21. gs. sievietei rokdarbus vairs neprot?

Tamborēt ļoti patīk. Adīt arī. Šovasar plāns vilcienā braucot uz darbu uzadīt kopiju saviem vecvecmammas cimdiem. Tagad citas lietas ko darīt. Man ir daudzenes, kurām ļoti patīk rokdarbi un ir tādas, kuras vienmēr jau skolas mājturībās mammām lika taisīt tās obligātās lietas. Šūt ar šujmašīnu gan neesmu iemācījusies. Bet mūsdienās kaut kā tam neatrodas laiks. Atceros, ka man mamma manā vecumā šuva pat man vējjaciņas, adīja viskko. Bet tad jau tiešām bija citi laiki, tad atšķirībā no šodienas, neko nevarēja nopirkt.

Ar rokdarbiem nenodarbojos, izņēmums ir pogas piešūšana. Neredzu vajadzību mācēt.
Vīrs māk tos "vīriešu darbus", kuri ikdienā noder un pogu piešūt arī māk.

Nenodarbojos, nepatīk, nemāku.
Protu tikai piešūt pogu, aizšūt caurumus. Draugs arī to prot, bet tāpat viņš to dara nevis es :-D
Skolas gados mājturības stundas ienīdu, gribēju iet pie puišu mājturības, bet man skolā tādas opcijas nebija.
Rezumē: bastoju mājturības, darbus devu adīt un izšūt omītei. :-D

Par to, ka visu var nopirkt it kā piekrītu, bet man tomēr liekas, ka vilnas zeķītes ir labākie iekštelpu apavi maziem bērniem, jo sevišķi tādiem, kas vel tikai mācās staigāt. Tās, protams, arī var nopirkt, bet man personīgi lētāk un ērtāk škiet pašai uzadīt.
.
Runājot par skolas mājturību: tas, ka tā joprojām tiek dalīta pa dzimumiem ir kaut kādi suņa murgi. Paniekoties ar "sieviešu" rokdarbiem man patīk, bet reāli dzīvē vairāk noderētu pamati rasēšanā, tā pati lodēšana u.c. lietas, ko mācīja puišiem. Domāju, ka sen jau būtu laiks šīs programmas apvienot.

Jā, man arī žēl, ka mājturība nebija kopīga. Būtu bijis interesantāk un vērtīgāk.

Jo nu godīgi sakot, lai arī adīt un tamborēt man patika, patīk, kad to iemācies tas aiziet automātiski (ja vien tie nav supersarežģīti raksti) un īpaši smadzenes tur nevajag lauzīt. Bet manā skolā puiši iemācījās daudz mazāk, jo skolotājs viņiem nebija īpaši ieinsteresēts. Meitenēm mums gan bija lieliska skolotāja. Darījām arī tajā laikā jaunas un populāras lietas kā filcēšana, rotas taisījām, varējām diezgan brīvi un radoši izpausties.

Cik nu es atceros no pamatskolas, bet mums bija izvēles iespēja, kuru mājturību izvēlēties. Tā pat kā ar vācu vai krievu valodu, vecāki varēja rakstīt iesniegumu, kuru no priekšmetiem viņi vēlas, lai viņu bērns apgūst. Šo gan mūsu klasē neviens neizmantoju, meitenes mācījās "meiteņu" lietas un puiši "puišu". Bet atceros, ka citās klasēs bija 1-2 meitenes, kas izvēlējās iet mācīties kopā ar puišiem.
Un īstenība, ja paskatos atpakaļ, tad vismaz mums bija paveicies ar abiem skolotājiem. Iemācīties un izmēģināt varēja tiešām daudz ko, arī mājasdarbi bija abām grupām vienlīdz daudz. Tā kā tālākā nākotnē, ja šie priekšmeti vēl skolās būs aktuāli, tad man nebūtu iebildumu, ja mani bērni paši izvēlas ko apgūt. Jo tā pat gandrīz visu, ko iemācijos mājturībā, biju mācījusies mājās. Un arī daudz ko no tā, ko puiši mācījās, biju bērnībā vērojusi un palīdzējusi, kad pa vasarām dzīvojos pie vecvecākiem. To pašu putnubūrīti taisīt vai lodēt.

Cik nu es atceros no pamatskolas, bet mums bija izvēles iespēja, kuru mājturību izvēlēties.

Hmmm... Varbūt formāli arī man bija izvēle, tikai neviens to nereklamēja? Īstenībā tā varētu būt. Jebkurā gadījumā domāju, ka visiem jebkurā gadījumā būtu jāmācās viss. Principā mājturība varētu būt tas life skills priekšmets, kas varētu apklusināt cilvēkus, kas klaigā par to kā skola nesagatavo dzīvei. Paņemam 30% meiteņu mājturības, pievienojam 30% puišu mājturības un vel 40% ar aktuālajām prasmēm, kas šobrīd varbūt programmā nav un voila! Ideālais priekšmets :-D

Varbūt formāli arī man bija izvēle, tikai neviens to nereklamēja?

Klases audzinātāja bija vismaz skolēnus par to bija informējusi. Domāju, ka vecāki arī zināja. Šeit gan verēja nospēlēt tas, cik vecāki konservatīvi un uzskata, ka meitenes pie meitenēm, puiši pie puišiem. Kā arī tas, cik bērns tajā pamatskolas vecumā pats ir gatavs iet pret straumi un neizvēlēties to, ko visi citi.
Bet par atvienoto priekšmetu, kur pieliek arī aktuālās prasmes, esmu tikai par, un domāju, ka vairums skolēnu vecāki to atbalstītu.

Personīgi protu visu- šūt, adīt, tamborēt, aust, mezglot. Un pietam labi, teicamniece rokdarbos un mākslā. Agrāk arī daudz ko darīju no tā visa. Vai tagad daru? Nē, nav pietiekami laika, grūti atrast vajadzīgos materiālus, un patiesībā- slinkums. Visu var nopirkt, un piegrūst māju ar pašdarinātām lietām negribas, man manā mājā patīk minimālisms. Varētu darīt un pārdot, bet man nepatīk process, cenu kaulēšana, runāšana tikties, kur kad, tikšanās pārnešana, utt..
Paskatoties, ko citi pārdod, reizēm uznāk smiekli, jo lietas 5 klases līmenī, bet katrs jau pelna kā māk

man mājturība bija tīrās mocības, tāpat kā zīmēšana. nu neesmu es nekāds radošais cilvēks. mājturībā ļoti centos, ar asarām acīs mājās adīju un miljoniem reizi ārdīju ārā un sāku no jauna,bet tāpat nekas prātīgs nesanāca. mājturības skolotāja redzēja, ka cenšos, bet nesanāk, tāpēc dažreiz pavilka atzīmi uz augšu. pēc skolas beigšanas pāris reizes meģināju kaut ko uztamborēt vai uzadīt, bet rezultāts nebija pārāk iepriecinošs un metu mieru. pieļauju iespēju, ka kaut kad nākotnē esot stāvoklī mēģināšu vēlreiz, būtu forši kādas zeķītes, sedziņu uzmeistarot savam bērniņam. piešūt pogu vai sašūt atirušu vīli gan protu. mans vīrietis prot dažādus vīriešu darbiņus, mašīnas remontu gan uzticam meistaram, lai gan pamatlietas prot pats izdarīt.

Varēja izvēlēties jā, daudz kur tā. Bet reti jau reāli tā darīt kāds gribēja, palika, kur ir.

Mana mamma ada un tamborē kā traka, it īpaši ziemā, kad lauku darbi nav jāveic. Tamborē sev kleitas, ada jakas, visiem mazbērniem, radu berniem un man ada cepures, šalles, zeķes, čībiņas, tagad, apguvusi internetu, sērfo pa pinterestu un meklē jaunas idejas, skatās youtube video, nu, uz pilniem apgriezieniem, bet mani gan tas pagaidām neaizrauj. Mamma atzinās, ka pašai jaunībā ar diez ko nepatika adīt un tamborēt, tikai ar gadiem sāka nopietnāk tam pievērsties. :-D
Tā, ka nebrīnos, ka 20gadīgas meitenes nesēž mājās un neada.
Toties, es sev pati varu uztaisīt sudraba gredzenu vai citas rotas, cik daudz sieviešu to protu, m? :-D

Pati šalli uzadīt protu (:-D), tamborēt gan vairs nē. :-D Toties šuju, sev kleitas, svārkus, kādu topu, uzšuvusi esmu arī mēteli. Apkārt +/- mana vecuma sievietes (jaunietes?) ir kas neprot, pat pogu iešūt, ir tādas, kuras ada un šuj ne tikai sev. :-)
Kā arī ar vien biežāk dzirdu no apkārtējiem, ka ir vēlme mācīties šūt. Tā, ka nav tik traki ar tiem rokdarbiem, uzskatu, ka tas it tā pat kā ar jeb kuru citu hobiju/brīvā laika pavadīšanu, citiem patīk, citiem - nē.

Ir tikai labi un forši, ja arī vīrietis māk to pogu piešūt. Tāda ikdienišķa lieta. Tāpat patīk un uzrunā tādi, kas māk kaut ko arī sataisīt mājās, ka nav visu laiku jāsauc sazin kāds, kurš aizņemts, negrib, slinkums, darbu daudz, jo nu nav jau viņa mājas, kur kaut kas tek, pil vai jānomaina. Nevaru iedomāties tādu, kas neko no mājas vīriešu darbiem nemācētu, man liekas, tad baigi traki.

Es esmu tā meitene, kas pat pogu nemāk piešūt. Ārprāts! :D
Ja vajadzēs, atradīšu veidu kā piešūt, bet neesmu ne reizi bijusi tādā situācijā, kad vajadzētu. Un neko, dzīva esmu, bērnam arī neviena pati poga nav izkritusi, kura būtu jāpiešuj. Rokdarbi (tamborējumi un adījumi) man ļoti nepatīk - nemāku es novērtēt tādas lietas. Ir forši, ja kādai tas patīk un to dara, jo tas vairo iekšējo prieku, bet tas nav man un no tā es izvairos kā vien spēju.

Piešūt pogu māku. Viss. Nemāku adīt, tamborēt, ielāpus likt. Ja vajag, varu kopā sašūt divus auduma gabalus. Šķībi, greizi, bet varu. Bet nu, dzīvojam laikmetā, kad teju visu var nopirkt, tāpēc, manuprāt, tādas lietas kā rokdarbi vairs nav nepieciešamība, bet hobijs.
Skolā piespiedu kārtā nācās adīt un tamoborēt. Nu neesmu un nekad neesmu bijusi adītāja un tamborētāja. Uzrakstīt domrakstu, kurš sastāvētu no 5000 vārdiem? Viegli! Uzadīt šalli? Neiespējamā misija. Offtopic, bet tieši tāpēc man vienmēr besījis tas, ka tādos mācību priekšmetos kā mājturība, vizuālā māksla, mūzika un sports tiek liktas atzīmes. Nu, ko man darīt, ja man rokas aug no pēcpuses? Ko darīt, ja balss kā aitai? Ko darīt, ja nevaru paskriet ātrāk par citiem? Sēdēt otrgadniekos, jo nemāku zīmēt/adīt/spēlēt tautas bumbu?
P.S. Sorry, sacepos. Skolas gadu sāpe par divnieku joprojām kaut kur dziļi iekšā sēž.

Vienu varu pateikt ja mana omīte nebūtu bērnībā iemācījusi šūt,tad diezvai to prastu, adīt nosacīti māku(labiski un kreiliski māku) un tikai šalli :-) un pogas ar protu piešūt un caurumu aizlăpīt:-D

Es māku daudz ko- gan adīt, gan tamborēt, gan pogu piešūt, gan vnk šūt, salāpīt, gan ar šujmašīnu sašūt/iešūt kko ja vajag, un jā, tā man arī mājās stāv :D Kkad uznāca iedvesma, uzadīju sev šalli, neko super sarežģītu nemāku, bet pamatlietas visur sanāk ļoti labi un process arī man.. neteiktu, ka patīk, bet nomierina, novērš domas utt. Nedomāju, ka visām to vajadzētu mācēt, tiešām reālas vajadzības vairāk nav, bet konkrēti man vnk patīk būt daudzpusīgai un mācēt viskko :D

Ir rokdarbi, kurus protu teorētiskā līmenī (tas ir, ja vajadzētu, tad ātri vien iemanītos arī praktiski), ir rokdarbi, kuri nepadodas (galīgi nedraudzējos ar šūšanu, visādām zīmēšanām, krāsošanām, līmēšanām), un ir tādi, kas padodas, taču ikdienā tāpat ar tiem nenodarbojos. Taču nekad jau nevar zināt, kas cilvēkam kurā brīdī dzīvē var noderēt. :)