Pats ar nemaz necenšos iepazīties un koncentrējos sevis izaugsmei, jo apnicis tas bezsakars, kas mūsdienās valda.
+++
Man ir attiecības no attāluma, jo dzīvojam katrs savā valstī. Esmu nonākusi tajā vecuma posmā, kad iepazīšanās man nav primārā lieta. Vēl jo vairāk - esmu tik daudz sasniegusi, tik daudz darījusi, lai sasniegtu sev tik ļoti svarīgo brīvību un neatkarību, ka vairs nevēlos kuru katru ielaist savā dzīvē, savā privātajā telpā. Agrāk, gados 20, bija vienalga - varēju sākt dzīvot kopā ar mēnesi pazīstamu cilvēku, jo pati biju jauna, traka. Tagad, kad jau 30 gadi klauvē pie durvīm, esmu tik ļoti apmierināta ar savu brīvību un, to ka esmu neatkarīgs cilvēks, kurš vienā dienā var atrasties vienā valstī, bet otrā - jau citā, ka, lai tagad ielaistu savā dzīvē kādu cilvēku, mūsu starpā būtu jābūt teju vai pārcilvēciskām jūtām. Randiņi, iepazīšanās, centieni otram pieslīpēties... nē, tas vairs nav priekš manis, jo, ja citas sievietes ap 30 varbūt jūt sevī ieskanamies trauksmes zvanus, es, jo vecāka palieku, jo vairāk novērtēju to, ka esmu brīva, jo, kā man patīk teikt, es neesmu vientuļa, bet viena. Un tā patiešām ir milzīga atšķirība.
Tāpēc mani nemaz nepārsteidz tas, ka cilvēki vecumā 30+ nereti izvēlas būt vieni un necenšas iepazīties. Katrā ziņā, valstī, kur dzīvoju es, tas ir tikai normāli. Latvijā (un ne tikai, protams) gan joprojām nereti valda tie idiotiskie stereotipi par to, ka, ja tev ir pāri 30 un vēl esi viens, tad tur kaut kas kārtībā. Nebrīnos, ka ir cilvēki, kuri sabiedrības spiediena dēļ labāk dzīvo neveselīgās attiecībās, nekā šķiras, jo domā:
kā tad es tā, tagad būšu viena/-s, ko par mani padomās... Tas ir šausmīgi.