielas, visur mēs socializējamies. Mums ir paziņas, kolēģi, kaimiņi ar ko pārmīt dažus vārdus, lai nezaudētu spēju komunicēt, taču, šie cilvēki neaizvieto draugu funkcijas. Pilnvērtīgam cilvēkam ir jāspēj kādu laiku (Es runāju par nedēļām un pie vajadzības, arī dažiem mēnešiem), pavadīt arī bez draugiem. Ja cilvēks nespēj ilgāku laika periodu pavadīt viens, zināmā mērā ir traumēta viņa funkcionalitāte, kas pāris vārdos nozīmē to, ka, ja autore neiemācīsies kādu laiku pabūt arī viena ar sevi, viņai būs ļoti apgrūtinoši, piemēram, aizbraukt uz kādu studentu apmaiņas programmu, jo automātā iestāsies nomāktība un viss cits, kas traucēs normāli izpildīt uzdevumu, kura dēļ viņa būs aizbraukusi. Radot sev atkarību no citiem cilvēkiem un pēc tam viņus nesatiekot kādu laiku, sākas lomkas kā no jebkuras atkarības un tas traucē pilnvērtīgi dzīvot.
Jā, katram cilvēkam kādu draugu vajag, bet nav tādas lietas, kā pienākums draudzēties. Ja ir draugi, forši, ja nav - iemācies justies labi ar sevi vienatnē, līdz kāds draugs atradīsies.

Visām, atskaitot autori, varu pateikt tikai vienu: nepasludiniet savu būtību par normu un necentieties to uzspiest visai pārējai pasaulei. To pašu varu pateikt arī visiem tiem, kas ir kā autore.Un Alexxai varu veltīt īpašus vārdus: Tu esi bīstams cilvēks, jo radi gudra cilvēka iespaidu un sabiedrība Tev pārsvarā uzticas. Bet es šeit neko neizmainīšu.

Skudrulāci, skudrulāci, izgāju es svaigā gaisā, padomāju un sapratu interesantu lietu. Ir tādas vietas, kur apgalvojums, ka cilvēks viens ir nepilnīgs, ka viņam obligāti vajag vēl kādu un apgalvojums, ka vardarbība ir pieņemama, pat vajadzīga (Tavs nesenais apgalvojums diskusijā par vardarbību pret sievietēm), iet roku rokā ikdienā. Tie ir krīzes centri vardarbības upuriem...
Mums te forumā bija arī psiholoģijas speciāliste, niku neatceros. Atnāks no rīta un pastāstīs, var cilvēks viens labi dzīvot, vai tomēr viņam vajag būt atkarīgam no citiem emocionāli.

Skudrulacis, o mai gāš. Kā tu no mana komentāra par pašpietiekamības izjūtas nepieciešamību savilki paralēli ar pilnīgi debīliem uzskatiem par homoseksuāļiem?! Kaut kāds dîvains talants tev.

Alexxa, man jau prieks, ka, izejot svaigā gaisā, Tu sāc domāt par mani! :) Tomēr atklāšu, ka Tu domāji par Tevis radīto manu tēlu Tavā apziņā. Vardarbības upures varētu būt speciāls gadījums tēmas pamatdomai, taču šajā gadījumā es par tādiem gadījumiem nerunāju.
..
Vasja, laikam ar Tevi tik traki nav, ka vismaz tos uzskatus par homosexuāļiem atzini par debīliem. Bet pēc šāda atzinuma Tu droši vien neparko negribēsi atzīt savilktās paralēles.

Paldies, pilnīga novirze no tēmas... :D

flyingbirdie, no kuras pilsētas esi un cik Tev gadu?

nevar cilvēks paskatīties apkārt un nolemt "Tā, rekur Pēterītis, es tagad draudzēšos ar viņu".

Es ieteikumus "sadraudzēties ar kādu" gan neuztveru tik tieši kā ar pirkstu norādīt uz jebkuru sev simpātisku cilvēku un ar kaujas saukli "es izvēlos tevi - pikačū!" iet un draudzēties.
Tomēr mana pieredze liecina, ka tad, ja ļaujamies, pie draugiem tik ir diezgan vienkārši. Kolēģes diezgan bieži aicina kaut ko kopā darīt, es uz to atsaucos varbūt vienu reizi no septiņām. Man neprasās, man īsti nevajag, bet ja būtu draugu meklējumos, oi, kā vēl ietu! Kolēģi, skolasbiedri, kursi vai pulciņi, tur visur ir cilvēki, kas labprāt draudzēsies, vajag tikai ļauties. ;-)

Eva99, Rīga, 18 :-)

lūdzu nepamest tad, kad man gribas parunāties, kad man gribas, lai man sastāda kompāniju kādā kafūzenē.

Paprasīt sev sastādīt kompāniju Tu vari, bet pieprasīt gan nē. ;) Katram ir sava dzīve un pieprasīt, lai kāds savu laiku obligāti veltītu Tev, nav forši. ;) Nez vai Tev pašai patiktu, ja kāds pieprasītu no Tevis to, ko Tu nevēlies dot. :)
.
Iespējams, no pieņēmuma, ka draudzenei ar Tevi jāsēž kafūzī, rodas arī tā pamestības sajūta. Bet kafūzenē lieliski vari sēdēt arī viena pati savā kompānijā. Nevienam nav Tev jāsastāda kompānija, un Tev arī piespiedu kārtā nav jāsastāda kompānija citiem. ;)

nerātnā, cik ilgi Tu vienā komentārā malsi vienu un to pašu (bija mana pirmā doma, kad palasīju) :D jo es sapratu arī ar vienu teikumu.
Taču man ir savas domas:
1) Paprasījusi jeb labāk skanētu - piedāvājusi esmu savām tuvākajām draudzenēm aiziet kaut kur pasēdēt vairākas reizes. Kur vispār teikts, ka esmu to pieprasījusi? Tur jau tā lieta, ka sāpīgi ap sirdi ir palicis, ka piedāvāju vairākas reizes un man atsaka, neiešu jau uzspiest, taču arī vairs nepiedāvāšu, jo skaidra jau atbilde.
2) Nav problēmu sēdēt kafejnīcā vienai. ;) Daudzas lietas bieži esmu izvēlējusies darīt viena, taču no sirds vēlos reizēm arī kādu, kas sastāda kompāniju, jo tā taču jautrāk. Labi, varbūt neizvēlējos pareizo izteicienu - kādu, kas sastādīs kompāniju. :P Ok, vēlos vienkārši kaut ko darīt ar kādu kopā. Domu tak saprati.
Ehh, taču ne par to runa. Cerēju, ka šajā diskusijā kaut kādā veidā palīdzēs ar padomu, bet drīzāk nospiež ar morāli.. :-):-D

Ja Tavam piedāvājumam 'aiziet kaut kur pasēdēt' ir tikai viena pareizā atbilde un par citu Tev paliek sāpīgi ap sirdi tiktāl, ka Tu apvainojies un vairs nepiedāvā kopīgas aktivitātes, tad patiesībā tā ir prasība 'ar mani tupēt kafūzī'. ;)
.
Lai gan varbūt Tev ar draudzenēm nav vairs pa ceļam vienkārši. :) Ko gan varu zināt, vai un kas jums ir kopīgs un kas atšķirīgs. ;)

Sveika! Es tev ieteiktu izraudāt visu kas sāp.. Ja gribas raudāt, raudi. Jo, ja nebūtu problēmas ar sevi tu neraudātu un izbaudītu laiku vienatnē.. Kad esam vieni, tad tikai varam ieskatīties savā dvēselē un redzēt kas nomāc un tas ir tikai pareizi tikt pāri vienai pašai. Cilvēki apkārt ir tikai plāksteris tavai brūcītei...Esmu bijusi tavā situācijā. Noteikti dvēselē ir kāda problēmiņa. Ja vēlies sīkāk par šo, uzraksti man personiski.Parunāsim :-)