Atmaksājas tikai patiešām lielas saimniecības, bet no radu pieredzes redzu, ka tajās tiek sačakarēta veselība, ko nereti pat ar bargu naudu vairs nevar izlabot. Tā ka tā peļņa vēl ir diskutējams jautājums.
.
Kad vecvecākiem bija liela saimniecība, tad arī piespiedu kārtā daudz kas tika darīts. Tiesa, savulaik vecvecāki arī ļoti atbalstīja, tā ka kurnēšanas daudz nebija. Kurnēšana sākas tad, kad Rīgas radi vnk. sabrauca, sakravāja somas un aizbrauca. Toties malkas talkas, kartupeļu talkas, lapu grābšanas talkas, tās gan man ļoti patika, un tagad to ļoti pietrūkst. Satikās radi, kaimiņi, strādājot izpļāpājas, pēc tam vienmēr, vienmēr ļoti garšīga maltīte un jaukas pasēdēšanas.
.
Maniem vecākiem ir jauka māja laukos un maziņš dārziņš tikai savām vajadzībām, bet pat tā daļu grasās likvidēt, jo neatmaksājas tajā ieguldītais laiks, atstās vien kādu zaļumiņu salātiem, zemenes un sīpolus, ķiplokus, cik nu to pa gadu vajag. Diez ko daudz ciemos braukt nesanāk, bet, kad esmu, neatsakos nopļaut zālienu, kopā ar mammu kādu puķi izravēt (ja reiz esmu tur un mamma ravē, tad justos stulbi tajā brīdī TV skatoties), pagatavot vakariņas un padarīt tādus ikdienišķus privātmājas darbus. Bija smieklīgi, kad reiz Rīgas radi brauca ciemos, sestdien no rīta jau zvana, ka izbraukuši. Tētis pajokoja, ka labi, vēl paspēšot lapas palīdzēt grābt. Un ko jūs domājat? Iebrauca vien melnā naktī :-D Kaut gan nekad nav atteikušies aizvest pa maisam dārzeņu, ogu, plus pēc viņu sīkajiem māja izskatās kā pēc kara. Bet nu vecāki nevienu ciemiņu nenostrādina, savukārt sevi un māsu tur par ciemiņiem neuzskatu.
.
Man gan ir rūgta pieredze ar ex drauga mammu. Tur patiešām bija gadījums, kad divi pensionāri (viens vēl algotu darbu strādāja), bija sagrābušies tik daudz, ka paši vairs nespēja un tik raudāja un raudāja, kā visiem jābrauc palīgā. Kad aizbraucu ar viņiem iepazīties, jau pirmajā iepazīšanā dienā man iedeva kapli un aizveda uz dārzu. Pašai tagad dusmas, cik es biju stulba un iemīlējusies. Draugs arī tur strādāja un strādāja bez apstājas gandrīz. Tikai ap Panorāmas laiku jau varēja atpūsties. Lielākas dusmas, ka pašiem bija divas meitas, bet visvairāk rēķinājās tieši ar mani! Ar draugu pat nekad uz veselu nedeļas nogali kaut kur aizbraukt nevarēja, jo kas strādās? Vienreiz paprasīja no viņas "skaisti ierīkotā dārza" gliemežus izlasīt. Es sāku raudāt. Kā "kompensāciju" viņa man pirka lupatas, kuras es pat pa māju nēsāt negribēju. It kā jau jā - uz pilsētu deva līdzi savus produktus, bet ne man tie viņas ziemas salāti bija vajadzīgi (tad jau manas mammas bija daudz garšīgaki), ne veseli maisi burkānu (ko lai pilsētā ar tādu kvantumu burkānu dara?). Lietainās dienās viņa izdomāja 100 jaunus veidus, kā sekcijā visu pārkārtot, kādas plātsmaizes virtuvē cept, ka tikai nedod dievs nesēž tāpat. Tiesa, šķiroties uzzināju ko tādu, kas varētu attaisnot drauga vergošanu, bet ne manējo. Fui. Vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem dusma uznāk. Par to trako ģimenīti veselu grāmatu varētu uzrakstīt.