Ir pačabējušas attiecības, kas jau pašā startā, diemžēl, neko labu nesolīja, tikai naivi cerēju uz to, ka ar laiku viss nostabilizēsies. Bet nekā. Sāpīgākais šajā gadījumā nav pats šķiršanās fakts, bet gan jautājums - vai tiešām tā vietā, lai sarautu attiecības, cilvēks nevar atklāti pateikt, kas par lietu un atvadīties, ja nekas lietas labā nav darāms? Vai vispār tas ir vīrietis, kas vienkārši "pazūd"? Šī pazušana nav domāta burtiski, jo zinu, gan atrašanās vietu, gan kontaktus. Ar pazušanu domāju pēkšņu saziņas zudumu. Uz jautājumu, kas noticis, vien tizla atruna - nav garastāvoklis. Protams, neuzbāzīšos un uz izrunāšanos neuzstāšu, jo man ir skaidrs, ka arī pati pēc šāda (un ne tikai šī) gājiena, šīs attiecības turpināt nevēlētos. Bet kas, pie velna, tie par vīriešiem, kuri nav spējīgi izbeigt attiecības kā pienākas, nevis gļēvi pazust no apvāršņa? Diemžēl manā(t)(t) mūžā šis jau ir otrais gadījums. (t)
203
