draugu zaudēšana

Man nekad nav bijusi baigā draudzēšanās.. viss tikai paziņu līmenī.. tātad nav bijis nekas ko zaudēt.
Patika kā viena rakstniece vakar raidījumā teica, ka viņas meitai draugi ir puiši, jo meitenes ir maitas :-D Bet tā jau arī ir :-)

Man draudzība beidzas, kad noslēdzas vienojošais posms - skola, darbs, hobijs utt. Bez tā neprotu uzturēt draudzību un nemaz nevelk. Tādā ziņā esmu vienpate. Pietiek ar ģimeni.

Māte mīl bērnu arī, ja tas taisa nedarbus. Tev gan jau nav bērnu.

raven Es nevienā vietā neteicu neko par mīlēšanu vai nemīlēšanu. Runāju par savstarpējām attiecībām (vienalga, kādā pakāpē), un tā arī ir - vienmēr pastāv nosacījumi. Māte var mīlēt bērnu, bet arī izvirzīt prasības un nosacījumus, kaut primitīvas (labi uzvesties, nekliegt, u.t.t.).

Viedā Minka +++

Man ir divas draudzenes, katrai sava dzīve, esam samērā tālu viena no otras. Man viņas ir kā saule naktī un mēness dienā. Ne vienmēr redzi un satiec, bet zini, ka ir, un ar to pietiek. Kaut kā tās attiecības ir pārākas vienkāršam raksturojumam, mēs vienkārši pilnīgi neizskaidrojami esam kļuvušas cita citai par dzīves daļu, kaut arī esam ļoti, ļoti atšķirīgas un mūsu dzīves pārsvarā nekur citur nekrustojas.
Bet esmu nodota vienreiz, sen. Kremt joprojām, jo šo cilvēku uzskatīju par ļoti, ļoti tuvu cilvēku, un es domāju, ka mūsu vecāki joprojām nav pieraduši pie domas, ka esam šobrīd pilnīgi sveši cilvēki, kaut arī drīz jau būs kādi 7 gadi, kopš tā noticis. Nezinu, vai tādas lietas piedod, bet tā jau ir mana problēma, ka joprojām velku to aizvainojumu sev līdzi.
Mūsu ceļi šķīrās puiša dēļ, bet ne jau puisis vainīgs bija, bet gan visa tā situācija kopumā. Ja godīgi, tad šīs izjukušās draudzības dēļ man ir kaut kādā mērā radusies uzticēšanās problēma. Vispār esmu tāds cilvēks, kas vienu reizi dabū sitienu pa ļoti jūtīgu vietu, ļoti saraujas un vairs nekad to pusi nepagriež citiem, tad nu cīnos joprojām un man joprojām ir žēl, ka cilvēks ir pazudis no dzīves, bet saburzītu lapu jau nekad vairs neiztaisnosi.

Raven
Mums, cilvēkiem, gribētos, lai mātes mīl bērnus bez nosacījumiem. Realitātē ir pietiekami daudz mammu, kas savus bērnus nemīl nemaz- ne ar, ne bez nosacījumiem. Pašas to komentē kā- nav mātes instinkta, pret bērnu nejūt neko.

Nevienas attiecības nav beznosacījuma. Pat ne mātes un bērna. Vienmēr ir kaut kāds nosacījums (labi uzvesties, būt uzticamam, u.t.t.).

Māte mīl bērnu arī, ja tas taisa nedarbus. Tev gan jau nav bērnu.

Arī es esmu piedzīvojusi draudzības kas dabīgi "nomirst", manā gadījumā iemesls bija augšana/attīstīšanās. Attiecībās tai skaitā draudzībā ir kopā jāaug, nevar viens palikt ar "vidusskolas" interesēm un otrs ar "augstskolas".
Man ir arī draudzība kas ilgst vairāk kā 20 gadus, un ne attālums, ne konflikti to nav iznīcinājuši. Ļoti bieži netiekamies, bet kad tiekamies, tad parasti organizējam vairāku dienu kopā būšanu, sazvanāmies regulāri. Jā, ir bijuši strīdi, kad sirds nosāp, un domā nu viss, vairs nekādas kontaktēšanas, bet tad kad emocijas norimst, un ar vēsu prātu paskatos uz strīdu, viss saliekas pa plauktiņiem un tu saproti, ka nekas tāds jau tas nav. Ka katram ir tiesības uz savu redzējumu, un ka neeksistē tāds cilvēks, kas pilnībā spēs tevi saprast. Galvenais ir pieņemt otru tādu kāds viņš ir. Un tikai gadi palīdz tev cilvēku labāk iepazīt, piedzīvot dažādas situācijas kurās tu saproti, jā šis cilvēks grūtībās tevi nepametīs. Tā teikt var iet izlūkos.
Draudzība kā jebkuras attiecības ir jākopj, nevis viss jāuztver kā pašsaprotams. Jā ir darbs, ģimene, slinkums piezogas, bet, ja zini, ka tai dienā draudzenei ir kas nozīmīgs, nu saņemies un uzbliez sms ar uzmundrinājumu/padomu/labiem vārdiem... Sīkumi veido lielo bildi.

Ir dažas draudzibas mirušas, bet paraugos uz to pozitivi , jo dzīve ir tādi , kuri atnākt un aiziet, bet tie īstie draugi paliek , kaut vai viņi ir milijons jūdzes prom :-)

Daža te tā runā, ka tās ex draudzenes ko nepiedodamu būtu izdarijušas :D

Hmm, es laikam druadzenes vienmēr esmu saukusi par laika biedriem, jo ir laiak biedri, kuru draudzība un kontakts vienkārši ir dabīgi nomiris, laika, interešu un dzīvesvietas maiņas dēļ.
Bet tuvākie laika biedri ir līdzās, lai gan man vienmēr patīk iepazīt jaunus cilvēkus ar dažādām interesēm un rakstura šauķautnēm. Esot cilvēkam out of box, protams potenciālās paziņas kaut kā dabīgi atbaidu. 8-):-P

Riot,
Ja no draudzenes tādi teksti, tad Tevi viegli saprast.

Esmu zaudējusi labus draugus skolas laikā, toreiz bija sāpīgi. Vēlāk ir bijuši daudzi paziņas, kas attiecīgi ir nākuši un gājuši, ar dažiem citreiz sarakstamies, bet tas tā, tos par draugiem nesauktu, drīzāk labām paziņām.
Šodien man ir vairākas draudzenes, pārsvarā no tīņu gadiem. Netiekamies katru dienu, nestāstam pilnīgi visu par sevi, bet varam sirsnīgi izrunāties, forši pavadīt laiku, un vienmēr zinu, ja būs nepieciešamība, šie cilvēki mani atbalstīs un palīdzēs (un otrādi).
Tas, ka tavi draugi ir pārvākušies uz ārzemēm, jau īsti neko nemaina, var uzturēt attiecības sarakstoties, sazvanoties, satiekoties, kad viņi ciemojas Latvijā vai arī braucot ciemos pie draugiem uz ārzemēm. Iespēju daudz, tikai vajag pie draudzības piestrādāt :-)

Riot,
Ja nu draudzene identiski kā Tu gaidīja un cerēja, ka izrādīsi interesi?

Viņa nebija pelnījusi. :-D Tagad jau uz to paraugos ar smaidu.
Viņas pēdējie teksti bija kaut kas no sērijas "manā dzīvē tagad ir citas prioritātes", kas man lika sajusties galīgi sūdīgi. Nerakstīju un uzskatu, ka izdarīju pareizi.

Draugu attiecībām jābūt beznosacījumu...

Nevienas attiecības nav beznosacījuma. Pat ne mātes un bērna. Vienmēr ir kaut kāds nosacījums (labi uzvesties, būt uzticamam, u.t.t.).

Man tēvs saka, ka draugi var būt tikai tādi cilvēki, kuriem vienam no otra neko nevajag. Tas ir, draudzība nevar balstīties uz to, ka viena vai otra puse kaut ko diži no otra gaida.

Kopumā domai piekrītu. :)

Draugu attiecībām jābūt beznosacījumu...

Šim pilnīgi piekrītu! Piedevām laiks, ko nežēlojot veltām cits citam, jau tā ir abpusēji dārga velte.:-)
Manas labākās draudzības ir tieši tādas - beznosacījumu.

Man tēvs saka, ka draugi var būt tikai tādi cilvēki, kuriem vienam no otra neko nevajag. Tas ir, draudzība nevar balstīties uz to, ka viena vai otra puse kaut ko diži no otra gaida. Draugu attiecībām jābūt beznosacījumu... Man draudzenes nav gluži pačibējušas, bet, kopš visām sākās ģimenes pieaugumi, tā tikšanās ar viņām pilnā sastāvā ir pāris reizes gadā. Tiesa, mani priecē, ka mums vienmēr ir jautri un vienmēr ir, par ko runāt, kaut arī tiekamies reti... Tagad, kad bērni paaugušies, sāk atkal prasīties biežāku satikšanos, bet nav tik vienkārši, jo nedzīvojam vienā pilsētā, un vajadzīga nopietnāka loģistika. :)... Par draugiem kā "ātrās palīdzības staciju" runājot, tad to tikai tādā apmērā, kamēr tas nekļūst kādai pusei par apgrūtinājumu. Pati es draugiem lūdzu kaut ko ļoti reti, pārsvarā sīkumus, bet, piemēram, es nekad nevarētu uzmākties ar savu bērnu, lai kāda draudzene viņu pieskata... Es labprāt iegūtu kādu jaunu draudzeni savā pilsētā - bet manā vecumā jaunas attiecības neveidojas vairs tik viegli kā agrāk.

Riot,
Ja nu draudzene identiski kā Tu gaidīja un cerēja, ka izrādīsi interesi?

Es noteikti neesmu laba draudzene, jo man ir bieži un ilgi klusuma periodi un cilvēks varbūt padomā, ka esmu ignoranta, lai gan tā nav. Vienkārši nemāku staigāt pa kafejnīcām un vienkārši pļāpāt par sīkumiem. Man vairāk ir tādas ballīšu tipa draudzenes, ar kurām var izklačoties un tad kādu laiku ir miers, man nevienu nevajag.
Vecas draudzības no skolas laikiem ir tikpat kā izirušas, protams, mēdzam painteresēties kā kurai iet, bet tam vairs nav nekāda dižā vērtība. Ar citu, kuru uzskatīju par davu sirdsdraudzeni, draudzība atmira dabīgi pēc tam, kad viņai piedzima bērns. Šo es nevarēju pārdzīvot gadiem. Bērns jau viņai paliels tagad, bet es kādus pāris gadus gaidīju un cerēju, ka viņa izrādīs par mani interesi. Rakstīt pati neuzdrošinājos, jo lepnums neļāva. Baigi ilgi sirds sāpēja, bet tagad jau ir vienalga.
Un tad ir tādas foršas meitenes, kuras esmu satikusi pēdējo gadu laikā un ar kurām būtu forša draudzība sanākusi, bet, kā jau minēju, neesmu nekad pratusi kontaktu normāli uzturēt, tāpēc ir, kā ir. :-|

57days
Un tev nekad neviens draugs/draudzene nav prasījis kādu "pakalpojumu"?