Draugam laukos ir radi ar saimniecību. Braucam tur ziemas laikā reizi mēnesī un vasarā 2 un vairāk reizes mēnesī. Parasti nosmejamies, ka brīvdienās braucot uz laukiem mums vajadzēs brīvdienas, lai atgūtos no laukiem jo tiešām ļoti palīdzam ar darājamiem darbiem. Viss trakāk ir uz kartupeļu talku, bet tur tomēr ir tas gandarījums ka pēc garas dienas pavadot uz lauka, vakarā uzcep ugunskurā šašļiku un iedzer aliņu kompānijā. Man patīk fizisks darbs un ir velme palīdzēt, lai gan pati esmu pilnīgākā pilsētniece.
Nav tā ka laukos uzņemas vairāk darbus nekā vajadzētu, vienkārši ir tie ezonas darbi kas jaizdara. Kādreiz arī bērni dzīvoja tur vairāk mājās un varēja daudz vairāk izdarīt. Tagad katrs bērns ir uz savu debes pusi un vienkārši vecāki arī nespēj fiziski ar visu tikt galā. Graudus jānovāc lai būtu ko lopiem ēst, kartupeļus jānovāc priekš sevis ziemai, nākamās sezonas stādīšanai un arī lopiem. Ganāmpulki ir jāpārvieto no viena iežogojuma uz otru lai varētu ganīties. Tehnikas katru sezonu ir jāsagatavo darbiem, reizēm ir vairāk ko darīt, reizēm mazāk. Un visādi sīkie darbi ar siltumnīcām, zemes uzturēšanu, lopu pieskatīšanu, mežā strādāšanu, utt.
Ir reizes kad tiešām atbrauc svētdienas vakarā pārguris, nostrādājies un nākamajā dienā jāiet uz darbu, bet tajāvisā ir savs gandarījums par padarīto un prieks palīdzēt. Ir arīpatīkami tikt laukā no pilsētas dzīves un pievērsties laukiem.
Ja tev tur vel tik pasaka darāmo darbu sarakstu pēc ēšanas un papļāpāšanas, tad mums pasaka darāmo darbu sarakstu pēc izkāpšanas no mašīnas un rokas paspiešanas.
Dienas beigās, neviens ar varu mūs tur nedzen un ja tiešām negribam strādāt, tad vienkārši nebraucam un atpūšamies mājās.