draugu zaudēšana

Ir bijis tā,ka pazaudēju labāko draudzeni puiša dēļ. Jāsaka,ka gan ne es ,ne viņa,ar to puisi nwv kopā
Pagākuši jau 4-5 gadi,můsu attiiecibas nav atajaunojušās. Jāsaka gan,ka iemesls gluži cits-ne aizvainojums,bet vienkārši pārvākšanās?

Jā, esmu pazaudējusi pašus pašus tuvākos draugus, bet par to man ir vienalga. Lai arī tuvākā ‘ iedūra dunci mugurā ‘, es sapratu to ka īsta draudzene to nedarītu. Otra protams ir Latvijā un kontakts pazudis :'-( bet draugi tā tuvi kuri atbalstītu nekad nav bijuši, tāpēc vien esmu pieradusi vienītī bez draudzenēm. :-) un teikšu, lai arī tad kad gribas ar kautko izrunāties un nav ar ko, tas pāriet. Un mūsdienās, īstas draudzenes ir ļoti reti, un pat jebkāda situācija, cilvēks ja ir tuvs, nepametīs :-).

Labāko draudzeni nesatiku gadu, kamēr viņa bija ārzemēs, pietrūka jau.. Vēl vienu draudzeni, kuru arī uzskatīju par vienu no labākajām, zaudēju un sapratu, ka no draudzenes tur nebija ne grama, pēc taa ko viņa izdarīja. Dažreiz itkaa pietrūkst arī viņa, kopīgi daritais, bet atjaunot draudzību netaisos. Vēl zaudēju māsīcu, ar kuru bijām ļoti labas draudzenes, pārvācas pavisam uz ārzemēm. No sākuma pietrūka, bet vairs nē, mainījusies ļoti viņa tur.

Tagad ir brīdis kad saprotu, ka zaudēju savas labākās draudzenes. Pēc vidusskolas aizejot mācīties katra uz savu pilsētu, kontakts ir pazudis gandrīz vispār. Mākslīgi kaut kāds neliels kontakts ļoti reti ir. Es dažreiz aizdomājos ka žēl jau pazadēt ilgu gadu draudzenes kas reiz bijušas tik tuvas, bet no otras puses, mums vairs nav par ko runāt, neko kopā nedaram, neinteresējamies. Vai uzturēt draudzību tikai tāpēc, ka draudzējamies jau sen...

Labus draugus attālums neatsvešinās.. pat otrādi. :)

Esmu. Pēc 8 gadu draudzības smagi pievīla. Kā samierinājos? Šķiet, ka līdz galam vēl īsti neesmu tam tikusi pāri, lai gan jau 10 gadi pagājuši.

Kad izlasīju tavu problēmu ( ja to tā var saukt), nodomāju-nevar būt, ka vēl kāds ir līdzīgā situācijā kā es. Apmēram pirms pusotra gada pamatīgi sastrīdējos ar labāko draudzeni ( saukt viņu par ''labāko'', acīmredzot, bija subjektīvi tikai no manas puses), tā ka vēl līdz šai baltai dienai neesam komunicējušas. Tas, protams, nav šoks, jo jau uzreiz pēc strīda sapratu, ka viss ir cauri uz visiem laikiem, jo atvērās acis. Ar to vēl kaut kā var tikt galā, taču nākamais trieciens-otrs labākais draugs pēc pāris mēnešiem pārvācās uz dzīvi uz citu kontinentu.... Tā nu sanāca, ka īsā laika periodā paliku bez ne viena ''tuvākā drauga'', un tie tiešām bija divi cilvēki, kas par mani zin visu un par kuriem es zinu visu, un daudz tādu nav. Protams, ka ir labas paziņas, ir attālākas paziņas.....bet vai tas aizpilda to emocionālo robu? Diez vai....
''Ļoti žēl un ļoti sāpīgi, šķiet, ka dzīve ir kļuvusi pilnīgi tukša, lai gan mēs tik daudz laika kopā nemaz nepavadījām. Bet mums bija daudz kopīga un tās draudzības sanāca ciešākas nekā daudzas parastas draudzības.''
Šim Tevis teiktajam varu parakstīties 100 % :-)

Jā. Ir draudzības, kuras nomirušas "dabīgā nāvē" laika gaitā un ir viena, kuru es pārtraucu, jo sapratu, ka tas vairs nav mans cilvēks, ka man negribas viņu redzēt un viss kas mūs tur kopā ir "20+ gadu draudzība". Sekoja milzu drāma un tiku nolikta zemāk par zemi. Ir pagājis laiks, esam pat formāli izlīgušas un šobrīd varam viena otru pasveicināt un tas arī viss.
Jaunībā likās, ka bez draugiem nekā, šobrīd - ir pāris draudzenes, labas paziņas, kolēģes un pēc tādas "visu par mani zin" draudzības nekad neesmu alkusi.

Skolas laikā man draugi bija ārkārtīgi svarīgi - daudz svarīgāki par ģimeni. Sasniedzot 30 gadu slieksni varu atzīt, ka jā, vairākas draudzības ir nomirušas "dabīgā nāvē", gan attāluma dēļ, gan tādēļ, ka kādai draudzenei ir bērni un nekas cits vairs dzīvē neinteresē u.tml.
Taču draugu loks man joprojām ir gana liels un ir lieliskas draudzenes, ar kurām arī reizi gadā satiekoties superīgi pavadīsim laiku.
Man šobrīd daudz svarīgāk būtu nepazaudēt ģimeni, jo tieši tie ir tie cilvēki, kas vienmēr palīdzēs grūtībās un uz kuriem vienmēr varu paļauties.

Šovasar sarāvu vairāk nekā 10 gadus ilgu draudzību, jo mums vairs nekā nebija kopīga: mani interesē attīstība, karjera, izglītība, augšana, nevis stāvēšana uz vietas. Joprojām apsveicam viena otru svētkos, nedaudz parunājām kaut kādās kopīgās ballītēs, bet tas arī viss. Manā dzīvē draugi nekad nav bijuši īpaši svarīgi. Kā savu uzticības personu izvēlos citu cilvēku, ar kuru saista mazliet savādākas attiecības.

Skolas laiku lielās draudzības, gandrīz visas, vairāk vai mazāk ir jau beigušās, ar dažām draudzenēm ir palikuši tikai šādi tādi kontakti no tiem laikiem. Ar vienu no šīm meitenēm attiecības man pasliktinājās pēc gadījuma, kad viņa teica, ka neieradīsies uz manām kāzām jo vīrs visu naudu notrallina sev, bet viņa nestrādā, kaut viņa zin, ka svarīga man bija viņas ierašanās nevis kādas tur dāvanas.
Labākā draudzene man ir joprojām kaut katra esam pārvākušās uz savu valsti, tomēr ar viņu satiekos vismaz reizi gadā, kontaktus uzturam regulāri un netaisos šajā ziņā arī neko mainīt. Man pilnīgi pietiek ar viņu jo viņai es varu uzticēt visu savu dzīvi.

Man draudzenes "aizgaaja" otraa plaanaa ,tikko appreceejos!Atceros kaa sodien vecos laikus!Pirmaa vietaa bija viss ,kas saistijaas ar gimeni !Esmu saglabaajusi attieciibas ar dazaam sievieteem,bet tas noteikti nav vairs tas.Mees mainamies,mainas muusu skatijums,intereses .Man patiik tas vaards-pazina,kad cilveekus nepielaiz sev loti tuvu.
Varbuut taads iipatneejs uzskats,bet man taa liekaas,jo mazaak draugu,jo mazaak probleemu.

Es esmu palikusi bez draugiem savas vainas dēļ. Kamēr gāju cauri emocionāli grūtam posmam, darīju to, ko daru emocionāli grūtos posmos - ierāvos sevī un pazudu no visiem radariem. Atgrūdu cilvēkus, kas, pieņemu, būtu gribējuši mani atbalstīt.

Attālums nav problēma. Ar labāko draudzeni satiekos reizi gadā, nu un ar to ir gana, tas mūsu draudzību nepadara sliktāku.

Jā, ir bijušas draudzības, kas nomirst dabīgi, bet esmu arī pārtraukusi draudzības. Un, ja godīgi, man žēl ir tikai par vienu draugu, jo viņš vienīgais tiešām ir labs cilvēks un bija labs draugs, bet tur vnk situācija stulba sanāca un es izvēlējos viņam nepiedot, lai gan sapratu, ka viņš izdarīja to, ko izdarīja, sava naivuma un muļķības pēc. Bet nebija grūti samierināties, jo tas viss notika tādā laikā, kad man jau sāka veidoties ļoti tuva draudzība ar manu tagadējo vīrieti (tolaik nedomāju, ka mums kaut kas vairāk izveidosies, domāju, ka būsim vienkārši labi draugi, biju kopā tad ar citu čali, lai gan viss jau gāja uz beigām). Un jā, viņu es katru dienu satiku un varēju izrunāties un vispār likās, ka atradu vēl labāku draugu vietā, tad nu vispār nepārdzīvoju :D
Par citām draudzībām, ko es vai mēs abpusēji izbeidzām, nu... Es pat nezinu, ko tur pateikt, tie cilvēki nav īsti vairs pat manas uzmanības vērti, man viņus pat žēl ir un ļoti labi saprotu, kāpēc viņiem īstu draugu nav un pret kādu pat ģimenes locekļi atļaujas izturēties ar konkrētu necieņu. Īsāk sakot, tās nebija īstas draudzības, tas vairāk bija- draudzējos līdz iepazinu un uzzināju, ko man aiz muguras dara. Kā samierinājos? Ai, tad vēl biju jaunāka un stulbāka, man bija iespējas ieriebt, tad nu to arī veiksmīgi darīju, līdz apnika un sapratu, ka tie cilvēki arī bez tā ir nelaimīgi, tagad būtu vnk pasmējusies un aizmirsusi.

Problēmas ar draudzību sākas brīdī, kad no draugiem gaidām vecākiem līdzīgu (altruistisku) uzvedību un attieksmi- lai mūs uzklausa, pieņem bez nosacījumiem, vienmēr piedod, saprot mūs, lai rīkojas mūsu interesēs nevis savās, utt. Tās ir lietas, kas normālā gadījumā jāsaņem ģimenē no vecākiem. Draugi ir cilvēki ar ko svinēt dzīvi.

Viedaa Minka-taa vareetu buut.

Es esmu palikusi bez draugiem savas vainas dēļ. Kamēr gāju cauri emocionāli grūtam posmam, darīju to, ko daru emocionāli grūtos posmos - ierāvos sevī un pazudu no visiem radariem. Atgrūdu cilvēkus, kas, pieņemu, būtu gribējuši mani atbalstīt.

Es draudzību zaudēju tieši otrā veidā - kad sāku slimot ar depresiju un papildus atrados vardarbīgās attiecībās, tad man likās pilnīgi normāli par to runāt ar draudzeni (jo es pati viņas dēļ biju gatava darīt ļoti daudz). Tiku vienkārši brutāli atšūta, īsti negūstot paskaidrojumus, tik no citiem vēlāk dzirdot, ka es esmu bijusi "par smagu". Pēc tam patinu visu draudzības bildi uz atpakaļu un sapratu, ka visus šos gadus man tas viss bija īsts un no sirds, bet draudzenei tikai iespēja iefiltrēties dažādās ballītēs, kuras rīkoja man tuvs cilvēks. Kamēr biju izklaide, tikmēr bija draudzība.
Tāpēc, 57days, manuprāt, Tev nevajag vainot sevi. Nekad nevari zināt, kā būtu, ja būtu dalījusies ar savu bēdu. Protams, īsts draugs palīdzētu, ja lūgtu, bet īsts draugs arī zinātu, ka Tev ir grūti, kad to nesaki (kā Tavā gadījumā) un saprastu, ka Tev ir vajadzīgs laiks pabūt vienai.

Es esmu palikusi bez draugiem savas vainas dēļ. Kamēr gāju cauri emocionāli grūtam posmam, darīju to, ko daru emocionāli grūtos posmos - ierāvos sevī un pazudu no visiem radariem. Atgrūdu cilvēkus, kas, pieņemu, būtu gribējuši mani atbalstīt.

57days
domā, ka nevari atjaunot.? uzrakstīt, izrunāties godīgi...? vai lepnums neļauj?

jo man ar vienu draudzeni līdzīgs stāsts.. un tik skumji, ka nevaru viņai palīdzēt :-/