"Sēdēšana uz vīrieša kakla"

Latvijā jau tā situācija tāda, ka sieviete nevar atļauties nestrādāt. Nē nu ja vīrietis pelna ap 2000 eur, tad jau var, bet nu cik daudz tādu ir. Par mani, ja, tas nebūtu naudas jautājums, tad iespējams es strādātu aiziet uz pusslodzi,vai arī, tagad, kad gribu mainīt darbu, tad varētu aiziet no darba un mierīgi meklētu jaunu bez stresa. It kā jau varētu samaksāt rēķinus un paēst arī ar vīra algu, bet tas nebūtu tik brīvi. Pat tagad ar divām algām nav viegli, it sevišķi, kad auto noplīst, un vajag vairākus simtus par remontu.

Tagad gan vīrietis, gan sievietes var iegūt vienādi labu izglītību un atrast vienādi labi apmaksātu darbu.
Un abi var darīt mājas, saimnieciskos darbus. Un vīries arī var visu izdarīt, ja spēj pārvarēt savu ikdienas slinkumu ( neprotu, noguris, vēlāk)
Tas vakara nogurums, (pārsvarā no smadzeņu darba), jau nav traucēklis fiziski pastrādāt.

Ja rit mans vīrs mani nokraps( da kaut vai MAN apniks) es varu jebkura brīdi aiziet prom, jo ar savu algu mierīgi varu iztikt. A ko darīt mājsaimniecei? Protams, var jau dzīvot ar rozā brillēm, ka ar mani jau nekad, nekad tā nenotiks, bet nu statistika par šķirtajām laulībām tiešām ir cita

Tev būtu jāsamierinās un vēl tevi uzskatīs par idioti šādā gadījumā. :D Ja nopietni, tad loģiski, ka tad rodas atkarība no tā otra cilvēka, tur pat divu domu nav.

Man ir sanācis ilgāku laiku piespiedu kārtā būt mājās un es to negribētu kā savu iespēju, ikdienu.
Man patīk mans darbs, cilvēki. MaN patīk, ka varu sevi nodrošināt.
Man uznāk luste un pasūtu preces no asos.com 300 eiro vērtībā, jo gribas piemērīt. Nevaru iedomāties kā tas ir mājsaimniecēm. Manu naudu vīrs neskaita un es neskaitu viņa.
Pirms pāris dienām ar mammu braucu ārpus Rīgas uz ilgāku periodu un viņa pajautāja vai esmu vīram pagatavojusi vakariņas. Man tas jautājums likās absurds. Vīrs pats var sevi pabarot un māju iztīrīt, traukus nomazgāt. Kādēļ viņam ir īpašs statuss, lai es vēl skrietu mājās gatavot vakariņas?
Ok, man patīk un ja esmu mājās pirmā, sāku šiverēties, bet brīvdienās cenšamies gatavot kopā.

Iesaku izlasīt šo rakstu: http://www.tvnet.lv/egoiste/attiecibas/777737-labkovskis_but_sieviskigai_nenozime_but_lupatai
Tieši par tēmu!:-)

Es nenosodu pārus un ģimenes, kas tā dzīvo, taču pati tā negribētu un manā pieredzē (protams, tikai no malas skatoties), kaut kas tādās ģimenēs vienmēr bijis defektīvs.. Vai nu vīrs krāpj, vai sievai depresija, vai tēvs ļoti attālināts no bērniem, bet bērni pielipuši pie mātes neatraujami, vai nu vīrieša dominance, pat agresīva dominance arī citās jomās, ne tikai mamuta nešanas noteikumos.. Man diemžēl nav gadījies sastapt ģimeni, kurā šāds modelis strādātu. (Tas, protams, neizslēdz problēmas citos ģimenes modeļos, nepārprotiet)
_____________
Piekritīšu, ka Latvijā tas īsti nav iespējams, jo ļoti reti ir tie gadījumi, kad par viena algu var dzīvot 2+,

un arī vīru priecīgas mājās vēl piedevām sagaidīt.

Jo strādājoša sieviete jau nevar priecīga sagaidīt vīru mājās(t)
Principā piekrītu tam rakstam iepriekšējā lappusē. Sākumā viss skaisti, bet pēc gadiem ar sēdēšanu mājās tā idille būs pagaisusi.

Pati būtu sajūsmā, ja varētu atļauties dzīvot mājās, diemžēl šobrīd man tādas ekstras nespīd :-D
Zinu daudzas, kuras nevarētu nosēdēt šādi mājās, bet es šādu ikdienu lieliski izbaudītu - jau agrāk esmu izbaidījusi, un neapnīk, nekļūst garlaicīgi utt. Vienkārši esmu cilvēks, kurš lieliski jūtas arī vienatnē. Labprāt nesteidīgi veicu mājas darbus, gatavoju ēst un daru citas lietas + ir arī daudz vairāk laika sev pašai, nekā strādājot.
Pati gan šādā modelī varētu dzīvot tikai tad, kad justos materiāli nodrošināta, lai nebūtu tā, ka jāpievelk jostas un jāsaita katrs cents.
Mazliet brīnos par ģimenēm, kurām tiešām ir grūti ar naudiņām, paši sūdzas, ka nepietiek, bet sieva kā princese sēž mājās un atpūšas/ sūdzas citiem par to, cik grūti iztikt, kaut pati ir jauna un darbaspējīga. Bet tas laikam tāds cilvēku slānis, kurš nemainīsies.