Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Man ir depresija

 
10 gadi
Reitings 4591
Reģ: 29.01.2009
Sveikas!
Šī ir mana atzīšanās diskusija. Saprotu, ka priekš svešiem cilvēkiem šāda atzīšanās neko neizsaka, bet šo forumu lasa arī mana māsa (kurai vakar par šo nedaudz ieminējos, bet redzēju, ka nesaprot nopietnību, bet es jau arī baigi neizpaudos ar stāstiem, jo man ir grūti par šo tēmu runāt - uzreiz asaras pa gaisu) un šis, laikam, ir kā kliedziens pēc palīdzības. Aicinu diskusijā piedalīties tos, kam ar depresju ir bijusi tieša vai netieša, bet saskare, jo citi vienkārši nesapratīs.
Aizdomas par to, ka man varētu būt depresija parādījās pirms kāda pusotra mēneša. Visu pārējo laiku domāju, ka man vienkārši ir dzīves apnikums, besis, motivācijas trūkums, enerģijas trūkums u.t.t. Vispār, šis viss, pamazām, aizsākās jau pirms kāda pusgada.. Aizdomas par depresiju (man pat nebija izpratnes kā tas īsti izpaužas) radās tāpēc, ka centos saņemties un " domāt pozitīvi" , vienkārši darīt/rīkoties nevis sēdēt un ņaudēt, rast sevī prieku u.t.t., bet tas viss darbojās uz maksimums divām dienām un tad es atkal pamodos ar domām - kā lai saņemas un normāli nodzīvo šo dienu, kā lai piespiež sevi izkāpt no gultas, izmazgāt matus, sataisīties lai izskatos pēc cilvēka un doties uz darbu. Tā iekšējā sajūta - to nevar izteikt vārdos, mani ir tā kā pārņēmis kaut kas - nezinu kas. Tieši iekšējās sajūtas man lika saprast, ka TAS IR NOPIETNI! Tas nav kaut kāds besis - parastais. Dzīvē ir bijis visādi - esmu visādi jutusies, gan bēdu pilna, gan bez motivācijas, gan sagrauta, bet šādi jutusies es neesmu NEKAD. Turklāt, vienmēr visas sajūtas ir pārgājušas, bet šīs sēž iekšā un prom netaisās. Un paliek arvien sliktāk, termiņš uz kuru izdevās rast sevī pozitīvismu samazinājās jau vairs tikai līdz vienai dienai un nu jau es pat vairs vispār nevaru rast spēku saņemties pat uz 10 minūtēm, šīs nedēļas laikā strauji krītas apetīte (man vienmēr ir paticis ēst), pavasara pirmā saule un siltums mani vinmnēr cēla spārnos, tagad - nekā, nekādu emociju. Jā - forši un tas arī viss, tā it kā tas mani neskartu un tā ir ar dažāda veida situācijām, kas man kādreiz lika smaidīt vai radīja prieku. Ļoti dīvaina situācija bija no svētdienas un pirmdienu - svētdien es biju priecīga, daudz dažādu lietu sadarīju, gulēt gāju ar gandarījumu un labsajūtu, bet no rīta hops - atkal pamostos ar to nenormāli nomācošos sajūtu un domāju kā, lai nodzīvo šo dienu un BEZ IEMESLA. Es vienkārši nesaprotu, kas notiek, es jūtos tik bezpalīdzīga, es jūtu, ka nav manos spēkos ko ietekmēt. Tā ir tik neprakstāma un drausmīga sajūta.
Ir jau vēl viena lieta - apkārtējie neko nenojaušs, jo tiklīdz saskaros ar citiem cilvēkiem - man uzvelkas mistiska maska un es varu smaidīt, smieties, aktīvi čalot u.t.t., tiklīdz cilvēks aiziet prom tā esmu atpakaļ uz sava pelēkā mākoņa. Es pat nesaprotu kurā brīdi es iemācījos tā izlikties (turklāt neapzināti), kādreiz man viss bija sejā rakstīts - ja nejutos labi, vai bija skumji, tas visiem uzreiz bija skaidrs.
Šodien nolēmu palasīt par depresiju, tā teikt - iepazīt, kas tas par zvēru. Un viss ko lasu - vienkārši ir mats matā ar to kā jūtos. Aizpildīju pat vairākus testus, lai noteiktu vai man ir depresija ( šo protams es netaisījos uztvert nopietni, tīri intereses pēc - ko tie uzrādīs) un visos rezultāts bija, ka man ir depresija smagā formā un steidzami ir nepieciešama ārsta palīdzība.
Tā kā es pati jūtu, ka situācija strauji pasliktinās, esmu nolēmusi griezties pie kāda ārsta, kurš man spētu palīdzēt. Jūtu, ka pati ar to netikšu galā un divi tuvākie cilvēki, kam esmu to teikusi -jūtu, ka mani nesaprot. Nesaprot, ka tas ir nopietni. Es nevēlos turpināt dzīvot šādā stāvoklī es vēlos tikt ar to galā, bet man nav ne jausmas kā to izdarīt, jo cik un kā esmu cnetusies- man pašai tas neizdodas.
Ko es vēlējos pateikt ar visu šo palagu:
1. Izteikt sāpi, cerībā ka būs kāds/kāda kas sapratīs.
2. Kliedziens pēc palīdzības.
3. Pie kāda ārsta man sākotnēji griezties - psihoterapeita vai psihiatra? Nav vispār nekādas sajēgas par šo. Bet es vēlos to visu darīt bez ģimenes ārsta līdzdalības.
4. Varbūt varat ietekt kādu patīkamu speciālistu (skarbās tantes un onkuļi nederēs, vajadzētu patīkamu mierīgu,laipnu un saprotošu personu)? Kādas ir aptuvenās cenas budžeta variantā.
15.04.2018 15:04 |
 
Reitings 206
Reģ: 16.06.2011
Man laba draudzene slimo ar depresiju. Palīdzēja tikt ārā no bedres un tagad daudz maz dzīvot normālu dzīvi tikai regulāras vizītes pie psihiatra. Iesaku tomēr paihiatru, jo viņš drīkst izrakstīt medikamentus. Draudzene pirmo pus gadu bez šaibām nevarēja. Un noteikti izstāsti ģimenei un tuvākajiem cilvēkiem, lai zina kā reaģēt.
15.04.2018 16:09 |
 
Reitings 51
Reģ: 12.01.2016
Daktere M.Jumeja Dzelceļa veselības centrā ir laipna, tieša, medikamentus mīloša (tas vieniem pluss, citiem mīnuss) psihiatre. Blakuskabinetā I.Barengo,- ir OK, bet pārsvarā strādā ar bērniem, man tāpēc šķiet par "maigu".
Pie Jumejas ar noteiktām diagnozēm ir kaut kādas atlaides, t.i. valsts kaut ko apmaksā. Es sākumā gāju par velti, tad bija laikam 30 eiro.
Man depresija ir 5 gadus, šī bija pirmā ziema, ko pārlaidu bez zālēm. Agrāk bija visādi, arī slimības lapas šī dēļ tika ņemtas.
15.04.2018 16:24 |
 
Reitings 43
Reģ: 12.03.2018
Ir jau vēl viena lieta - apkārtējie neko nenojaušs, jo tiklīdz saskaros ar citiem cilvēkiem - man uzvelkas mistiska maska un es varu smaidīt, smieties, aktīvi čalot u.t.t., tiklīdz cilvēks aiziet prom tā esmu atpakaļ uz sava pelēkā mākoņa. Es pat nesaprotu kurā brīdi es iemācījos tā izlikties (turklāt neapzināti)

Ārstus ieteikt nezināšu, taču piemetīšu savu novērojumu - manuprāt, izlikšanās problēma ir raksturīga ārkārtīgi daudziem cilvēkiem sabiedrībā. Izlikšanos veicina pat vispārpieņemtās uzvedības normas. Pokerface nemaz nav tik nevainīga lieta, kā varētu likties.
Vai tik neesi cilvēks, kurš intuitīvi teicami uztver apkārtējo emocijas un tām piemērojas, tādā veidā apspiežot savējās?
15.04.2018 17:31 |
 
Reitings 286
Reģ: 15.12.2016
Ārstus ieteikt nevaru, gribēju tikai uzrakstīt, ka ļoti labi saprotu. Pati ar smagu depresiju mocījos gadus 5, daudz laika palaists pilnīgi vējā. Tagad žēl, bet tolaik citādi nevarēju. Šo problēmu ir iespējams atrisināt, bet tas aizņems laiku. Galvenais nepadoties, ja pirmajos mēnešos šķiet, ka labāk nekļūst.
15.04.2018 17:56 |
 
Reitings 3
Reģ: 31.03.2018
Depresija ir ļoti slikta sajūta. Konsultējieties ar ārstu, cik ātri vien iespējams. Ir grūti izkļūt, bet iespējams. Es arī izlasīju, ka magnija trūkums var izraisīt depresiju, nogurumu, trauksmi. Es to izlasīju šeit. Varbūt tas viss ir fizisks, vismaz ķīmisks?
23.04.2018 23:01 |
 
Reitings 20
Reģ: 06.11.2017
Lai arī ko izlemsi darīt - centies pēc iespējas ilgāk iztikt bez zālēm ! Tās neārstē problēmu. Mana draudzene tagad bez tām pat nevar iedomāties dzīvot + blakus efekti ar nav super. Zāles ir maska! Izrunājies, piekop veselīgu dzīves veidu, izkusties no mājas, ceļo, satiecies ar draugiem - tās tev būs vislabākās zāles !
Man pašai ar ir viegla depresija, bet es ar to tieku galā pati. Es zinu cēloni (kas starp citu ir mūsdienu dzīvesveids un pieņemtās normas), tāpēc ārstēju to ar pastaigām, draugiem on hobijiem.
Lai veicas šo nejauko mūsdienu "slimību" pārvarēt!
23.04.2018 23:28 |
 
Reitings 1126
Reģ: 09.04.2016
Ar depresiju smagā formā cīnos jau trešo gadu, tāpēc saprotu Tavas izjūtas. Apmeklēju psihoterapeiti Gintu Jansoni Rīgā. Medikamentus gan neizraksta, bet, ja jutīs, ka tādi nepieciešami, nosūtīs pie zinošiem, laipniem kolēģiem, kas palīdzēs arī medikamentu ziņā. Maksāju 20€ par vizīti, bet visu ir iespējams sarunāt, ja nav iespējas šo summu samaksāt (kādreiz maksāju 10€, jo nevarēju vairāk atļauties).
Ļoti patīkama speciāliste, kura tiešām ir ieinteresēta situācijas uzlabošanā un atrisināšanā, necentīsies izvilkt naudu un uzgrūst uz zālēm, ja vien nav akūtas nepieciešamības un citas izejas nav. Pati gan neesmu lietojusi AD, tieku galā arī ar konsultācijām un izrunāšanos, bet saprotu, ka ne visiem tas der.
Mana ikdiena ir kā amerikāņu kalniņi - ir bijuši labāki periodi, kas mijas ar ilgstošiem melnajiem posmiem. Nelaime vien tāda, ka man depresijai līdzi velkas arī vēl šis tas, kas ārsti dara bažīgu, bet to diemžēl ar medikamentiem nevar atrisināt, jārok dziļāk un jārisina pagātnes problēmas. :/
Apsveicami, ka uzrakstīji un padalījies, zinu, cik tas ir grūti, tomēr tas ir pirmais solis ceļā uz atveseļošanos un situācijas uzlabošanu. :)
Kas attiecas uz tuviniekiem - viņi ilgi nespēja pieņemt diagnozi smaga depresija, dzirdēju klasiskos tekstus "tev taču viss dzīvē ir" , "iemīli sevi, tad depresija pazudīs" , "saņemies, dzīve ir skaista" , bet ar laiku viņi pierada, saprata situāciju. Tagad kopā ar mani priecājas labajos un gaišajos momentos un atbalsta, kad neiet tik labi.
Novēlu, lai Tava dzīve uzlabojas, dzīve ar depresiju ir drausmīga, nevienam nenovēlētu.
23.04.2018 23:38 |
 
Reitings 1180
Reģ: 21.02.2018
Es nesaprotu, kas mainās, ja pašsajūtai maina formulējumu. Ir tev depresija vai nav depresija, lietas būtību jau tas nemaina, ka jūties slikti.
Meklē internetā, kā tikt ar slikto pašsajūtu galā. Domāju, ka nekas labāks par samērīgu atpūtu (no bezdarbības arī var depresijas rasties) apvienotu ar darbu vai mācībām, veselīgu pārtiku, sportu un, ja vajag, tad zālēm izgudrots nav.
23.04.2018 23:41 |
 
Reitings 1180
Reģ: 21.02.2018
P. S. Ir saskarsme ar depresiju.
23.04.2018 23:41 |
 
Reitings 1126
Reģ: 09.04.2016
Dārta, nu nopietni? (t) Nezinu, iespējams, vieglākus depresijas stāvokļus ar šitām metodēm var "izārstēt", bet depresijai smagā formā šis nestrādā. Kāds sports un veselīga ēšana, ja pat nevari saņemties no gultas izkāpt, tāpēc ka viss šķiet tik bezjēdzīgs un nelietderīgs, ēdiens vispār ir kā tukša skaņa, jo ēst vienkārši negribas.
Darbs vai mācības? Jā, es gan strādāju, gan mācos, taču tur nespēju koncentrēties, šķiet, ka nekam, ko daru, nav jēgas - nav jēgas mācīties, nav jēgas strādāt, nav jēgas atpūsties (jo nereti pēc tam ir vēl draņķīgāk) utt. Ar prātu saprotu, ka jēga ir, ka tādā veidā būvēju sev nākotni, taču fiziski tam spēka nav, emocionālos spēkus izsūc ilgstoša atrašanās cilvēkos un maskas "man viss kārtībā" nēsāšana. Var jau būt, ka es vienīgā tāda dīvainīte, kuras depresiju nevar izārstēt ar sportu, uzturu un darbu / mācībām. Jā, es esmu mēģinājusi sportot un ēdu arī veselīgi, vismaz lielākoties.
24.04.2018 06:41 |
 
Reitings 1180
Reģ: 21.02.2018
Adventi, paies gadi, sapratīsi. Pati forumā spraigi strīdējos šādā formā pret viedokļiem, kādi man ir tagad. Bet pagāja 4 gadi un hei, skatījums uz dzīves problēmām mainās. Vai man palīdzēja sevis žēlošana tobrīd - nē, nemaz. Zāles un ārstus atbalstu, bet varbūt jāizvērtē, vai tiešām vajag un jāsaprot, ka ar to nekas nebeidzas.
24.04.2018 12:32 |
 
Reitings 1180
Reģ: 21.02.2018
Ļoti palīdz vides maiņa, pārvākšanās, jauni draugi utml.
24.04.2018 12:36 |
 
Reitings 48
Reģ: 21.04.2018
Saprotu. Man ir bijis tieši tik slikti. Un es arī izgāju kursu pie vienas psihoterapeites. Es neteiktu, ka tas palīdzēja uz visiem 100, bet kaut vai deva sajūtu-ka es kaut ko daru lietas labā un cenšos sev palīdzēt. Mani vienkāršākie ieteikumi ikdienai ir - nopērc kādus vitamīnus(kaut vai to pašu magni), ej ļoti garās pastaigās (nevis uz 1h, bet 3 h), klausies mūziku(ne jau priecīgu, lai speciāli uzlabotu garastāvokli, bet kaut vai visdepresīvāko, bet galvenais, lai atbilst tavām sajūtām), pamēģini zīmēt mandalas vai kaut ko no sakrālās ģeometrijas ( es atradu netā bildes un vnk centos precīzi pārzīmēt un tad izkrāsot, šis process palīdzēja smadzenēm koncentrēties uz kaut ko, līdz ar to atslābt no visu laiku graujošās putras smadzenēs), un , protams , būtu forši kāda uzticama persona, kāda draudzene ar kuru nav jātēlo(man pašai puskājā bija tāda viena, bet līdz galam jau nesaprata). Es vēljoprojām ik pa laikam mokos ar sevis stutēšanu un pašiedvesmu, jo kā kaut kas sarežģītāks vai stresaināks dzīvē sāk notikt, tā sākas destruktīvie procesi. Tu tiešām neesi vienīgā, man šķiet ar to cīnās vairāk cilvēku nekā mums šķiet. :-)
24.04.2018 12:55 |
 
Reitings 19
Reģ: 18.01.2017
Man ir klīniskā depresija (precīzāk nekurnētais depresīvais sindroms) kopš 16 gadu vecuma (šobrīd 33). Mana daktere jau ilgus gadus ir Māra Jumeja, kura jau šeit ir pieminēta. Pateicoties viņai un atbilstoši piemeklētam zālēm dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Zāles dzeru saasinājumos, kuru intervāli ir neparedzami (ilgākais starplaiks bijis 5 gadi, īsākais - gads). Tev viennozīmīgi jāgriežas pie psihiatra, kurš tev noteiks diagnozi un izvērtēs ārstēšanu un piemeklēs atbilstošas zāles. Depresija ir nopietna slimība, kas noteikti jāārstē, ja tāda ir diagnosticēta. Mūsdienās antidepresanti ir daudz un dažādi un daudz efektīvāki un ar mazākām blaknēm kā 20 gadus atpakaļ, tā kā no tā nevajadzētu baidīties vai (nedod Dievs!) uzskatīt par kauna traipu, ka tev ir depresija. Tā ir tāda pati slimība kā jebkura cita.
24.04.2018 13:06 |
 
Reitings 1022
Reģ: 04.11.2017
Sveika!
Es eju šim visam cauri šobrīd.
Mana problēma iesakņojusies pie vecāku nepareizās audzināšanas. Jo tā kā bērnam nekādas racionalitātes nevar būt, nācās pieņemt visas nejaukās lietaa, ko vecāki teikuši par mani. Rezumē, manī izveidojies ZPV, nav pašapziņas, pašcieņas, neticība sev un vienkārši sakot viss komplekts, kas iespaiso visas dzīves jomas negatīvi.
Vakar staigājot pa pilsētu iegāju grāmatnīcā. Atradu grāmatu par pašapziņas treniņiem. Grāmata saucas "šī grāmata dos jums pašapziņu". Nevarēju nenopirkt. Iesāku jau lasīt, izrādās, ka grāmata ir kā kognitīvā terapija. Atradu arī trūkstošo gabalu no savas dzīves, kas spēcīgi palicis atmiņā " jums nekad nav sanācis redzēt sevi pozitīvā gaismā" tā arī ir!
Turpināšu lasīt.
Ja vēlies, vari uzrakstīt PM
24.04.2018 13:31 |
 
Reitings 1022
Reģ: 04.11.2017
iespaiso

Atvainojos, iespaido*
24.04.2018 13:34 |
 
Reitings 1164
Reģ: 16.09.2015
Tweek, kā izpaudās nepareizā audzināšana? Un kā izpaužas pareiza audzināšana?
24.04.2018 13:38 |
 
Reitings 803
Reģ: 21.09.2015
Vienmēr uzskatīšu, ka visas depresijas šmepresijas ir no tā, ka cilvēkam ir pārāk daudz brīva laika. Izņemot pēcdzemdību, to tēmu neaiztieku. Cilvēks stundām ilgi rokas sevī un aizvien vairāk uzskata, ka nekas nav tā kā vajag, un dzīve nenes prieku. Un tas, ka agrāk nesa prieku saule, vējiņ'putniņi, un tagad pēkšņi nē, nenozīmē, ka ir depresija. Agrāk tādu "slimību" nebija, jo arī nebija laika, lai tai ļautos. Visi strādāja fizisku darbu un uzturēja ģimeni. Šī ir tāda jaunmodīgā pilsētnieku slimība.
Mūsdienās vispār ir mūžīgā diagnoze - kā es jūtos slikti, tā man depresija. Kā man kaut kas neizdodas vai nav garastāvokļa, tā arī depresija.
Katrā ziņā autorei novēlu pēc iespējas ātrāk sākt justies labāk! ;-)
varbūt brīvajā laikā iesaisties kādā labdarības akcijā.
24.04.2018 13:57 |
 
Reitings 1517
Reģ: 12.09.2010
dreambig, Nesaac runaat aplamiibas. Ar sho probleemu saskaros jau kaadus 8 gadus, neskatoties uz to, ka jau no 1. klasiites katru gadu nebija briivaa laika, jo vienmeer gaaju uz pulcinjiem dejot, dziedaat, pabeidzu maakslas skolu, muuzikas skolu. Viscaur bakalauram un magistram, kas ir ljoti gruuts un laikietilpiigs priekshmets vienmeer esmu liidzaas straadaajusi vairaak par puslodzes darbu. Saki, ko gribi, bet laika jau nu tieshaam man nekad nav bijis par daudz. (t)
24.04.2018 14:06 |
 
Reitings 1074
Reģ: 22.07.2014
Dreambig, tas, ka agrāk par to nerunāja skaļi, nenozīmē, ka depresijas nebija.
--
Es iesaku psihiatri Dr. I. Zārdi. Man personīgi palīdzēja arī kognitīvi biheivoriālā terapija.
24.04.2018 14:15 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits