Kā aizstāvēties?

Maité izlasot tēmas nosaukumu,jau nodomāju,ka ieberzusies līgavas autore jau nu prasa padomus kā no sava agresīvā līgavaiņa aizstāvēties:-D

Maité izlasot tēmas nosaukumu,jau nodomāju,ka ieberzusies līgavas autore jau nu prasa padomus kā no sava agresīvā līgavaiņa aizstāvēties

:-D:-DNē, te Maite ar savu jauno darbu (vajag izdzīvot, līdz atrodu citu:-/).

Manuprāt te var līdzēt tikai stiprs raksturs, jo man darbā ir loti raksturīgi uzkraut citu pienākumus un ja tu pasaki,ka to nedarīsi tad esi sliktākais darbinieks/kolēģis!
Un kas bija mana lielākā kļūda kad sāku strādāt,gribēju parādīt sevi no labākās puses un darīju visu ko palūdza, rezultātā visu ko vien varēja uzkrava man:-/, bet atteikt bija vienmēr neērti,jo likās,ka aizvainošu

Sognare.., man ir tieši tas pats.:( Visu, ko negrib darīt citi uzkrauj vai grib uzkraut man, vēl grib uzkraut daļu pienākumu no citiem departamentiem. Attieksme arī ir šausmīga, jājūtas pagodinātai par to, ka pieņēma darbā. Darbā aizstāvos, bet mājās sabrūku..

Es ar vienmēr uzņemos jaunus pienākumus. Bet tas vairāk dēļ tā, ka man patīk iemācīties jaunas lietas. Pēc tam iemanoties jau tik atliek saplānot savu laiku.
Lai pateiktu nē, vajag raksturu. Man viena kolēģe tāda ir, ja viņai ko uzliek, tad spalvas pa gaisu un pasaka visu ko domā, iet pie vadītājiem utt. Bet, manuprāt, uzņemšanās veicina izaugsmi, attieksmi no vadības. Vel vari likt lietā darba likumu, kur tas iespējams.

Es daru tikai to kas man atrunats darba liguma. Uz darbu naku algas del ko doma kolegi butiba man pofigs. Vairaki ir mana puse, un man ir draugi un gimene. Par parejiem , es jau nav dolars lai visiem aptiktu, un bezmaksas vergs ari ne. Mierigi sadi saku ari vaditajai.

Maité un zin kas stulbākais tajā,ja uzkrautajam pienākumam pieļāvu kādu kļūdu, tad uzreiz visa vaina bij uz mani,nē nu saprotams ,ja es to darīju tad es ar vainīga,bet tie kas uzkrava laimīgi sēdēja (e):-(

bet mums ir divas veredzenes darba kam vienmer visu var uzkraut. Bus aitas, bus cirpeji. bet...vciansm nav viru, nav bernu, viena vispar vecmeita...lai ruka un lai macas vienmer ja vajag.

Labās meitenes sindroms :-)
Ir labi ik pa laikam uzņemties pienākumus, kad vēlies ko jaunu apgūt vai ir laiks, lai izpildītu uzdoto pienākumu. Citādi, vienkārši “šoreiz diemžēl nevaru palīdzēt” derēs. Tās ir jūsu pašu iedomas “tikšu uzskatīta par sliktu kolēģi utml”, trenējoties tam var tikt pāri :-P

Jerrybean, es uzņemtos pienākumus, ja strādātu ilgāk un tie netraucētu pamatdarbam, kuru vēl mācos. Bet es sāku strādāt nesen. Un tagad jau esmu riebīgā kolēğe. Iepriekš es tik uzņēmos pienākumus, līdz gandrīz netiku galā un neviens pat paldies neteica. Nafig.

Sognare.., es cenšos neuzņemties to, kas varētu nesanākt.:-)

un malacite! Nekad lai ko kads doma vai saka neuznemies lieku, paldies nepateiks vel vainiga paliksi.;-)

Es biju censonīte-čaklīte pirmajos darbos pirms un īpaši pēc augstskolas, jo biju pārklausījusies padomus par sevis pierādīšanu, par to, ka, ja nestrādāsi vairāk kā vajag, tad neko nekad nesasniegsi, utt. Iepriekšējā darbā (kad jau biju sapratusi, ka tā nu gluži nav) man derēja tas, ka pateicu ļoti draudzīgā tonī no sērijas:”aiii...man žēl, bet man ir jāizdara X un Y” un “varbūt parunā ar vadītāju par šo?”. Tas, protams, der kolēģiem. Palīdzēt palīdzēju, ja fiziski man bija brīvs laiks un citādi ‘kūkoju’.

Nu , kad prasa atnākt brīvdienā- pasaki, ka citi plāni, un viss. Nevajag sākt taisnoties, skaidrot kāpēc utt. Vnk nevaru un viss, apgriezies un ej prom. Kad krauj savus darbus tev virsū, pajautā kāda būs papildsamaksa par to. Lieki piebilst, ka man jau ljoti sen neprasa atnākt brīvdienā, vai kāda vietā ko izdarīt. Toties, ja man vajag brīvu, es pati pajautāju priekšniekam, un pasaku, ka ja vajag, varu atstrādāt brīvdienā, parasti jau nemaz neprasa.... būs žēl iet prom no šīs darbavietas, galīgi negribās