Meitenes ap 30, kas ir labāk: būt vienai vai veidot attiecības ar alimentu maksātāju?

Gribeju tikai piekrist Daenerys1, musdienas sievietes nefiltre vai ari negrib filtret viriesu ricibas sekas. Piever acis uz skaidriem stop signaliem. Vienu reizi iekaustija vai nokrapa, nekas, mes visi kludamies. Pec tam brinas, ka ar mazuli uz rokam palikusi viena.. Un godigi sakot, mani nemaz neparsteidz sadi gadijumu, par savu stulbumu ari ir jamaksa.

Exactly, kursabiedrenei bija vīrs - ārējā izskata nekāda, starp citu, arī alimentu maksātājs, mīlēja iedzert... Autobusā piekasījās pusaudžiem, pa visu autobusu bļaustījās - vīrieši un sievietes tomēr ir ļoti dažādas būtnes! Kad es dr**žu savu sievu, viņai ir labi! Bet kad vīrietis dr**ž mani, man ir slikti!" Nu, iedomājos, sēž viņa mājās, ar nepacietību gaida, kad mājās pārnāks šāds te vīrs... Bet meitenes, kurām nav nekāda, tātad, neveiksminieces, jā? :-D Galvenais, ka kursabiedrene no tāda paguva bērnu dzemdēt un tikai tad saprata, kas par cilvēku. Tagad viņš tātad, no savas parastās algas jau maksā alimentus par diviem, un... guļ taču noteikti ar kādu, neticu, ka ir viens, kā rāda prakse, mūsu meitenes visvisādus izķer... 8-)

Un vēl, kāpēc, ja viena, tad uzreiz neveiksminiece, jo CITI UZSKATOT, ka nu tad vajadzēja būt ar Jančuku. Nu vismaz. Kaut kāda bērnības problēma, ka tāds skatījums, ka liekas, visi tā vien nodomā? Un joprojām uzsvars uz parasto algu. :D Principā sanāk, ka mums te visi gandrīz sabiedrībā ir baigie idioti. :D

Un vēl, kāpēc, ja viena, tad uzreiz neveiksminiece, jo CITI UZSKATOT, ka nu tad vajadzēja būt ar Jančuku.

Nu, Postpadomju domāšana - galvenais, ka vīrieša bikses mājās. Ja sabiedrībā daudziem nebūtu šāda domāšana, dzērājus, azartspēļu mīļotājus, un memmesdēliņus neviens neizķertu, tiem nebūtu izredžu. Un tas, ka laba alga spēj kompensēt vīrietī citus trūkumus, tas arī sabiedrībā daudziem pieņemts, ne jau es jaunu Ameriku atklāju. :-D Tāpēc arī uzsvars uz parasto algu.

Ja es mīlētu vīrieti, piedāvātu ņemt bērnu pie mums. Bet vispār - manuprāt, svarīgāk, kāpēc izšķīrās.

Bet, manuprāt, nav vērts satikties ar vīrieti tikai tāpēc, lai nebūtu viena.

Magda7
Nevis postpadomju domāšana, bet nabadzība (ar LV vidējo algu cilvēks vienatnē var tikai izdzīvot nevis dzīvot) vai bailes no vientulības (pēc 30 vairums jau ir ģimenes ar bērniem, atrast kompāniju ar ko izklaidēties ir grūti, jo tie, kas ir vienītī nereti ir vai nu alkoholiķi vai ar putniem). Ja visi dzīvotu bez ģimenēm arī 30 un 40 gados, tad būt vienam būtu tikpat viegli un jauki kā 20-25 gados.

Kāda, jūsuprāt, vispār ir ģimenes loma?
Palasot komentārus, rodas sajūta, ka dažas uzskata, ka ir taču OK tā kā ir! Padzīvoja ar vienu, uztaisīja bērnu, padzīvoja ar otru, trešo, Annai ir kopīgs dēls ar Jāni un kopīgs dēls ar Pēteri, Pēterim kopīga meita vēl ar Ingu, Jānim vēl kopīga meita ar Mariju un tā uz riņķi, visi šķīrušies, katram savs dzīvoklis, bērni kaut kā sadalīti. Kas vainas? Dzīvo taču cilvēki, iztiek.
Mūsdienās taču arī viens vecāks ar visu lieliski tiek galā, uz skolu aizved, aukli noalgo, irobotu nopērk.

Daenerys1, nē, to tā izlasi tu un pārvērt atkal savā maļamajā tēmā.

Daenerys1+++
Un vēl to visu argumentē- vai bērnu dēļ jādzīvo kopā? Katrs var kļūdīties :D T itkā bērni būtu šinšilas, ko var dalīt, kā ienāk prātā un ja nevienam vairs nevajag, nogrūst pie vecmammām. Daudziem tā ir norma.

Viedā Minka

Un vēl to visu argumentē- vai bērnu dēļ jādzīvo kopā? Katrs var kļūdīties T itkā bērni būtu šinšilas, ko var dalīt, kā ienāk prātā un ja nevienam vairs nevajag, nogrūst pie vecmammām. Daudziem tā ir norma.

Bet vaitad cilvēki nekļūdās? Katram savas kļūdas. Tas, ka mēs neesam radījušas bērnus un izšķīrušās pēc tam, nepadara mūs par labākām.
Neviena meitene šajā diskusijā jau neatbalsta bezatbildīgu attieksmi pret bērniem.
Un zinot pārus, īpaši vecāka gadagājuma, jo agrāk bija populārāk nešķirties vienalga vai kas, tad ir pāri, kur tiešām labāk būtu sen jau izšķīrušies. Labuma no nelaimīgiem vecākiem bērnam ir vēl mazāk kā no šķirtiem un laimīgiem.
Bet atkārtoju, ideālā pasaulē, ideālos gadījumos - jā, tā tas vispār nenotiktu. Bet vai mums viss ir tik ideāli? Par sevi, protams, vari domāt, kāda pašai morāle, cik apdomīga utt., bet tas nenozīmē, ka citiem situācijas nav atšķirīgas no Tavējām.
Nav tikai varianti ar apdomīgiem vecākiem, kas kopā ir līdz sirmam vecumam vai bezatbildīgie, kas bērnus uzskata par šinšilām. Dzīve nav tikai melna un balta.

Kāpēc jādomā, ka vīrietis ir bezatbildīgs? Zinu tādu, kurš apprecējās, jo sieviete palika stāvoklī. Bērns piedzima, viņš gāja uz darbu un, kamēr viņš bija vakaros darbā, sieva gāja uz klubiem un bērnu atstāja, kam pagaidās. Protams, ka pats vainīgs, ka tādu apprecēja, bet ne jau vienmēr sievietes ir tik ideālas.

Jā, cilvēki šķiras, bērni paliek un dzīvo savas dzīves. Ne visiem tā ir tāda nenormālākā trauma kā Tev, Daenerys, kurai tēvs nekāds, māte slikta, ģimene slikta, viss slikti utt., un tāpēc arī tagad pieaugušā vecumā vēl sirsniņa asaro.

Kaķis
Ja šķirteņus sabiedrība nosodītu (kā tas bija Ulmaņlaikos), tad cilvēkiem būtu lielāka motivācija strādāt pie attiecību veidošanas nevis citam citu patērēt kā lietas (apnika, pameta, paņēma nākamo). Ja cilvēks zinātu, ka šķiršanās gadījumā būs jādzīvo vienam līdz mūža galam, nemaz tik liels šķirteņu skaits nebūtu.
Tā, protams, utopija, jo mūsdienās stilīgi ir "friends with benefits", brīvās attiecības.

Ja cilvēks zinātu, ka šķiršanās gadījumā būs jādzīvo vienam līdz mūža galam, nemaz tik liels šķirteņu skaits nebūtu.

:-O:-O:-O
tu np[ienti doma ka sieviete kas lauliba bijusi teiksim 25 gadus, noteikti velas atkal laulibas dzivi? Labi zini?:-D

Perikola
Kas tas par darbu vakaros? Cik man zināms, tad uz klubiem cilvēki iet pēc 22:00, tātad faktiski bērnu kāds pieskatīja nakts miega laikā. Vai varbūt tomēr vīrietis bija tas, kurš vakaros izklaidējās un kad sieva sāka darīt tāpat, izdomāja, ka kas tā par sievieti, kas vazājas pa klubiem un bērnu atstāj sazin kam. Vīriešu versijas vienmēr ir ļoti interesantas līdz izdzird sievietes detalizētāko situācijas aprakstu.

Bet vaitad cilvēki nekļūdās? Katram savas kļūdas. Tas, ka mēs neesam radījušas bērnus un izšķīrušās pēc tam, nepadara mūs par labākām.
Neviena meitene šajā diskusijā jau neatbalsta bezatbildīgu attieksmi pret bērniem.
Un zinot pārus, īpaši vecāka gadagājuma, jo agrāk bija populārāk nešķirties vienalga vai kas, tad ir pāri, kur tiešām labāk būtu sen jau izšķīrušies. Labuma no nelaimīgiem vecākiem bērnam ir vēl mazāk kā no šķirtiem un laimīgiem.

Pastāv arī iespēja laicīgi risināt problēmas Ja kaut kas notiek, pāris izrunājas, ja tas nepalīdz, tam seko psihologa apmeklējums. Viņi kopīgi mēģina risināt problēmas.
Klusēt, gaidīt, kad viss sakrājies un tad izšķirties nav māksla. Un tad sāk jaunas attiecības, kam seko tāds pats scenārijs. Un nekas nemainās.
Attiecībās ir jāiegulda laiks, pacietība, lai tās būtu ingnoturīgas. Abiem no pāra jauzņemas atbildība censties būt pēc iespējas labākam partnerim.
Senāk neviens par problēmām nerunāja, domāja, ja par tām klusēs, tad tās pazudīs. Bet mūsdienās neviens negrib neko ieguldīt atiecībās. Domā, ka tām jānotiek pašām no sevis, neko neieguldot. Un atbildību arī neviens negrib uzņemties.

Šķirtās ģimenes un vientuļie vecāki ir pakļauti augstākiem sociālajiem riskiem, jebkuram cilvēkam ir skaidrs, ka dzīvot kopā ir lētāk nekā dzīvot atsevišķi. Šie cilvēki biežāk prasa dažādus pabalstus un palīdzību no valsts un pašvaldības. Un tas viss atduras pret nodokļu maksātāju naudu. Nerunājot par to, ka šķirtā ģimenē bērni var būt mazāk pieskatīti un izkontrolēti, kas var veicināt to iekļaušanos nelabvēlīgās kompānijās un tālākas sekas. Tāpēc uzskatu, ka šķirta ģimene nav OK.

Padomju laikos varbūt arī iekaustīt sievu bija normāli, ja viņa pretojas? Protams, visi tikai vienreiz veidojam attiecības un tad viss, beigas. Tas jau noņem atbildību, ņem kuru gribi, sāks dzert, sāks vēl kaut oo, nu nekas, jo jābūt jau kopā, lai bērns skatās, kā daudza māti, jo ir izveidojusies kaut kāda atkarība, slimība, kuras dēļ sāk to darīt. Krutie padomju laiki, jā. Tas, ka te totāli lec ārā kaut kas, ko bērnībā laikam piedzīvojušas, tas gan žēl, ka vēl pieaugot, tas tā ietekmējis skatu uz dzīvi.

Es laikam esmu rets izņēmums, bet priecājos savā ziņā, ka mani vecāki izšķīrās, jo man manma paskaidroja iemeslus un tie bija ļoti nopietni. Un tagad kā pieaugušais saprotu, ka tā bija 100% taisnība, nevis kaut kāda sakāpināto emociju runa.

Abiem no pāra jauzņemas atbildība censties būt pēc iespējas labākam partnerim.
Senāk neviens par problēmām nerunāja, domāja, ja par tām klusēs, tad tās pazudīs. Bet mūsdienās neviens negrib neko ieguldīt atiecībās. Domā, ka tām jānotiek pašām no sevis, neko neieguldot. Un atbildību arī neviens negrib uzņemties.

Piekrītu, tik ar piebildi, ka arī mūsdienās arī ir cilvēki, kas klusē un domā,ka pazudīs problēmas. Daudzi nemāk risināt jau paši savas iekšējās problēmas, kur nu vēl attiecību, bet tas ir ļoti izteikti saistīts.
Bet ko darīt gadījumā, ja pats, piemēram, gribi risināt, iet pie psihologa utt., bet otrs ne?? KO darīt? :D tas kā alkoholiķi pierunāt nedzert... tikai pats var izvēlēties. tāpat arī attiecībās. Var būt,ka pāris pēc daudziem gadiem sastopas ar problēmām, ko nevar atrisināt, bet otra puse nevēlas risināt. Jo tomēr ABIEM, kā jau rakstīji, tas jāgrib..