21. gs. sievietei rokdarbus vairs neprot?

Mājturības stundās patika tamborēt, bet nekad tas nav noderējis un diez vai noderēs. Man nepatīk nemaz tie tamborētie cimdi vai šalles. :-| Neuzskatu, ka tas ir kaut kas ļoti noderīgs, tagad kad visu var dabūt veikalos.

Dae, bet tād tak tādas nestandarta situācijas. Tu taču neapguvi attiecugu izglītību, bet vnk ekstremālā situācijā pielietoji savas smadzenes un izdarīji visu iespējamo, lai nerastos nekādi kaitējumi. Poda sistēmu taču kā tādu nesalaboji...
Tavs vīrs arī, ka pacenstos izmantot savas smadzenes, varētu aizšūt sev to džemperi un pogas piešūt (vai kas nu tur bija). Vnk negribēja, nevis nevarēja. Tas nav nekas tik sarežģīts...

Un kā ar vīriešiem? Lodēt māk? Mašīnas labot?

Lodēt? ha tas ir vieglāk nekā kartupeli nomizot, vienkārši saliek 2 vadiņus un "pildspalvu" asr karstu galu pieliek klāt.
Tamborēšana nemainās, bet mašīnas gan mainas, prast labot mašīnu pirms 30 gadiem (5 modeļi) un tagad, nav salīdzināms, jo katrs auto ir pilnīgi savādāks.

Mašīnas labot?

Ne visiem vīriešiem rokas aug no īstās vietas (tāpat kā dažām dāmām), bet par šo var pastrīdēties jo tieši tā, automašīnas mainās un 20 gadus vecu audi vēl var kāds garāžā saskrūvēt bet ko darīt ja jaunākai mašīnai salūzt elektronika? ne katrs ir spējīgs uz tādiem darbiem.

Un kā ar vīriešiem?

Es māku daudz ko, ļoti daudz, vienīgi neesmu baigais pavārs vai labs šuvējs(pogas protams māku piešūt un ne tikai to). Neatceros ka kādreiz ir nācies saukt kādu meistaru, lai ko labotu, drīzāk mani aicina kaut ko salabot.

Lodēt māk?

Hell yaeh! Ar lodētāju māku apieties vēl labāk, nekā ar pildspalvu. 8-)

Dae, bet tād tak tādas nestandarta situācijas. Tu taču neapguvi attiecugu izglītību, bet vnk ekstremālā situācijā pielietoji savas smadzenes un izdarīji visu iespējamo, lai nerastos nekādi kaitējumi. Poda sistēmu taču kā tādu nesalaboji...
Tavs vīrs arī, ka pacenstos izmantot savas smadzenes, varētu aizšūt sev to džemperi un pogas piešūt (vai kas nu tur bija). Vnk negribēja, nevis nevarēja. Tas nav nekas tik sarežģīts...

Es saku, ka es dzīvoju VIENA, man arī nebija gultas partnera, kas atbrauktu un pa draugam kaut ko saremontētu. Mans tagadējais vīrs šo problēmu novērstu 15min laikā, izmaksas - daži eiro. Tāpēc es arī saku, katram cilvēkam nav jāprot darīt viss, bet ir baigi forši, ja tev ir vīrs/sieva/draugi ar šādām prasmēm, kas to izdara ātri un par "paldies" vai Prosecco pudeli, nevis ka man nedēļu jāgaida serviss. Tas ir tā kā es savai draudzenei - dakterei palīdz tikt galā ar kredītiem, ar mašīnas iegādi, izvēli, iesaku servisu, izmēru riepu spiedienu un mans vīrs nomaina viņai akumulatoru, viņa mums izkārto ārstu apmeklējumus vai uzraksta zilo recepti banāli vienkāršām sen lietojamām zālēm, lai nav jāiet pie ģimenes ārsta.

Runājot par mašīnu, es protu aizdzīt uz servisu, savā mašīnā orientējos uzbūvē, lai saprastu, ka servisā netieku čakarēta. Protu iztīrīt auto, ietankot degvielu, uzpildīt vējstila šķidrumu, pārbaudīt eļļas līmeni, nopirkt man vajadzīgo eļļu. Tosolu neesmu lējusi, ja vajadzētu, prastu. Vīrs ņirgākas, lai uzrādu, ka protu arī Wunderbaum smaržinātāju nomainīt. Protu. Protu nodot instrukcijas servisā, kas man kur grab, lai nomaina bremžu klučus, filtrus, eļļas, kārbas eļļu, utt.
*
Vīrs prot nomainīt akumulatoru, motoreļļu (ir vieta, kur izdarīt), logu slotiņas, visas lampas, veciem auto modeļiem arī kvēlsveces, bremžu diskus, visus filtrus utt., lādējis akumulatoru, bet ar tādiem nebraucam. Dzīvoklī ir izgatavojis un pielicis virsdrēbju piekaramo, no A līdz Z prot ievilkt elektrību jebkādā sarežģītības līmenī, līmē tapetes, grīdlīstes, sola(!) likt laminātu.

Es it kā protu gan izšūt, gan tamborēt (perfekti eņģelīši sanāca), gan adīt, pateicoties mājturības stundām, bet... man mājās nav nevienas adatas, tāpēc pat pogu nevaru piešūt. Nožēlojami, jā.
Gas, ka kāds tirgo elementāri izgatavojamas lietas pa milzu naudu, nu, ja ir pircēji, kāpēc lai netirgotu? Izejmateriāli + ieguldītais laiks jau veido noteiktu summu.

Protu adīt, tamborēt, izšūt krustdūrienā, batikot, ar dekupāžu darboties, piešūt pogu, iesist naglu sienā, gatavot, malku krāmēt, un ko tik vēl ne.
Ar šujmašīnu darboties gan neiemācījos. Vairākas reizes tur kaut ko sabojāju, un sapratu, ka no tās man labāk turēties pa gabalu.
Ikdienā izmantoju tikai gatavošanas prasmes. Pa laikam kādu pogu jāpiešuj. Bet tā arī šīs zināšanas stāv neizmantotas. Reizēm uznāk vēlme kaut ko uztamborēt vai uzadīt, bet ātri vien saprotu, ka man nav īsti laiks, lai ar to nodarbotos. Būšu pensijā, tad arī sēdēšu adīšu visiem zeķes.
No tādiem itkā vīriešu darbiem... hmm. Nu nav tā, ka pie katras problēmas ķeru telefonu rokās un zvanu kādam vīriešu cilvēkam. Vispirms meklēju risinājumu pati, tad mātei google un ja tad netieku galā, tad meklēju palīdzību.

Skolā es necietu mājturības. Nekad, nesapratu kāpēc puišiem tik sakarīgi viss, bet meitenēm gadu no gada adīšana vai tamborēšana.
Tas ko daru vēl aizvien- ļoti skaisti gleznoju uz zīda, protu veidot māla traukus, un tiešām patīk šūt sev tērpus :-) Visas šīs nodarbes ir vairāk prieka, ne nepieciešamības dēļ. Bet adīšanu un tamborēšanu, es nesaprotu un nepratīšu, jo ne mani interesē, ne ir vajadzīgs.
Tāpat, protu un skolas laikā piesaistīja puišu mājturības stundu arodi, jo tiem es redzēju jēgu-metālapstrāde, keramika, kokapstrāde.

Man nav pacietības, lai ķimerētos ar rokdarbiem. Kaut gan gribētu mācēt šūt - man liekas reāli forši, ja mācētu pati sev uzšūt kaut vai kādus vasaras svārkus, kleitas, utt. Vienus svārkus savā dzīvē esmu uzšuvusi! Lepojos! :-D
Kopumā gan man šķiet tikai loģiski, ka mūsdienās rokdarbnieces paliek arvien mazāk. Kādreiz vakaros laiku kavēja adot vai izšujot, tagad sēžot facebookā vai pie TV. :-D
Padomju laikos mamma adīja džemperus visai ģimenei, jo gluži vienkārši nebija nekas baigi nopērkams. Tagad, ja parēķina, cik naudas un darba jāiegulda džempera uzadīšanā, man ir slinkums. Es labāk aizeju uz veikalu un nopērku pa 10 eur.

Skolas laikos ciest nevarēju mājturību :-D Nekad nesapratu, kāpēc meitenēm paralēli citām mājas darbu kaudzēm mājās vēl bija kaut kas jāizšuj, jātamborē un jāada, kamēr čaļiem bija brīvsolis, jo mājās tak nemetināsi un nezāģēsi :-D
Šai ziņā nekas nav mainījies un ar rokdarbiem nenodarbojos. Nepatīk, neinteresē, neredzu jēgu, ja ātrāk, lētāk un kvalitatīvāk ir nopirkt gatavu preci veikalā. Neuzskatu, ka mūsdienās rokdarbi ir kaut kas tāds, kas jāprot visiem. Tiesa, pogu piešūt, caurumus sašūt un spuldzīti ieskrūvēt, manuprāt, vajadzētu prast ikvienam.
Arī draugs ar sīkiem mājas darbiem tiek galā pats, a la prot iesist naglu, uzasināt nažus, izurbt sienā caurumus, salikt plauktiņus u.tml., bet citas lietas labāk uzticam lietpratējiem. Neuzskatu, ka vīrietim ir jābūt elektriķim, mehāniķim un santehniķim vienā personā. Ja to māk un prot - apsveicami. Ja nē, labāk lai to izdara kāds, kas tiešām pieprot attiecīgo lietu. Neredzu tajā neko nevīrišķīgu vai nosodāmu. :-)

Māku standarta lietas, džemperi, zeķes , cepures u.t , grūtāk būtu ar galdautu adīšanu vai tamborēšanu. Šūt diži daudz nemāku, piegrieznes man ir tumša bilde, bet gultas veļu uzšūtu, biksēm galus arī nošūtu un pogas protams arī piešūtu, cik tad tur tā darba!?

Izšūts arī māku , tas man pat šķiet visvieglāk

Es pati šo to māku, bet tikai tāpēc, ka man tas patīk. Man liekas, ka mūsdienās adīt, tamborēt un šūt nav praktiska nepieciešamība, drīzāk hobijs.
Par vīrieti gan var daudz spriest, ja viņš prot dažādas saimnieciskas lietas. Neuzskatu, ka viņam ir jāprot pilnībā salabot jebkuru mašīnas defektu (tam ir noteiktas profesijas), bet tomēr ir jāzina aptuvenā mašīnas uzbūve un jāprot nomainīt vienkāršākās detaļas. Es reiz mēģināju nomainīt mašīnas spuldzīti un garām gāja kāds vīrietis. Paprasīju, vai nevar palīdzēt, un viņš teica, ka nemāk. Beigās es pati veiksmīgi nomainīju. Man nepraktiski vīrieši liekas tādi kā mīkstie. Manuprāt, vīrietim jāprot arī remontēt māju. Protams, ne sarežģītas elektrības ievilkšanas lietas, bet kaut kādas pamatlietas.
Galu galā, ja gan vīrietis, gan sieviete strādā algotu darbu, un sieviete vēl papildus "skaitās" pavarda turētāja un mājas kopēja, tad vīrietim tomēr arī ir sava loma - darīt saimnieciskus vīriešu darbus.

Mācēt māku gan tamborēt, gan adīt, gan lāpīt caurumus un piešūt pogas, bet rokdarbi kā tādi ļoti, ļoti nepatīk, jo esmu nepacietīga un man tas šķiet garlaicīgi.

Es protu adīt, tamborēt izšūt un man patīk uztaisīt kaut ko skaistu. Bet tiešām ļoti daudz nav, ko taisīt, ja nav, kur likt. Domāju, ka jebkurš varētu uztaisīt, ja ļoti vajadzētu, bet tas īsti nav bonuss. Nedomāju, ka vīrieši domā - šito nevar precēt, jo viņa nemāk rokdarbus.

Nelasīju visus komentārus, bet man ir sava teorija par rokdarbu mācēšanas/nemācēšanas tēmu. Mēģināšu pārāk neizplūstot izklāstīt savu domu...
Skaidrs, ka bija laiki, kad prast izšūt/adīt/tamborēt u.t.t. bija katras sievietes must have prasme, tomēr lielā mērā tas bija saistīts ar attiecīgā laika vispārējo tehnoloģisko/rūpniecisko attīstību, dažādu preču un izstrādājumu pieejamību, kā arī vispār brīvo laiku un tā pavadīšanas veidiem un iespējām. Pirmsākumos taču rokdarbiem bija pavisam funkcionāla nozīme un to prašana vai neprašana nozīmēja tieši to - būsi vai nebūsi apģērbts un būs vai nebūs tavi mīļie silti vai smuki apģērbti.
Nupat jau pasen kā esam iegājuši laikmetā, kad sieviete pati sev pūru nepieloka (vismaz ne tā, ka neizšuj sev galdceliņus vai neada visai ģimenei zeķes), ģimeni var apģērbt vien aizejot iepirkšanās tūrē uz TC, bet brīva laika mums vai nu nav, vai to pavadām apmeklējot kultūras pasākumus, restorānus, ejot dabā (senāk cilvēkiem bija acīmredzami mazāk problēmu ar to, ka tie sen nebija bijuši svaigā gaisā), krāsojot mandalas, vai, galu galā - sēžot cosmo vai FB...
Tomēr... vai tādēļ šādām prasmēm būtu jāizzūd pavisam - es teiktu, ka nē! Tomēr man kaut kā ir sajūta un pārliecība, ka mūsdienās, ar pieejamajiem materiāliem, resursiem u.t.t. tai rokdarbu kvalitātei vajadzētu augt. Kā arī augt tai vajadzētu tādēļ, ka cilvēks, kurš tomēr ir izvēlējies, ka viņam patīk tamborēt, šūt vai grebt karotes, to dara, jo viņš to ir izvēlējies, viņam tas patīk, viņš tam ir gatavs veltīt laiku, resursus, enerģiju. Diemžēl realitāte ir mazliet cita - kaut kur šajā visā ir pieslēgusies domāšana "ja visi to nemāk, es varu pārdot jebkuras kvalitātes štruntu par jebkādu cenu un kāds to nopirks, jo visi taču to nemāk". Un savā ziņā jau taisnība ir- kvalitātes prasības katram atšķiras.
Vēl viens arguments par to, kādēļ ir forši nodarboties ar rokdarbiem (un kaut vai krāsot tās pašas mandalas, gleznot) - tas ir prātu atslogojošs process, tas attīsta/atjauno koordinācijas un kustību centrus, kas daudziem pakāpeniski notrulinās, jo vienkārsi mēs sava ikdienas rutīnā ļoti limitēti kustamies (klabinām klaviatūras, klikšķinām peles podziņas... citāda rutīna, protams, ir fiziskā darba veicējiem). Nav jau tikai jātamborē vai jāada - iespējamo nodarbju ir vājprātā daudz, daudz kas tiek arī izgudrots, noteikti var atrast sev ko tīkamu.
Rezumējot - ir forši ko tādu darīt sev, savam priekam, komfortam, savas fiziskās rutīnas dažādošanai. Vai tas ir obligāti? Nu, nav taču! Te paralēlā diskusija daudz tika runāts par iespējamo izaugsmi mājās sēžot - lūk, kādam būs izaugsme, kad no plikas karošu grebšanas būs iemācījies izgrebt Monas Lizas portreta 3D versiju, bet kāda cita - uztamborēt vīram uzvalku :D

Protu iesācēja līmenī. Jā, skolā mācija gan zeķes adīt, gan tamborēt sedziņas un cepurītes, gan izšūt, gan mezglot utt. Bet kopš skolas laikiem esmu adījusi un tamborējusi varbūt tikai kādas 3 reizes. Jo nu...nepatīk man. Šķiet garlaicīgi. Nav man tādas pacietības. Bet manai gan manai, gan mana vīra omēm gan ir daudz laika un pacietības, tādēļ katru gadu, sākoties rudens sezonai, mēs ar vīru tiekam pie jaunām adītām zeķītēm(l)
Arī mana krustmāte prot ļooooti skaisti adīt pat sarežģītas lietas, bet tad kļuva mazāk laika sakarā ar darbu un beigās vienkārši pazuda interese.
Domāju, ka daudzām tā ir, ka prot darīt dažādus rokdarbiņus, bet vienkārši negribās vai slinkums:-) Taču nākotnē, kad būšu gaidībās, tad noteikti būšu saražojusi pirmās drēbītes pati:-D

Visu cieņu hobija adītājām, šuvējām, bet man personīgi nepatīk tie izstrādājumi. Protams, cilvēks lepns kā pāvs, bet šķībās vīles, neveiklās piegrieznes vai nesaprotamie musturi adījumos šķiet vjek. Tad jau labāk nopirkt gatavu-lētāk, kvalitatīvāk, skaistāk. Reti kurai iznāk skaisti, kvalitatībvi izstrādājumi.