Ja cilvēks 30 gadu vecumā ilgstoši strādā par Maximas kasieri, apkopēju vai sētnieku- tas ļoti daudz pasaka par cilvēka personību.
Cik lielam izmisumam ir jābūt? Manā prātā vispār nesaliekas doma, ka, piemēram, mums ar vīru varētu piedzimt bērns, un mēs paņemtu un izšķirtos.
Attiecībā uz alimentiem, manuprāt, tie ir netaisnīgi, ja maksā 200eur/mēn. Vecākam, kas neaudzina bērnu, ir jāmaksā ne tikai puse no bērna izdevumiem (dzīvesvietas izmaksas, apģērbs, pulciņi, izklaides, utt), bet jākompensē naudā viss laiks, ko škirtais vecāks nepavada kopā ar bērnu (katram vecākam būtu jāpavada pusi laika).
1) Ko darīt, ja mamma izdomā, ka bērnu sūtīs dārgos pulciņos un uz privātām nodarbībām, bet tētis to nevar atļauties? Bērnam jāpērk ģitāra, bērns profesionāli spēlē hokeju, jāpērk ekipējums, utt?
Tēvam, pirms pamet ģimeni, vajag padomāt par to, ka dzīvot šķirti izmaksā dārgāk (divas dzīvesvietas) nekā ģimenē. Tātad, lai bērnam nodrošinātu iepriekšējo dzīves līmeni, tēvam jāatrod jauns darbs, kur maksātu vairāk- tik cik maksā jaunā dzīvesvieta.
Nez cik ilgi turpinātos šādas attiecības, kur sieva ar vīru uz pusēm samaksā dzīvokli un sieva pasaka: klau, man prēmiju ieskaitīja, skatos, ceļojums uz Grieķiju tikai 500 eiro, klau, es braucu! Pabaro kaķi, ja kas, zvani, būšu pēc nedēļas. Un vīrs paliek mājās. Pie nosacījuma, ka vīram arī patīk un gribas ceļot. :-/
bet..Tu domā,ka labāk nelaimīgi vecāki, bet kopā?
Vairumā gadījumu sievietes ar bērniem nemēdz tāpat vien (ala: ai, apnika šitas, iešu pameklēt citu) šķirties. Ja sieviete ar bērnu pieņem tik radikālu lēmumu, tātad vīrietis kopdzīvi ir padarījis neciešamu.
Vīrieši gan mēdz aiziet no ģimenes arī bez partneres vainas- sagribējās jaunu miesu, apnika vecā, utt.
Ņemot vērā, ka daudzi vīrieši nemāk pat putru uzvārīt, bērnu atstāšana vīrieša apgādībā ir riskanta un nevēlama. Ne velti, LV ir nerakstīts likums, ja par bērnu cīnās vecāki, bērnu piešķir mātei. Un pareizi ir.
Nē, protams, bet jautājums, kāpēc ir nelaimīgi? Jūs uzskatāt, ka bērni jārada pa labi pa kreisi? Iepatikās kurpītes, nopirku, oi, tomēr berž, izmetu... Iepatikās vīrietis, sagribēju bērniņu tādu apaļiem vaidziņiem, uzcepu, oi, izrādās, bērna tēvs piedzērās, fui, jāšķiras.
Mammas brālis gandrīz prātā sajuka, kad ex. sieva pārcēlās prom un aizliedza kontaktēties ar bērnu, jo redz vīrs nenopirka kažoku (nopietni!)
1) Ko darīt, ja mamma izdomā, ka bērnu sūtīs dārgos pulciņos un uz privātām nodarbībām, bet tētis to nevar atļauties? Bērnam jāpērk ģitāra, bērns profesionāli spēlē hokeju, jāpērk ekipējums, utt?
2) Konkrēti manis pieminētajā gadījumā māte un tēvs dzīvo 150km attālumā viens no otra. Tēvam pat nav mašīnas (tā būtu pusbēda), bet bērnam skola viņa dzīvesvietā. Pat, ja tēvs brauktu pie viņa ciemos ar autobusu, viņam: a) nav kur palikt, b) pašam ir darbs savā pilsētā.
Tāpēc saku, ienākumu līmenis ir tikpat būtisks kā patika pret bērniem.
Es tiešām nesaprotu, kas tai sievietei galvā bija sagājis uz īso, bet normāla viņa nebija, tas ir fakts.
Bet jāsaprot, ka kapitālismā nauda ir cilvēka intelekta vai darbaspēju mēraukla.
Skatoties kāds vīrietis. Ja ambiciozs, kapēc gan ne? Es uzskatu, ka normāls vīrietis vienmēr atradīs veidu kā visu nokārtot un atrast balansu.
Cik aprobežots teksts priekš valsts, kur mikroķirurgam piedāvā 700EUR par pilnu slodzi (http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/577186-austrumu_slimnica_mekle_kvalificetu_mikrokirurgu_solot_tam_700_eiro_algu)