Vēl ir tādi vīrieši, kuri sievietes pie sevis sauc ciemos tikai tad, kad ir alga. Uz to brīdi mētājas ar naudu, izliekoties turīgāki, nekā viņi ir un, kad jūt, ka vairāk nepavilks līdz nākamajai algai, tad sāk aizbildināties ar savu slimošanu, radu slimošanu, lielu darba apjomu un visu citu. Līdz nākamajai algai. Viņi no brīva prāta pērk sievietēm tās kleitas un telefonus, jo viņiem vajag pašapliecināties. Sievietes tur ne pie kā nav vainīgas, viņas neslauc neko. Tas, ka pieņem - kāpēc nepieņemt, ja vīrietis no brīvas gribas dod? Vai sievietei, kas vēl pat īsti nav attiecībās, kopā nedzīvo, būtu jāsatraucās par to, vai vīrietis tiek galā ar savām finansēm?
No malas jau mūsdienās vainīga ir sieviete - diņģē sev telefoniņus, to un šito, bet to, ka, iespējams, vīrietis izvēlas to darīt, jo tā viņš sev jūtas vērtīgāks kā vīrietis, izslēdzam vispār. Viņš automātiski ir upuris un viņa maita.
Mēs nekad neuzzināsim, kā ir šajā gadījumā, vai, kā patiesībā bija Salomejas aprakstītajā gadījumā, kurš tur un kādu apsvērumu dēļ ko darīja. To zina tikai viņi paši. Mēs te no malas varam mest akmeņus viena vai otra dārziņā, bet patiesība ir tāda, ka mēs neko nezinām, lai varētu spriest, mums nav pat vienas puses viedokļa, ir tikai skats no malas.