zini visu

Man arī bija kontrolējoši vecāki. Ko tieši viņi darīja, uz to brīdi es nezināju (pēc daudziem gadiem uzzināju no cita radinieka), bet zināju, ka kaut kas notiek un to ņēmu vērā. Man tas radīja aizvainojumu, tāpēc saviem bērniem to nevēlētos radīt.
Bērni nav stulbi, ātri saprot, ka vecāki kontrolē un vai nu apiet šo sistēmu vai sadumpojas, klāt vēl nāk negatīvas emocijas pret vecākiem. Lietderīgāk ir nodarboties ar bērna audzināšanu no zīdainības, nevis pāraudzināt pusaudzi.
Savu vecāku rīcību daļēji saprotu, viņiem pirms tam bija slikta pieredze, tomēr ir jāizvērtē cilvēks - un es arī bez kontrolēšanas izaugtu par sakarīgu cilvēku, nevis tīņu mammu vai nodzērušos alkoholiķi.
Katrā ziņā, bērns 100000% uzzinās, ka vecāki to dara, vai nu savā bērnībā vai pieaugot un sekas būs nepatīkamas tieši vecākiem.

Vai liktu mājā? Varbūt Jā, ja nāktu aukle. Aukli par to informētu, pārāk daudz ir video ar slēpto kameru, kur aukle sit bērnu utt...
bet, ja tikai sava gimene mājās - noteikti nē.
Par gps pulksteni, jā varētu, ja bērns ar sabiedrisko brauc uz skolu utml. Bet ar noteikumu, ka ar bērnu viss ir izrunāts un vinjsh zina par gps un tas tikai drošībai... vai pati būtu tādu nēsājusi bērnībā? Jā, līdz gadiem 15-16 pilnīgi mierīgi, ja vecāki gribētu.

Aukli par to informētu, pārāk daudz ir video ar slēpto kameru, kur aukle sit bērnu utt...

Es tomēr esmu par to, lai kamera būtu slēpta no aukles, jo tad var uzzināt aukles patieso attieksmi, kura agri vai vēlu, slēptā vai atklātā veidā, kameras priekšā vai aiz tās tomēr izrādīsies, kas bērnam par labu noteikti nevarētu nākt.

Es gan šobrīd tādu kameru izmantotu istabās. Bērni man ir pārāk maziņi, lai viņiem būtu vajadzība pēc baigā privātuma. Tagad, ja mazais guļ istabā, bet es esmu virtuvē, tad es esmu spiesta ik pēc pāris minūtēm skraidīt uz istabu un skatīties, vai viss kārtībā. Tāpat trīsgadnieks vai nu klusi spēlējas, vai arī klusi blēņas dara. Tā virtuvē varētu mierīgi gatavot vai traukus mazgāt un ar vienu aci pieskatīt bērnus istabās. Neuzskatu to par spiegošanu.

Zīdaiņu, bēbju tās speciālās kameras, kas fiksē kas notiek pie gultiņām vai tml., neuzskatu par novērošanas kamerām. :D Tāpat arī aukli novērotu, ja ņemtu vecumā, kad bērns neprot runāt/nesaprotami runā, pirms tam aukli informējot (tas pat nav ētikas jautājums, bet likuma jautājums - informēt). GPS pulksteņus 7gadīgam bērnam atbalstītu, bet jautājums, kāpēc 7gadīgs bērns blandās viens kaut kur.

Esmu pret šādām novērošanām iekštelpās. Teritorijā, pie ieejas durvīm vispār labs risinājums, tikai jāskatās, lai kaimiņu māju nefilmē un normāli, ka kamera darbotos tikai drošības nolūkos īpašnieku prombūtnes laikā, mājās esot, to izzslēgt.
Ja pareizi saprotu, tad pēc likuma, personas vienmēr ir jāinformē, ja tiek veikts video novērošana un audio ieraksts. Bet praktiski tas reti kur tiek darīts.

Mazajiem bērneļiem varbūt vēl jā, vērot, ko 3gadnieks istabā dara, kamēr pati pa virtuvi, vai ko. Taču kur novilkt robežu, kad bērna privātums vairs nav aizskarams?
Paldies, dievam, manā bērnībā, šādu tehnoloģiju nebija un tās, kas bija, bija dārgas. 95% domāju, ka vecāki būtu izmantojuši. Mammai dikti patika rakāties pa manām kumodītēm, lasīt zīmītes utt. To viņa joprojām arī jaunākajiem bērniem dara. Sencis tāpat - pa visiem datoriem izrakņājas, pa visu ko.
Un es ļoti labi atceros savu, kā bērna aizvainojumu, uzzinot, ka pret mani tiek veikta izpēte, pat ja zīmīšu saturā bija "Emīls ir dumš, viņš man pagājušajā starpbrīdī atņēma penāli"
Viennozīmīgi, gan 3gadīgais, gan 13gadīgais bērns ir jābrīdina par GPSiem, kamerām un citiem gadžetiem, tās manā uztverē ir cilvēktiesības.

Lietderīgāk ir nodarboties ar bērna audzināšanu no zīdainības, nevis pāraudzināt pusaudzi.

Lai kā audzinātu, nevar nekad paredzēt, ka nu būs paraugbērns. Tāpat draugu ietekmē, kā zināms, daudz kas notiek. Tur nav sakara pat ar to, ka būtu palaists jau būt par mežoni. Neredzu neko tur tik traģisku, lai katram gadījumam nebūtu kaut vai kāda aplikācija telefonā. Ja jūt, ka tiešām sasējies ar nepareizajiem cilvēkiem, tad nu attiecīgi varētu arī iet dziļāk. Tomēr drošība, veselība ir svarīga. Ne jau arī sēdētu un vērotu katru soli, tāpēc par kaut kādu aizskaršanu vispār pat nav ko runāt.

Man savās mājās videonovērošana nebūtu pieņemama. Nu vienīgi varbūt ārpusē un tad, kad neviena nav mājās. Ja kāds pa kluso mani kaut kur filmētu, būtu diezgan nikna. Tāpēc es pati nekad pa kluso neliktu kameras, lai novērotu citus, piemēram, aukles. Uzskatu, ka tā nedrīkst darīt un punkts. Var painformēt to aukli, ka uzstādīsi videokameras, bet ne jau slepus to darīt.
Tie GPS pulksteņi bērniem gan varētu būt laba lieta.

Lai kā audzinātu, nevar nekad paredzēt, ka nu būs paraugbērns. Tāpat draugu ietekmē, kā zināms, daudz kas notiek. Tur nav sakara pat ar to, ka būtu palaists jau būt par mežoni. Neredzu neko tur tik traģisku, lai katram gadījumam nebūtu kaut vai kāda aplikācija telefonā. Ja jūt, ka tiešām sasējies ar nepareizajiem cilvēkiem, tad nu attiecīgi varētu arī iet dziļāk. Tomēr drošība, veselība ir svarīga. Ne jau arī sēdētu un vērotu katru soli, tāpēc par kaut kādu aizskaršanu vispār pat nav ko runāt.

Uzskatu, ka ar pareizu audzināšanu un labu atmosfēru ģimenē var panākt to, lai bērns neiekuļas milzīgās nepatikšanās pat tad, ja draugi nav labie tēli. Jāmāca pareizās vērtības un jāmāca domāt pašam. Savukārt gāzt mazus podus, piedzerties tīņu gados vai samelot kādreiz vecākiem - man tas tiešām šķiet adekvāti konkrētajam vecuma posmam un neko tādu neuzskatītu par pasaules galu. Es negribētu, lai mans bērns ir kaut kāds zašugannij, izkritis no savu vienaudžu aprites, sēž klēpī rokas salicis un neko nedara. Līdz ar to es neizmantotu nekādas kontroles planšetes vai izsekošanas ierīces (atkārtoju, ka runa ir par bērniem, kas pieauguši tiktāl, lai neapmaldītos ceļā no x uz mājām - piemēram, 10 gadi).
Daļēji šai tēmai pieskaras arī Paradīze 89 filma. Skatījos interviju ar režisori, viens no jautājumiem bija tieši par šo dzīvošanās brīvību un viņas uzskats bija tāds, ka nav pareizi bērnus audzināt inkubatora apstākļos.

Es esmu kaut kad domājusi, ka būtu forši vienreiz izsekot savu kaķi - bet nejau, ko dara mājās, tas vispār šķiet neinteresanti, bet, ko viņš dara, kad iet viens ārā. Ik pa laikam pazūd uz visu dienu, būtu interesanti redzēt, cik tālu aiziet. :D Bet nu nejau tādēļ pirktu kaut kādu ierīci. :D

Mazajiem bērneļiem varbūt vēl jā, vērot, ko 3gadnieks istabā dara, kamēr pati pa virtuvi, vai ko. Taču kur novilkt robežu, kad bērna privātums vairs nav aizskarams?

Nu bet visās jomās tiek novilktas kaut kādas robežas, kad bērns kļūst pietiekami spriestspējīgs. Kaut kad bērns patstāvīgi sāk iet uz pieaugušo poda, vannoties, ģērbties utt. Tad arī domājams, ka varētu būt pietiekami patstāvīgs, lai nevajadzētu vairs vērot kamerā, vai gadījumā nenokrīt no gultas ārā vai neizkrīt pa logu.

Dārta, Tu par tādām vairāk fiziskām lietām, bet bērna prātā jau arī notiek attīstība, vēlme pēc kaut kā sava, savām domām, zīmējumiem, spēlēm un telpas. Domāju, ka daudziem vecākiem ir tiešām grūti šīs robežas novilkt...

Uzskatu, ka ar pareizu audzināšanu un labu atmosfēru ģimenē var panākt to, lai bērns neiekuļas milzīgās nepatikšanās pat tad, ja draugi nav labie tēli. Jāmāca pareizās vērtības un jāmāca domāt pašam. Savukārt gāzt mazus podus, piedzerties tīņu gados vai samelot kādreiz vecākiem - man tas tiešām šķiet adekvāti konkrētajam vecuma posmam un neko tādu neuzskatītu par pasaules galu. Es negribētu, lai mans bērns ir kaut kāds zašugannij, izkritis no savu vienaudžu aprites, sēž klēpī rokas salicis un neko nedara. Līdz ar to es neizmantotu nekādas kontroles planšetes vai izsekošanas ierīces (atkārtoju, ka runa ir par bērniem, kas pieauguši tiktāl, lai neapmaldītos ceļā no x uz mājām - piemēram, 10 gadi).
Daļēji šai tēmai pieskaras arī Paradīze 89 filma. Skatījos interviju ar režisori, viens no jautājumiem bija tieši par šo dzīvošanās brīvību un viņas uzskats bija tāds, ka nav pareizi bērnus audzināt inkubatora apstākļos.

Uzskati saskaras ar reālajiem bērniem un bieži vien aizplūst. Viņi izpaužas visādi, tā naivi domāt, ka nu noteikti viss būs labi, es tā spējīgā, kurai nekādu papildus drošību nekad nevajadzēs. Draugu kompānijas var aizvest ļoti interesantos ceļos, tad atkarīgs, vai vecāks ''noķer'' kas par lietu un vai vienmēr draugu ietekmi, viedokli viņš spēs nomest malā, jo ''mamma taču teica tā''. Viegli teikt - jāmāca taču pareizi. Nav runa par diktatūru.

raugu kompānijas var aizvest ļoti interesantos ceļos, tad atkarīgs, vai vecāks ''noķer'' kas par lietu

atceroties sevi pusasudžu gados, varēju gan dienām apkārt blandīties, gan rajona puikām spaisiņu nomēģināt. Mātei parasti tika darīts zinām, ka esmu ārā (nevis, kur, bet ka ārā) ar draugiem (nevis kuriem, bet "Tu jau viņus nepazīsti") un ka mājās būšu tad un tad. Viss. Kaut ko izkontrolēja, kaut ko nē, par cigaretēm 17 gadu vecumā dabūju pa ausīm (nenācu mājās smirdīga, bet man rakājās pa mantām). Tik daudz viss kas tika darīts, no kā mamma, iespējams ar sirdi aizietu, bet kaut kā par normālu pilsoni izaugu, nevis kriminogēnu mežoni.
Domāju, ka kontrole, ja kāds ir lēmis iet neceļos, nemainīs neko. Te tiešām ir pareizās audzināšanas smalkumos visa būtība.

Uzskati saskaras ar reālajiem bērniem un bieži vien aizplūst. Viņi izpaužas visādi, tā naivi domāt, ka nu noteikti viss būs labi, es tā spējīgā, kurai nekādu papildus drošību nekad nevajadzēs. Draugu kompānijas var aizvest ļoti interesantos ceļos, tad atkarīgs, vai vecāks ''noķer'' kas par lietu un vai vienmēr draugu ietekmi, viedokli viņš spēs nomest malā, jo ''mamma taču teica tā''. Viegli teikt - jāmāca taču pareizi. Nav runa par diktatūru.

Mani uzskati veidojas uz manas ģimenes (manas un manu māsu) pieredzes bāzes.
Esmu tīņu gados gāzusi visādus podus, bet man bija iedota vērtību, audzināšanas un zināšanas bāze(zināšanas patiesībā nav mazsvarīgākais punkts, jo atceros no savas agrās vidusskolas, ka dažas klasesbiedrenes, piemēram, nezināja, kā izmantot orālo kontracepciju, rezultātā izmantoja to nepareizi un bija risks iekrist) , tādēļ jo īpaši mulsināja vecāku lēmums izmantot tehniskos kontroles rīkus - neuzticēšanās ne man, ne savu (vecāku) autoritātei sanāk. Nevarētu teikt, ka es pieaugušā vecumā par to pārdzīvotu, es vienkārši izvilku savus secinājumus par to, kā es nedarīšu.
Protams, tas nederēs visiem cilvēkiem.
Man bija viena klasesbiedrene pamatskolā, kurai līdz pat 6. klasei brauca ekskursijās līdzi ome un no stundām sagaidīja ome. Oficiāli par viņas veselības stāvokli nerunāja, tā kā nespēju teikt, vai tur bija objektīvs iemesls vai ne. Meitene dīvaina, bet dīvaina, jo piedzimusi tāda, vai dīvaina, jo līdz sestajai klasei uz tualeti iet ome līdzi - to es nezinu, abi varianti ir iespējami.

Jūs jau vairāk par tādu fizisko pusi un vecāku tādu despotisku skatu uz visu. Tā nebiju domājusi. Es pēdējā komentārā liku akcentu vairāk uz to, ka bērni domā citādāk - arī citādāk nekā, kas mēs bijām bērni. Protams, audzināšana. Esmu redzējusi tiešām foršu puisi, ar vecākiem viss kārtībā, zina robežas utt., bet sapinās ar vienu svilpavnieku, elektriskās cigaretes, stundas laikā pa kluso aiz vaiga zāli bāza, tad vēl visādas lietas darīja. Viena cita mamma, kurai vēl trešais bērns tajā bariņā uzķēra, ka nu kaut kas nav labi. Sazvanījās un jā, izrunāja par kaitīgumu, par žiletēm utt., bērns saprata, bet tas puika, kuram šīs visas ierīces bija, kurš tādā veidā taisīja sev bandu, tāpat atrada veidu, kā pavilkt sev līdzi. Protams, redzēs, kas tur iznāks no tā, bet ar šo stāstiņu gribēju teikt, ka nevar paļauties tikai uz audzināšanu. Var spekulēt, ka tad jau neaudzina pareizi, bet gribu redzēt, kura tad bezbērnu vai kaut vai bērnu mamma apgalvos, ka visu darīja pareizi vai ka zina, kā tad nu pareizi audzināt. Teorētiski jau viss forši.

Tas arī nenozīmē, ka tāpēc audzināt nevajag. Bet visam ir divas puses. Bērni ir bērni. Mani, piemēram, uztrauktu, ka zinātu, ka reāli bīstamas lietas jau notiek. Par pavisam maziem arī gps neliekas nekas traks, kādreiz pačeko, vai tiešām ir pulciņos vai vazājas pa ielām. Tomēr drošība - kā nekā divi sīkie vieni paši staigājas kaut kur vai brauc ar sabiedrisko. Nerunājot jau par nelaimēm.

Aizklīst pēc stundām paši nezina, kur un kāpēc.

Ievelk auto. Nu protams, tās visas dzīves situāciju spekulācijas, bet ja rastos vajadzība, es to neuzskatītu, kā kaut kādu pārkāpumu.