Robeža starp bērnību un pieaugušo dzīvi - kad?

Mana pasaule nav pelēka - tā ir krāsaina kā dzeņa vēders. :-P

Robeža ir tad, kad sāc dzīvot patstāvīgi. Maksāt pats rēķinus un strādāt un sastapties ar dzīves skarbo realitāti :-P

Ļoti sens teiciens - ja neveido dzīvi pati, tad dzīve veidos tevi...

ja neveido dzīvi pati, tad dzīve veidos tevi...

Nu, Tavu dzīvi veido slapjās zandalītes, Wilkiraine. ;)

Pa vidu ir vēl jaunieši/jaunatne/jaunība. :D

Par pieaugsanu piekrītu tweek.
Un par kompleksiem - ne visiem kas ir pieaugushi ir tādi kompleksi, ka uztraucas ko citi padomās utml.
Es sevi uzskatu par pieaugušu, jo dzīvoju pilnīgi patstāvīgi, pati par visu domāju utt un arī nav problēmu tādaa ziņā tikt galā. Taču par pelēku savu dzīvi nosaukt nudien nevaru, tāpēc atradās cilvēki kas saka, ka reizēm dzīvoju kā tāds tīnis. Un lai jau saka, galvenais ka man pašai labi :-)

Nu, Tavu dzīvi veido slapjās zandalītes, Wilkiraine.

- nē, viss ir tieši otrādi...

cowboy girl+

Ā, Tu veido zlapjās zandales, Wilkiraine... ;)
.
Un tad, kad neveido zandaļu zlapjumu, tad dzīve ir tukša, garlaicīga un nekāda. :-P

nerātnā, saņemies, tavi asprātības mēģinājumi paliek arvien jēlāki.

Ir moments, kad saproti - bērnība ir aizgājusi (bērnišķība varbūt nē), pusaudžu vētras jau garām. Un pienāk negaidītā pieaugušo dzīve ar pienākumiem (vai ir kāds, kurš bērnībā nevēlējās ātrāk kļūt pieaudzis? :D ).
Un jā - bērni ir daudz atklātāki un radošāki, nedomājot par sekām. Jo arī atbildība ir pavisam cita - nekāda.

nerātnā, saņemies, tavi asprātības mēģinājumi paliek arvien jēlāki.

Kur te jēlības. :|
.
Katrs dzīvi redz pēc savas zlapjuma zamaitātības pakāpes. :-P

Robeža starp bērnību un pieaugušo dzīvi - kad?

Robeža ir tad, kad sāc dzīvot patstāvīgi. Maksāt pats rēķinus un strādāt un sastapties ar dzīves skarbo realitāti

+
Papildus vēl ir tas brīdis, kad parādās interese par pretējo dzimumu.

Manā gadījumā bērnība nav beigusies, neskatoties uz to, ka tuvojas apaļie 30. Jā, esmu patstāvīga, materiāli neatkarīga, bet tās nav tās lietas, kuras man asociētos ar pieaugšanu vai iezīmētu robežu starp bērnību un pieaugušo dzīvi. Man pieaugšana un attiecīgi arī pieaugušo dzīve saistās ar konkrētu dvēseles un prāta stāvokli. Pati savā prātā, savā pasaules redzējumā un veidā, kā dzīvoju, vēl esmu tik bērnišķīga, cik bērnišķīga, iespējams, nebiju pat bērnībā. Es dzīvoju mirklim, vienai dienai, nedomājot par pagātni vai nākotni, jo tas, kas man pieder šeit un tagad, ir mana tagadne. Es joprojām daru visādas muļķības, pieņemu spontānus lēmumus, bieži kļūdos, nemācos no kļūdām, kļūdos atkal, ļauju dzīvei sevi nest uz priekšu, domāju tikai par sevi, savām iegribām un untumiem. Attiecīgi arī neuztraucos par to, ko teiks vai domās citi, jo man patiešām ir vienalga. Manā uztverē tāda īsta pieaugušā dzīve sāktos tad, ja es beidzot kļūtu atbildīga par saviem lēmumiem, nedzīvotu tikai vienai dienai, bet domātu arī par nākotni, kļūtu mazāk egoistiska, vairāk aizdomātos par savu dzīvesveidu utt.,utjp. - respektīvi, savā domāšanā kļūtu pieaugusi. Bet, zinot sevi, šķiet, tas nekad nenotiks.

Paturpinot Eliise foršo viedokli, gribas vien piebilst - laiki mainās :D Pozitīvā veidā.

Es joprojām daru visādas muļķības, pieņemu spontānus lēmumus, bieži kļūdos, nemācos no kļūdām, kļūdos atkal, ļauju dzīvei sevi nest uz priekšu, domāju tikai par sevi, savām iegribām un untumiem. Attiecīgi arī neuztraucos par to, ko teiks vai domās citi, jo man patiešām ir vienalga. Manā uztverē tāda īsta pieaugušā dzīve sāktos tad, ja es beidzot kļūtu atbildīga par saviem lēmumiem, nedzīvotu tikai vienai dienai, bet domātu arī par nākotni, kļūtu mazāk egoistiska, vairāk aizdomātos par savu dzīvesveidu utt

+++

Kad man vēl nebija pat 20 - likās, ka dzīvē ar lielu vēlmi panākšu visu, ko vēlos un - ka visi, kam jau pāri 20 - ak jel, vien vecas leijerkastes.. Tūliņ pašai 30 tuvojas, ausis turu vaļā un - izklausās, ka arī 50 gados nekas nemainīsies un liksies, ka būsim mūžīgi jauni un tie vecie ir vien pārdesmit gadus tālāk no mums ;)

+
Papildus vēl ir tas brīdis, kad parādās interese par pretējo dzimumu

Un samaitā to visu ar slapjumu. :-P

Ūdens ir pirmsākums visai dzīvībai, lai gan reizēm to piemirstam.

Manuprāt bērnība beidzas un sākas pieaugušo dzīve,kad uzsāk patstāvīgu dzīvi prom no vecākiem un sākas nopietnas attiecības,ja ir otrā pusīte, principā dzīvo atsevišķi ,nesēž uz kakla vecākiem, ir lielāka atbildības sajūta.,sāc domāt arī par citiem,ne tikai pa sevi(nu kurš gan bērnībā nedomāja, nu kur tie vecāki tā var uztraukties,ja mazliet aizkavējos!?),bet tad sāc saprast savus vecākus,kādēļ viņi uztraucās. Un protams,kad paši kļūstam par vecākiem(šeit domāts,ar plānotu grūtniecību,patstāvīgām attiecībām ,ne vienas nakts sakarā kur puisis nepaspēja izvilkt;-)). Protams,bērnišķīgums mūsos var būt kaut visu mūžu, tik ir cilvēki,kas to apspiež un ir kas ļauj tam spraukties ārā:-D:-)

Kad esam pieaugušas - tad iedzenam sevī kompleksus "vai tā drīkst", "tā neviena nedara", "ko par to domās citi"... un pārstājam daudzko darīt.

Man tieši otrādi - jo kļūstu vecāka, jo esmu brīvāka no visādiem "ko par to domās citi" un "vai tā drīkst". Man arvien vairāk vienalga, ko par mani domā citi. Un pēdējā laikā pasaule kļūst arvien krāsaināka, nevis pelēkāka. :) Un man ir 30+.

Ūdens ir pirmsākums visai dzīvībai, lai gan reizēm to piemirstam.

un pirmsākums slapjumam. :-P