Meitenes ap 30, kas ir labāk: būt vienai vai veidot attiecības ar alimentu maksātāju?

57days, protams, alga ir rādītājs (ar Taviem nosauktajiem izņēmumiem). Bet tikai tāds, kuram vajadzētu veidot viedokli par cilvēku (patīk, nepatīk, mīli tādu vai nē). viens no vairākiem rādītājiem. Ne jau galvenais faktors, pēc kā vadīties. Zin cik daudz dzīvo lepnās mājās, braukā ar džipiem, ģērbjās šikās drēbēs, bet patiesībā ne par savu, bet kredītu, utt naudu? Lūk, nenopelnītā nauda ar ir rādītājs, ka tas cilvēks nav to sasniedzis saviem spēkiem. Būtu jāmīl viņa spējas, ne nopelnītais ar šīm spējām. :) Domāju, mēs sapratāmies :) :)

Īsti nesaprotu par neobjektivitāti, tēmas pieteikumā:

Vai jūs piekristu veidot attiecības un ja kas, precēties ar tādu

MAN bērni nepatīk un ES priekš sevis pilnībā objektīvi pasaku, ka nedalītu savas ģimenes budžetu un sava vīrieša laiku ar man svešu bērnu, kāda manam personīgajam gadījumam ir darīšana ar Latvijas vidējo sievieti un Latvijas vidējo vīrieti?
Par naudu runājot, protams, tas nav vienīgais aspekts, bet jā, man ir svarīgi otras puses ienākumi. Tie var būt nedaudz mazāki nekā man, bet es nemūžam neveidotu attiecības ar vīrieti, kurš pelna 2x mazāk nekā es, lai cik viņš būtu sirsnīgs, romantisks, gādīgs, labs un vēl kaut kāds.
Ja es gribu braukt ceļojumā uz Portugāli un man tam ir nauda, bet manam vīrietim nav naudas, ko tad man darīt? Braukt vienai? Braukt ar draudzeni? Visu laiku izmaksāt vīrietim, jo man ir nauda, bet viņam nav? Neredzu neko sliktu tajā, ka cilvēki vēlas veidot attiecības ar sava līmeņa cilvēku. Ja kāds 5000 eiro algas saņēmējs mani atšūtu, jo es viņam esmu par nabadzīgu, es to pieņemtu kā normu.

Agrākos laikos (kara paaudze) bija teiciens- kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība ārā pa logu. Padomju cilvēki tika audzināti nabadzībā (komunālie dzīvokļi, rindā pēc desas) un tiem tika mācīts, ka bagātība, nauda ir netikums. Arī te ir daudz postpadomju atlieku- fuuuj, nauda, kā par to vispār drīkst domāt vai kādu vērtēt. Bet jāsaprot, ka kapitālismā nauda ir cilvēka intelekta vai darbaspēju mēraukla. Ja cilvēks 30 gadu vecumā ilgstoši strādā par Maximas kasieri, apkopēju vai sētnieku- tas ļoti daudz pasaka par cilvēka personību.

Vai uzskatāt, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi? Vīrieši un sievietes? Ja man, sievietei, ir savs bizness un bērni, par kuriem rūpēties un kurus vest uz cirku, kāpēc man jāuztur vēl pieaudzis vīrietis? Jā, to saprotu un tā uzskatu. Bet arī vīrietim nav mani jāuztur (par ko noraizējusies tēmas autore, ka visa nauda aizies bērniem- kas, starp citu, ir tikai normāli).

Man vienmēr šķitis, ja cilvēks tik aktīvi cenšas pierādīt savu taisnību, kaut kas te nav tīrs. ;-) Apmēram tā, ja pasaka "sarkans tev nepiestāv", un tad stundu cenšas pierādīt, ka piestāv gan.
Lai vai kā, es cilvēcīgas, mīlošas, draudzīgas un foršas attiecības ar līdzcilvēkiem, tostarp ar vīrieti un arī bērniem (!), kas ir tādi paši cilvēki kā mēs, vērtēju augstāk kā pāris simts euro. Vismaz zinu, ka nekad nebūšu vientuļa kaķu dāmīte bez ģimenes un draugiem. :-)

Interesanti, cik dzirdēts, tad sabiedrībā pašķībi skatās uz vīrieti, kurš negrib vidot attiecības ar sievieti, kurai ir bērns/-i. Bet kad sieviete prāto vai ir vērts veidot attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns un kurš tikai maksā aliementus par to bērnu, tad pēkšņi galvā ieslēdzas "naudas skaitītājs" un papildus tiek meklēti iemesli kāpēc to nedarīt. Dīvaina mums tā sabiedrības morāle.

Attiecībā uz šo komentāru - no morāles viedokļa škirteņiem nevajadzētu vispār būt, jo jebkuram, kas devis laulības solījumu un radījis pēcnācējus, būtu jādzīvo radītajā ģimenē. Iespējams, ja cilvēki asāk nosodītu šķirteņus un ar tiem neveidotu attiecības, cilvēki nopietnāk izturētos pret ģimeni, partneri un bērniem. Vairāk domātu par to, kā saglabāt ģimeni nevis ar kuru nākamo kopā dzīvot.

Dae
Neņem personīgi, ja Tu par manu komentāru.
Sievietēm, kuras bērnus nevēlas (tik kaislīgi kā Tu un daudzas citas) nav nepieciešams veikt teorētiskus aprēķinus, lai attainotu kaut kādus iemeslus. Nē ir nē, jo bērns. Punkts. Tādiem cilvēkiem, arī ja abas puses ir miljonāri, nevajadzētu veidot attiecības, lai neviens nevienu neapbižotu.
Tomēr, daudzi no taviem komentāriem bija ļoti vispārināti. Un, par tiem tad arī rakstīju - tie ir ļoti neobjektīvi un pārspīlēti. Tāpat man nav skaidrs, kādēļ tiek pieņemts, ka bērna māte pati neko nepelna, ka šajos aprēķinos ir iekļautas ikdienas pozīcijas, kuras teorētiski jāsedz vecākiem uz pusēm un vīrieša puse rēķināma no alimentiem. Un tā tālāk.
___
Ja runājam par ceļošanu vienai - a, kas vainas? Ceļot vienai? Izskanēja taču maigs viedoklis, ka bērna tēvam vajadzētu dzīvot vienam visu mūžu. Un, kas tad vainas - dzīvot vienam? Tas pats ar ceļošanu :)
__
Visiem ir tiesības izvēlēties partneri pēc paša vajadzībām un vēlmēm, to nosodīt nav tiesību nevienam. Bet, nevajag aizmirst, ka ar to arī viss beidzas. Nav nepieciešamības noniecināt citus, kaut teorētiskus, cilvēkus.

Stellaglmr
Kāpēc būt attiecībās ar cilvēku, ja jāceļo vienai? Tad labāk būt brīvai un ceļot kopā ar turīgiem gadījuma partneriem.

Tāpat man nav skaidrs, kādēļ tiek pieņemts, ka bērna māte pati neko nepelna, ka šajos aprēķinos ir iekļautas ikdienas pozīcijas, kuras teorētiski jāsedz vecākiem uz pusēm un vīrieša puse rēķināma no alimentiem.

Kāpēc Tev liekas, ka tā tiek pieņemts? Ja bērnu māte pelna ļoti daudz, nu nezinu, 3x vairāk nekā bērna tēvs, vai tad viņa tādā gadījumā nepieprasīs alimentus? Kas Tev liek tā domāt? Man vienam radiniekam alga ir 700, viņa bērna mātei 2000, viņš tik un tā maksā alimentus, jo kāpēc lai nemaksātu?

Ja runājam par ceļošanu vienai - a, kas vainas? Ceļot vienai?

Nekāda vaina un esmu tā darījusi, bet priekš kam tad man vispār vajadzīgs vīrietis? Lai plauktu pieliktu vai krānu nomainītu? Es izveidoju attiecības, lai dzīvotu un pavadītu brīvo laiku kopā ar cilvēku, kuru mīlu, kāpēc man vienai jāceļo, vienai jāiet uz kafejnīcu? Bet visu laiku visu izmaksāt vīram? :-/ Zinu pārus, kuriem tā ir, es tā nevarētu, es negribu nevienu uzturēt.

Nez cik ilgi turpinātos šādas attiecības, kur sieva ar vīru uz pusēm samaksā dzīvokli un sieva pasaka: klau, man prēmiju ieskaitīja, skatos, ceļojums uz Grieķiju tikai 500 eiro, klau, es braucu! Pabaro kaķi, ja kas, zvani, būšu pēc nedēļas. Un vīrs paliek mājās. Pie nosacījuma, ka vīram arī patīk un gribas ceļot. :-/

Viedokļus nelasīju, bet autorei gribu teikt: uzskatu, ka jāveido attiecības ar cilvēku, kuru Tu mīli, ar kuru ir īpašā jūtu ķīmija. Vēl uzskatu, ka nav Tava darīšana, cik viņš pelna (pat tad, ja grasies nākotnē kopīgu ģimeni izveidot). Tev jābūt pašpietiekamai, nav viņa pienākums Tev dot naudu, izmaksāt vakariņas, maksāt par dzīvokli, utt. Tev pašai jāpelna tā, lai varētu atļauties visu, ko Tu vēlies.

Tipa, sievietei jābūt "vilcējam", kas velk visu, bet no viņa, karaļa, pat nevaru prasīt, lai nodrošina SAVU ģimeni (es pat nerunāju par maniem SPA saloniem vai ko tamlīdzīgu, to patiešām sieviete var no savas algas)? Sieviete lai atrod labāku darbu vai rukā divos darbos, bet, kad atnāk mājās, lai pateicas Dievam, ka vīrieša bikses taču mājās, kāda svētlaime!"? :-) Ja īslaicīgi (patiešām, ĪSLAICĪGI!) palieku bez darba? Viņš ģimeni ar savu bikšu smaku un jūtu ķīmiju nodrošinās?

Attiecībā uz alimentiem, manuprāt, tie ir netaisnīgi, ja maksā 200eur/mēn. Vecākam, kas neaudzina bērnu, ir jāmaksā ne tikai puse no bērna izdevumiem (dzīvesvietas izmaksas, apģērbs, pulciņi, izklaides, utt), bet jākompensē naudā viss laiks, ko škirtais vecāks nepavada kopā ar bērnu (katram vecākam būtu jāpavada pusi laika).

Vecākam, kas neaudzina bērnu, ir jāmaksā ne tikai puse no bērna izdevumiem (dzīvesvietas izmaksas, apģērbs, pulciņi, izklaides, utt), bet jākompensē naudā viss laiks, ko škirtais vecāks nepavada kopā ar bērnu (katram vecākam būtu jāpavada pusi laika).

1) Ko darīt, ja mamma izdomā, ka bērnu sūtīs dārgos pulciņos un uz privātām nodarbībām, bet tētis to nevar atļauties? Bērnam jāpērk ģitāra, bērns profesionāli spēlē hokeju, jāpērk ekipējums, utt?
2) Konkrēti manis pieminētajā gadījumā māte un tēvs dzīvo 150km attālumā viens no otra. Tēvam pat nav mašīnas (tā būtu pusbēda), bet bērnam skola viņa dzīvesvietā. Pat, ja tēvs brauktu pie viņa ciemos ar autobusu, viņam: a) nav kur palikt, b) pašam ir darbs savā pilsētā.
Tāpēc saku, ienākumu līmenis ir tikpat būtisks kā patika pret bērniem.

Magda7, nepareizi iztulkoji manu rakstīto. Kāpēc jābūt vilcējai? Tu maksā pārtiku, viņš ceļ māju. Viņš atliek 1000 eur mēnesī celtniecībai, bet nemaksā par to, ko Tu ēd. Tu dzīvo viņa uzceltā mājā, bet mēnesī 700 iztērē, lai visi būtu paēduši. Abi maksā par bērniem. Tas vienkāršotā valodā izskaidrojot. Kāpēc nevar abpusēji? Gribu tikai pateikt, ka pašam par sevi un saviem bērniem ir jābūt spējīgam parūpēties, neatkarīgi no dzimuma.

Visticamāk, ka attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns, neveidotu. Un nevis materiālu apsvērumu dēļ, ka vīrietim, lūktum, daļa naudas bērnā jāinvestē (jo tas, manuprāt, ir pašsaprotami, turklāt sponsorus nekad neesmu meklējusi), bet gan tādēļ, ka gribētu, lai mans pirmdzimtais ir pirmdzimtais arī vīrietim, ar kuru būtu kopā. Gribētu, lai jaunā vecāka emocijas izjustu ne tikai es, bet arī vīrietis. Ja viņam jau būtu bērns, otrā bērna ienākšana pasaulē vairs nebūtu tas. Vecuma kategorijā ap 30 un nedaudz pāri 30 tomēr vēl var atrast vīriešus, kas nav bijuši nedz precējušies, nedz ir ar atvasēm. Taču, ja vīrietis būtu mana lielā mūža mīlestība, neizslēdzu, ka atbilde būtu citādāka. Bet, pirms veidotu ilgtermiņa attiecības ar šādu vīrieti, rūpīgi izsvērtu, kādēļ vīrietis vairs nav kopā ar bērna māti, kādas ir viņu patreizējās attiecības, kāda ir bērna mātes personība, cik vecs ir bērns u.tml. Tā ka viennozīmīgu atbildi teorētiskai situācijai grūti sniegt.

Es laikam drīzāk varētu būt attiecībās ar vientuļo tēvu, nekā ar vīrieti, kuram regulāri jākontaktējas ar bijušo. Es šeit runāju par savām emocijām un tarakāniem, nevis naudu.
Un varu pateikt kā meitene, kura uzauga tikai ar mammu, ka sievietei ar bērnu nav nemaz tik viegli atrast foršu vīrieti attiecībām.
Plus, man liekas, ka mūsdienās 30 gadīgu vīriešu bez bērniem ir pietiekoši.

Daenerys1
Tēvam, pirms pamet ģimeni, vajag padomāt par to, ka dzīvot šķirti izmaksā dārgāk (divas dzīvesvietas) nekā ģimenē. Tātad, lai bērnam nodrošinātu iepriekšējo dzīves līmeni, tēvam jāatrod jauns darbs, kur maksātu vairāk- tik cik maksā jaunā dzīvesvieta.

Viedā Minka, nu lūk, tas ir tas, par ko es te vāros jau n lapu garumā. Es to radinieku neaizstāvu, gluži otrādi, tā mana doma ir tāda - gribi šķirties - vispirms parēķini. Lai nav jaunajai draudzenītei uz kakla jāsēž alimentu dēļ.
Tikai ir viens bet - ne jau vienmēr ģimeni izšķir vīrietis. Arī manā konkrētajā piemērā sieviete paņēma bērnu un aizgāja prom, vīrietis gribēja ģimeni saglabāt. Cita runa ir par to, ka pagale viena nedeg un no laba vīrieša prom parasti neiet.

Jaa, 30 gados jaagraabj pirmais bikshainis, kas paraadaas pie apvaarshnja :-D Nacionaalaa probleema, postpadomju valstiis ar maates pienu jau iezauree, ka labaak butt ar jebkaadu nevis bez viiriesha :-D :-D :-D
Jaa, Latvijaa pamaz buus taadu, kuri ap 30 bez piekabeem, rietumeiropaa gan ir pietiekoshi, ja vien autore nav absoluutaa Latvijas patriote. Tachu nav taa, ka nav vispaar.
Tfu, blje, pat ja es dziivotu Latvijaa, es labaak nopirktu 2 kakjus un iestaadiitu palmas uz balkona, nevis sasietos ar piekabjainu veci un stieptu pusi mamuta :-D Jautaajums buuut diskutabls, ja shis buuut miljonaaru sarakstaa :-D

Bet vispār man ir grūti saprast tos cilvēkus, kuri šķiras, ja viņiem ir bērni. Es tiešām nesaprotu! Neskatoties uz to, ka pati uzaugu šķirtā ģimenē un abi mammas brāļi šķīrās, esot ar bērniem, t.i., diezgan tuvi radi un diezgan tuvu to visu redzēju.
Cik lielam izmisumam ir jābūt? Manā prātā vispār nesaliekas doma, ka, piemēram, mums ar vīru varētu piedzimt bērns, un mēs paņemtu un izšķirtos. Tādas lietas kā tendence uz atkarībām vai vardarbību taču pamana ātrāk. Ja ir bērni, uzskatu, ka arguments "starp mums vairs nav dzirkstelītes" vispār nav vērā ņemams.